Viņa kliedza interneta čatā. Kliedza, ka viņai ir 16 gadu un ļoti bail, jo puisis, ar ko viņa pārgulējusi, esot bijis inficēts ar HIV.
Viņa kliedza interneta čatā. Kliedza, ka viņai ir 16 gadu un ļoti bail, jo puisis, ar ko viņa pārgulējusi, esot bijis inficēts ar HIV. Viņa kliedza, jo nevar jau tā vienkārši iziet uz ielas un sacīt, ka, gaidot analīžu rezultātus, ir ārprātīgi bail un vajag palīdzību. Daudzi varbūt pavīpsnās: nu jā, čatā jau daudz ko saka. Zinu, ka pat vairāk nekā dzīvē cilvēki neatklāj patiesību un pastāv tikai varbūtība, ka kāds tevi tur sadzirdēs. Kādu laiku vēroju, kā svešinieces vienaudži balansē starp vienaldzību un nosodījumu. Darbs un dzīve mani ir iemācījuši atšķirt īstas jūtas no viltus izmisuma, tāpēc nolēmu būt kopā ar meiteni viņas sāpēs…
Pēc virtuālās sarunas man būtu vajadzējis justies priecīgai, jo šķiršanās brīdī meitene atzina, ka savā izmisumā un bailēs nav viena, ja tikai nebūtu kas cits. Čats ir kļuvis par vienīgo un alternatīvo pasauli, kurā jebkurš izmisušais drīkst sacīt, kas viņam sāp. Tur atšķirībā no ikdienas, kurā daudzi pēc atzīšanās meiteni vairs negribētu pazīt, viņa drīkstēja būt atklāta.
Pavisam nesen Latvijas TV sižetā jelgavnieki protestēja pret šļirču apmaiņas punkta ierīkošanu viņu māju tuvumā, stūrgalvīgi aizmirstot, ka ar KA TIK TĀLĀK NO MANIS bruģē ceļu ne vien narkotikām, bet arī HIV. Mums līdzās ir 39 jelgavnieki vīrusa nēsātāji, bet liekas, ka, pat ļoti cenšoties, Jelgavā nevarētu saskaitīt 39 cilvēkus ar sarkano lentīti – starptautisku zīmi, kas apliecina, ka jebkurš HIV inficētais pie šā cilvēka var pienākt un saņemt informāciju un atbalstu. Un neviens tā arī neuzzinās, cik daudzos ikdienas brīžos tiem 39 nav bijis itin neviena, kam atklāti pateikt, ka ir neizturami grūti.
It kā jau nav nemaz tik traki: Latvijā ir HIV/AIDS profilakse un slimnieku aprūpe, ir slimnieku draugu organizācija. Pavisam nedaudz, bet ir arī cilvēki ar sarkano lentīti, psihologi un psihoterapeiti, kas sniedz atbalstu slimniekiem un viņu tuviniekiem, bet pārāk maz ir ikdienas cilvēku – neprofesionāļu, kas ne darba pienākuma dēļ, bet sirds vadīti ir gatavi būt kopā, nemarginalizēt un nediskriminēt. Arī tad, ja sāpīgā patiesība ir ļoti smaga. AIDS profilakses centra darbiniece Andra Potošova zināja stāstīt, ka Jelgavā šļirču apmaiņas punkts tomēr būs. Varētu jau it kā uzelpot: nu re, viss tomēr notiek, ja vien HIV inficētajiem vēl arvien nebūtu vajadzīga anonīmā čata pasaule un sabiedrības ieinteresētība par HIV/AIDS neaprobežosies ar šausmināšanos par jaunāko statistiku Starptautiskajā AIDS dienā 1. decembrī un Starptautiskajā AIDS upuru piemiņas dienā 19. maijā.
