Laukos uzaugusī kultūras darbiniece un mūziķe Baiba Dēķena divarpus gadu dzīvo Austrijas pilsētā Insbrukā. Tur viņa nonāca pēc tam, kad pabeidza studijas un saprata, ka vēlas doties pasaulē pretim jauniem izaicinājumiem. Patlaban Austrijā Baiba gaida sava mūzikas albuma iznākšanu, veido radio šovu, organizē pasākumus, kā arī ļoti novērtē skaistos kalnu skatus. «Kalni ir tāda Austrijas jūras versija. Katru reizi, kad apjukums vai nogurums, ir forši uzkāpt kalnā un paraudzīties uz pasauli no cita skatpunkta,» teic Baiba.
Lauki iedrošina nebaidīties
Baibai Dēķenai ir 27 gadi, no kuriem lielākā daļa pagājusi laukos. Kopā ar abiem brāļiem daudz laika bērnībā pavadīts pie dabas, rušinot biešu vagas, sēņojot, ogojot, ganot aitas un būvējot kosmosa kuģus. «Laikam bērnības darbs un tai pašā laikā brīvība, ko lauki piedāvā, arī bija tas, kas rosināja fantāziju un iedrošināja nebaidīties no izaicinājumiem,» saka Baiba. Tad arī meitenei iepatikusies dziedāšana. «Parasti pagalmā atradu kādu vecu trubu un auroju pāri pļavai, iztēlojoties, ka tas ir mans mikrofons un aitas ir klausītāji. Vēlāk sāku apmeklēt mūzikas skolu. Esmu ļoti lielu pateicību parādā savai mammai un tētim, ka, par spīti dažkārt spiedīgajiem apstākļiem, viņi vienmēr atbalstīja manus sapņus.»
Pēc vidusskolas Baiba izlēmusi studēt kultūras vadību. Vēlāk iestājusies maģistrantūrā. «Mēģināju sevī atrast rakstnieci. Pašlaik lielākoties rakstu dziesmu tekstus. Studiju laikā arī bija pirmais muzikālais grūdiens, kad sāku spēlēt savas dziesmas un uzstāties publiski. Ar čellistu Aivi Gailīti izveidojām kopīgu projektu.»
Aizved brīvprātīgais darbs
«Pēc maģistra darba pabeigšanas gribējās doties pasaulē. Izlēmu par labu Eiropas brīvprātīgajam darbam. Nejauši atradu savu tagadējo darbavietu – «Die Bäckerei». Tā ir veca beķereja, kurā iekārtots mākslas un kultūras centrs. Tā kā noteikti gribēju strādāt profesijā, vakance likās perfekti piemērota. Izturēju konkursu un pēc pāris mēnešiem biju šeit,» par nonākšanu Viduseiropas valstī stāsta Baiba.
Iesākumā bijis plānots palikt 12 mēnešus, bet nu jau viņa tur ir divarpus gadu. «Darbā organizēju koncertus, dažādus pasākumus. Esmu iniciatore vietējam «Open Mic» pasākumam, kas notiek reizi mēnesī un pulcē ap 15 māksliniekiem un 200 klausītājiem. «Open Mic» bija lielākais sākuma dzinulis palikt šeit nedaudz ilgāk, jo likās, ka vietējiem mūziķiem platforma ir ļoti svarīga. Iepazinos ar savu grupas biedru Kristofu Holcknektu, ar kuru kopā nu spēlējam un kurš ir arī mana pirmā albuma producents. Tagad veidoju arī radio šovu, kurā iepazīstinu ar vietējiem mūziķiem,» ikdienas aktivitātes uzskaita kultūras darbiniece.
Austrijas draugi sacījuši, ka viņa ir ļoti nostalģiska un var stundām stāstīt par latviešiem. «Sekoju līdzi visam, kas notiek Latvijā. Tāpat interesējos par Austrijas kultūru, mūziku, mākslu, gribas izprast, kā cilvēki uztver pasauli šeit.»
Uzticību iekaro, izrādot interesi
Insbruka ir Austrijas Alpu un Tiroles galvaspilsēta ar aptuveni 120 tūkstošiem iedzīvotāju. «Daba šeit ir brīnišķīga, ko es kā lauku bērns ļoti novērtēju. Pastaigas kalnos palīdz palikt harmonijā ar stresaino pilsētas ikdienu.»
Baiba pilsētu raksturo kā ļoti eiropeisku vidi, taču tai piemītot brīnišķīgs pagātnes šarms ar skaistu vecpilsētu. «Ņemot vērā pilsētas nelielos apmērus, kultūras dzīve ir ļoti attīstīta – ir vairāki teātri, opera, simfoniskais orķestris. Pēdējo gadu laikā atvērušies vairāki restorāni, kafejnīcas. Lielākā daļa šo pilsētu izvēlas vai nu universitātes, vai ziemas sporta veidu dēļ. Šeit bērni vispirms iemācās slēpot, nevis staigāt. Ja uzsāc sarunu ar svešinieku un atzīsti, ka neproti slēpot, var gadīties, ka sarunai turpinājuma nebūs. Visi ir ļoti aktīvi, nodarbojas ar sportu, veselīgs uzturs ir ļoti aktuāls, un bieži vien veikalos pirmie tiek piedāvāti bioprodukti. Apkārt pilsētai ir neskaitāmas kalnu takas un slēpošanas kūrorti. Tūrisms ir lielākais ienākumu avots, un daudzi no mazajiem ciematiem vasaras sezonā ir mazapdzīvoti. Pie tā dažkārt pierast ir visai grūti. Īpaši, ja strādā kultūras centrā un centies sabiedrību piesaistīt ar citādu piedāvājumu,» secina Baiba.
Viņai labpatīk domāt, ka austrieši savā ziņā ir līdzīgi latviešiem. «Noslēgta kalniešu tauta, kura svešiniekiem atveras nelabprāt. Tomēr, kad izdevies iekarot uzticību, atklājas kā ļoti sirsnīga, tad tiec uzņemts gluži kā ģimenes loceklis. Iejusties nav viegli. Austrieši ļoti augstu vērtē ģimeni, draugus un tradīcijas. Šķiet, daļa austriešu arī baidās, ka ārzemnieki vēlas izmantot valsts ekonomisko labklājību un sociālās garantijas, tādēļ ļoti novērtē patiesu interesi par vietējo kultūru, iedzīvotājiem un prasmi kaut nedaudz runāt vietējā tiroliešu dialektā, ko esmu iemācījusies saprast jau visai labi. Dialekts var krasi atšķirties pat blakus ciematos, katrā ielejā tiek runāts citādi,» meitene ieskicē austriešu portretu.
Uz Latviju – divas reizes gadā
«Mamma, ģimene un draugi mani ļoti atbalstīja, jo zināja, ka šī ir profesionālā joma, kurā vēlos darboties un gūt piepildījumu. Mamma ir bijusi ciemos un, pirms vēl pati izlēmu palikt, teica, ka laikam jau mājās tik drīz nebūšu,» stāsta Baiba, kura uz mājām brauc divas reizes gadā. «Jāņos un Ziemassvētkos gan parasti nāk lielā bimba. Kad esmu Latvijā, visus apciemoju. Dažkārt vienkārši aizbraucu pie mammas uz laukiem un nodzīvojos pa mežu vai pie upes, izbaudot horizontu, kas šeit, Alpos, nav redzams.»
Insbruka atrodas ērti sasniedzamā attālumā no citām Eiropas pilsētām, ar autobusu ir lēti braucieni uz Vīni, Budapeštu, Minheni, Cīrihi, Venēciju, Veronu, Bratislavu un citām. Ik pāris mēnešu Baiba cenšas kur aizbraukt kaut uz pāris dienām. Vilciens ir galvenais pārvietošanās līdzeklis, daudzi ciemi citādi nav nemaz sasniedzami. Vilciens ir dārgs pārvietošanās veids, tāpēc jaunieši parasti atrod citus variantus – ļoti izplatīta esot «car sharing» vai lētie autobusi, kas gan kursē tikai uz pievilcīgākajiem galamērķiem.
Pēc kārtīga nedēļas skrējiena Baiba bieži vēloties palikt mājās un lasīt grāmatas vai pastaigāties kalnos. Ir ļoti daudzas tradicionālās kalnu būdiņas, kurās piedāvā austriešu virtuvi (pat treknāku nekā latviešu) un kurās iespējams palikt pa nakti, klausoties govīs un kalnu kazās. «To bieži vasarā izmantojam. Rīti ir dzestri, dienas saulē ļoti karstas un dažviet pat vasarā ir redzams sniegs. Tāds citāds šarms. Pagājušajā vasarā tādā būdiņā nodzīvojām nedēļu un šķita, ka varētu palikt arī visu vasaru – ar savvaļas zirgiem, govīm, savu mazdārziņu un pašgatavotu kazas piena biezpienu.»
Palikt pavisam nevēlas
«Lai gan šobrīd jūtos kā mājās un palēnām jūtos pieņemta, palikt pavisam šeit es nevēlos,» atzīstas Baiba. Taču plāno vēl kādu laiku pabūt Austrijā, un tam ir vairāki iemesli. «Gan ar darbu, gan visiem pārējiem projektiem esmu iepinusies pilsētas dzīvē, tādēļ pamest to, kur ieguldīts daudz darba, patlaban būtu muļķīgi. Esam ierakstījuši albumu, kopā ar Kristofu kā grupa spēlējam tikai gadu. Lai gan mūzikas bizness šeit nepavisam nav viegls un ir daudz talantīgu mākslinieku, esam paspējuši koncertēt gan mazākos bāros, gan lielākos klubos un festivālos. Šogad plānojam atrast menedžeri, kurš rūpētos par koncertiem un publicitāti, lai varam vairāk orientēties uz māksliniecisko darbību,» optimistiski noteic aktīvā meitene. Studijā jau ierakstītais mūzikas albums klausītājus sasniegšot pavasarī.
«Es mācos nesteigties un pieņemt to, ka labas lietas dzīvē nenāk ātri, bet parasti tādiem lēniem, smagiem soļiem un lielu darbu. Daudzi šeit ir mani atbalstījuši. Pat svešinieki. To ļoti novērtēju. Kur tālāk ceļi vedīs, redzēs,» par nākotni saka Baiba.
Dažas tradīcijas šķiet komiskas
Austrieši, tāpat kā latvieši, mīlot savas tradīcijas, kas latvietei dažkārt šķietot komiskas. «Kultūrā stipri savijušies kristietības un vietējās folkloras elementi. Piemēram, 6. decembrī, kas kristīgajā tradīcijā tiek atzīmēta kā Svētā Nikolaja diena, viņu bērnus apciemo Krampuss – mītisks briesmonis, folklorā pa pusei velns, pa pusei kaza. Krampusa mērķis ir sodīt tos bērnus, kuri bijuši nerātni. Pirmssvētku periodā Alpu reģionos tiek atzīmēts Krampusa skrējiens, kad spalvainais un ragainais nezvērs iziet ielās. Šī tradīcija ir īpaši aktuāla ciematos, kur jaunieši ir gatavojuši tērpus visu gadu. Pēc Krampusa skrējiena parasti notiek balle. Skats, kad desmitiem milzīgu briesmoņu ālējas ielās, ir ļoti baiss un iespaidīgs. Parasti Krampusa tērpā sakarināti dažāda izmēra zvani, kas visu agresīvo parādi padara vēl dramatiskāku. Ziemassvētku vecīša vietā Austrijā dāvanas bērniem nes Christkindel (latviskā tulkojumā – Kristus bērns).»
