“Atceros, ka 1989. gada 23. augusts tāpat kā šī bija saulaina diena. Stāvēju dārzā pie ērkšķogu krūma un, kaut arī fiziski “Baltijas ceļā” nevarēju būt klāt, garīgi dzīvoju tam līdzi. Toreiz domāju, ka mana mamma, ja viņu varētu piecelt, neticētu, ka kaut kas tāds var notikt. Viņa bija dzimusi 1918. gadā un nomira tikai dažus gadus pirms atmodas,” teica biedrības “Zvaigzne” vadītāja Dzintra Saulkalne, kas, tāpat kā vēl daži desmiti jelgavnieku, tostarp pilsētas galva Andris Rāviņš, bija atnākusi uz pirmdienas pievakarē Sabiedrības integrācijas pārvaldē rīkoto tikšanos ar kādreizējo Latvijas Tautas frontes vadītāju Daini Īvānu, kā arī vēsturnieku un politiķi Andri Tomašūnu.
Tagad strādā “par eksponātu”
“Kur jūsu kuplie mati? Vai vēl aizvien kāpostus audzējat?” agrākajam Latvijas Tautas frontes līderim draudzīgi jautāja daži vecie tautfrontieši. Kā sacīja, D.Īvāns, viņš tiešām jau vairākus gadus saimnieko savā saimniecībā Pļaviņās un vēl arī “strādā par eksponātu” Latvijas Tautas frontes muzejā Rīgā. No politiskās darbības agrākais tautas tribūns ir pagājis nost. Runājot par “Baltijas ceļu, viņš uzsvēra to, ka šīs nevardarbīgās protesta akcijas nozīme, gadiem ejot, nevis samazinās, bet aug. Miermīlīgu sadošanos rokās kā protesta zīmi ir centušies atkārtot brīvības cīnītāji Honkongā, Katalonijā, Ukrainā un citviet pasaulē. “Baltijas ceļa” cēlonis bija Hitlera un Staļina – divu sīku neliešu – slēgtais līgums. Viņi domāja, ka ir pasaules karaļi, kas var sadalīt pasauli. Mums arī vienā draudzīgā valstī prezidents domā, ka ir pasaules karalis un arī var draudēt visai pasaulei. Šis vēsturiskais konteksts ir aktuāls vēl joprojām,” sacīja D.Īvāns. Viņaprāt, “Baltijas ceļš” ne tikai liecināja par Baltijas tautu gribu atbrīvoties no Padomju Savienības okupācijas, bet arī bija Otrā pasaules kara, komunistisko un nacistisko represiju nosodījums.
Vēsturiskās patiesības atzīšana darīja brīvus
D.Īvāns akcentēja agrākā komunista un politisko notikumu komentētāja Mavrika Vulfsona lomu Molotova–Ribentropa pakta atmaskošanā gan Latvijā, gan Maskavā, kur pēc viņa spožās runas PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada decembrī nosodīja šo noziedzīgo vienošanos. Diezgan kritiski D.Īvāns raksturoja Padomju Savienības līderi un reformatoru Mihailu Gorbačovu, par kuru režisors Alvis Hermanis iestudē lugu. D.Īvāns uzsver, ka Gorbačovs tautai pirmo reizi meloja 1986. gadā, kad sākumā noliedza Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas bīstamību. Vēlāk viņš noliedzis Molotova–Ribentropa pakta slepeno pielikumu esamību. “Kad šī patiesība nāca gaismā, mēs droši varējām teikt: “Atdodiet mūsu valsti, ko esat nolaupījuši!””
Maskavā, Kremlī, 1989. gada novembrī no Baltijas valstīm tika iesniegts miljons parakstu pret PSRS Konstitūcijas grozījumiem, kas sarežģītu padomju republiku, kādas tolaik bija arī tagadējās Baltijas valstis, izstāšanos no Padomju Savienības (salīdzinājumam pret Daugavpils HES būvi 1987. gadā iestājās 34 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju), stāstīja D.Īvāns. Latvijas Tautas frontes līderis uzsvēra, ka liela nozīme Baltijas valstu atbrīvošanās cīņā bija baltiešu vienotībai. 1989. gada maijā Tallinā, Vanemuines teātrī, notika Baltijas Asambleja, kurā piedalījās pusotrs tūkstotis sabiedriski darbīgu cilvēku (pa pieciem simtiem no katras Baltijas valsts). Tās gaitā tika izveidota Baltijas Padome. Tai sanākot 1989. gada jūnijā Pērnavā, igauņi rosināja veidot “Baltijas ceļu”. D.Īvāns atceras, ka Tautas frontes vadībai bijušas bažas, vai sanāks pietiekami daudz ļaužu, vai pietiks automašīnu, ar ko tos nogādāt uz norādīto vietu un vai padomju impērijas aizstāvji nerīkos provokācijas. Bija zināms, ka 4. jūnijā Ķīnas galvaspilsētas centrā “Tjaņaņmeņas laukumā” tika nežēlīgi ar tankiem sabraukti miermīlīgi protestējošie studenti, un PSRS līderis Gorbačevs to nenosodīja. “Oficiālā 1989. gada tautas skaitīšanas statistika uzrādīja, ka Latvijā latviešu ir 51 procents, taču Maskavā, kur bijām kā PSRS Augstākās Padomes deputāti, pačukstēja, ka patiesībā ir mazāk. Tas no tautas tika slēpts,” piebilda D.Īvāns. Tieši “Baltijas ceļa” dienā piezvanījis kompartijas pārstāvis Ivars Ķezbers, kurš mēģinājis aizliegt Latvijas Radio iesaisti “Baltijas ceļa” koordinēšanā. Tomēr, par spīti grūtībām, mērķi izdevies sasniegt.
Savukārt Andris Tomašūns runāja par jelgavnieku devumu “Baltijas ceļā” un nacionālās atbrīvošanās kustībā. Tajā laikā Jelgavā drosmīgi Andris Žukovskis sāka izdot neatkarīgu izdevumu “Jelgavnieks”, ko “Lauktehnikas” kopētavā pavairojusi Anita Matuseviča. Agrākais tautfrontietis Paulis Rēvelis minēja, ka Jelgavā izcils notikums atmodas vēsturē bija okupācijas gados nīcinātā Lāčplēša pieminekļa fragmenta novietošana cienīgā vietā.
