Ilgi solītais Ministru prezidenta Induļa Emša demisijas pieprasījums no redzamas rezultativitātes viedokļa beidzies bez rezultāta.
Ilgi solītais Ministru prezidenta Induļa Emša demisijas pieprasījums no redzamas rezultativitātes viedokļa beidzies bez rezultāta. Protams, ja raugās no demisijas pieprasītāju viedokļa. Ceturtdien Saeimas neuzticības balsojums pat ļāvis premjeram solīt, ka valdība tagad “ar dubultu sparu ķersies pie darba, risinot daudzās valsts problēmas”. Pilnībā nevar piekrist arī viņa sacītajam, ka Saeimas lēmumu premjers tagad var uzskatīt par uzticības izrādīšanu viņa vadītajai valdībai.
Jau kopš pirmdienas tika rēķināts un pētīts, ka valdības likteni varētu izšķirt pat viena balss. Tomēr, zinot, kā beidzās partijas “Jaunais laiks” un Tautas partijas savstarpējo sarunu maratons, ceturtdienas balsojuma rezultāts nebija negaidīts. Ar visai ievērojamu balsu pārsvaru Saeimas deputāti noraidīja Tautas saskaņas partijas sagatavoto lēmumprojektu par neuzticības izteikšanu Emša vadītajam Ministru kabinetam. Par valdības atcelšanu balsoja 32 deputāti (“jurkānieši” un “Jaunais laiks”), pret bija 45, un neviens politiķis balsojumā neatturējās. Var arī vilkt statistiskas paralēles – līdz šim neatkarīgās Latvijas vēsturē vēl neviena valdība nav kritusi pēc neuzticības balsojuma parlamentā. Tas jau bija zināms, ka Eināra Repšes vadītie “jaunlaikieši” izmantos katru izdevību, lai tikai varētu atklāti izteikt savu noraidījumu pašreizējai koalīcijai. Nepārsteidza arī tas, ka viņus koalīcijā ar Jurkāna frakciju demisijas balsojumā neatbalstīja “tēvzemieši”. Ja tas būtu noticis (gan tikai teorētiskā pieņēmumā), TB/LNNK sagaidītu visai lielas problēmas ar viņiem uzticīgo elektorātu. Turklāt jāņem vērā, ka viņiem iegūtas veselas četras vietas no deviņām Eiroparlamenta vēlēšanās, kas “tēvzemiešiem” izvēlē sašūpot pašreizējo valdību noteica vēl lielākus ierobežojumus.
Līdzās skaļajiem pārmetumiem Emsim par izglītības reformas jautājumiem “jurkānieši” minēja arī to, ka valdībai vajadzētu uzņemties atbildību arī par administratīvi teritoriālās reformas lēno gaitu (pareizāk sakot, pilnīgu apstāšanos) un nespēju samazināt straujo inflāciju. Ja runā par izglītības reformu, tad pārmetumi gan būtu jāadresē pilnīgi citiem, kas, būdami pie varas, ar nepārdomātiem lēmumiem radīja pašreizējo spriedzi sabiedrībā. Bet ja par administratīvi teritoriālo reformu, tad būtu gan pārāk naivi iedomāties, ka tikai pusgadu pirms pašvaldību vēlēšanām kāds nopietni ķersies tai klāt. Drīzāk var sagaidīt, ka jau tuvākajā laikā, sākot pirmsvēlēšanu kampaņu, to veiksmīgi izmantos visi iespējamie politiskie spēki. Vieniem tās “karāšanās gaisā” būs iemesls, lai šaustītu pie varas esošos par bezdarbību, bet otri mierīgu sirdi visus grēkus varēs norakstīt uz iepriekšējo varasvīru pārsteidzīgajiem lēmumiem un darbību.
