Arnis Račinskis: “Mūzika nav lasīt notis vai sekot zizlim, mūzika ir to lietu just un ar to spēt kaut ko pateikt!”
Sarunā ar “Zemgales Ziņām” Arnis Račinskis stāsta par savu pieredzi, mācoties Jelgavas 4. vidusskolā, dalās ar to, kā viņš nonāca līdz sadarbībai ar Latvijas Televīziju, ieskicē savus reiz ierakstītos mūzikas albumus, kā arī iesaka noklausīties citu autoru mūziku, kas viņu fascinē šobrīd.
– Kā tu nonāci līdz sadarbībai ar Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu un sacerēji galveno muzikālo tēmu viņu veidotajiem raidījumiem? Kāda kā komponistam ir sajūta, ka tavs skaņdarbs ik vakaru skan “Panorāmā”?
Ar televīziju iepazinos 2017. gadā, kad kopā ar Māru Upmani-Holšteinu (grupas “Astro’n’out” līderi) un producentu Makree (īstajā vārdā Mārtiņš Makreckis) sarakstījām dziesmu “Izgaismots” LTV kopkorim. Manā atmiņā tas ir tas brīdis.
Pēc “Izgaismots” vēl bija atsevišķi darbiņi LTV raidījumiem, bet tad šogad vasaras izskaņā nāca piedāvājums rakstīt jaunu identitātes mūziku “Panorāmai”, pēc tam arī rus.lsm.lv, un beigās kopā ar Jāni Domburu nonācām pie tēmas arī viņa raidījumam “Kas notiek Latvijā?”. Es gan negribētu sevi dēvēt par komponistu, jo komponists ir tāds lielas formas vārds. Tie tomēr ir tikai džingli, tādas īsas epizodes. Kopumā esmu priecīgs par rezultātu un ļoti pagodināts par šo iespēju.
– 2015. gadā sarunā ar TVNET mūzikas žurnālistu Jāni Žildi tu izteicies: “Mans labākais albums vēl nav gatavs. Mans “Revolver” (“The Beatles” 1966. gada albums) un “OK Computer” (“Radiohead”, 1997) vēl ir priekšā.” Vai tas varētu būt tavas šī brīža grupas “Laika suns” otrais pilnizmēra studijas albums, kas pašlaik top vai jau ir tapis?
Šim mērķim vienmēr jāpaliek nesasniegtam, jo, manuprāt, tā ir lielākā radošas personības liksta – saprast, ka labāko tu esi jau izdarījis, un tad būtībā priekšā atliek vienīgi nāve. Tev nav vairs, kur doties… Runājot par “Laika suni”… drīz pēc “Gaismas lādiņa” mēs ierakstījām gandrīz pilnu nākamo albumu, taču to tā arī neizdevām, jo bija sajūta, ka tas, ko darām, jau bija pateikts iepriekš. “Sunim” ir arī jauns materiāls, ko uzrakstījām burtiski divas nedēļas pirms pandēmijas sākuma, bet tā izmainīja visu sajūtu par laikmetu un arī iesaldēja ierakstus. Tā nu sanāk, ka mēs “sēžam” uz diviem gandrīz gataviem albumiem, un kaut kas no tā visa dienasgaismu varētu ieraudzīt 2022. gadā.
– Runājot par “Radiohead”… Jelgavas 4. vidusskolas, kur mācījies mūzikas novirziena klasē, atskaites koncertā tu izpildīji viņu kompozīciju “Nice Dream”. Tas bija gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta. Vai tev joprojām patīk šī grupa?
Tu vairs nekad nebūsi objektīvs par to, kas tev iekrita sirdī 16 gadu vecumā. Tā vienmēr paliks kaut kādā pārākajā pakāpē svarīga mūzika tavā DNS. Bet atceroties skolu… Pa šiem gadiem mūzikas novirzienu ir absolvējuši 600 bērnu vismaz, un viendien saskaitīju sešus, varbūt desmit cilvēkus, kuri ir turpinājuši izglītoties un savu maizi pelnīt ar mūziku, nevis tā vienkārši paša priekam draugu pulkā, bet kā savas lietas profesionāļi. Un ir vienalga, vai tu sēdi simfoniskā orķestra bedrē vai, piemēram, repo, kā to dara 4. vidusskolas absolvents Edgars Bāliņš, vai raksti mūziku reklāmām un popdziesmām, kā to daru es. Taču tie ir tikai viens vai divi procenti no kopējā absolventu skaita. Manuprāt, maz, un varu piedāvāt versiju, kāpēc tā. Mēs tur mūzikas stundās sēdējām tādi sarāvušies, maziņi. Man bija kādi astoņi gadi, kad skolas vēlākais direktors Celma kungs klases priekšā paziņoja: Račinski! Tavās lielajās teļa acīs vīd stulbums! 35 gadus vēlāk varu atbildēt: Celma kungs, esmu veiksmīgs savā nišā, nevis pateicoties, bet par spīti tam, ka mācījos pie jums. Faktiski nemaz nejūtos piederīgs skolai, kurā mācījos, un tā tam nevajadzētu būt. Tas caurmērā bija tāds mazliet zināšanu nabadzības laiks. Kad korī tikām iepazīstināti ar “Bītliem”, bija “Ob-La-Di, Ob-La-Da”, bet mums, bērniem, nepateica pašu galveno – “Bītli” bija ģeniāli, jo uzdrīkstējās būt oriģināli un nepieradināti. Mums pašiniciatīva bija drīzāk nevēlama. Mūzika nav lasīt notis vai sekot zizlim, mūzika ir to lietu just un ar to spēt kaut ko pateikt!
– Skolas laikā (1996. gadā) kopā ar Kārli Kazāku, brāļiem Māri un Gintu Bīmaņiem un Anriju Grinbergu jūs nodibinājāt grupu “Dull Doll” un pat parakstījāt līgumu par albuma izdošanu ar “Mikrofona ierakstiem”, taču grupa pēcāk izjuka (2000. gadā), un albums tā arī netika izdots. Kas toreiz nogāja greizi?
Mums bija 18, un bijām supernaivi zēni no provinces pilsētas. Toreiz, protams, likās, ka ir kaut kāds maģiskais līgums, kuru parakstot viss pēkšņi sāks notikt. Bet izrādījās, ka tā nav. Vairs nezinājām, ko darām, un es aizgāju prom. Palika pāri tā pati grupa, tikai Kārlis kļuva par vokālistu. Un ļoti labi, ka tā, jo viņu 2002. gadā izdotais albums “Upe bez tiltiem” ir, manuprāt, viens ļoti labs ieraksts.
– Pēc “Dull Doll” izjukšanas kopā ar Jāni Žildi (no “Satellites LV”, toreiz vēl “The Satellites”) 2000. gadā izveidojāt instrumentālo ambientā džezroka grupu “Kuba”, pieaicinot Tomu Ostrovski (arī “The Satellites”), Martinezu Gonzalesu jeb Mārtiņu Strautnieku (“Lolitas brīnumputns”) un Mareku Ameriku no Jelgavas grupas “With Cut”. Kā izlēmāt spēlēt šādu mūziku? Pastāsti, lūdzu, par izdoto albumu “15 Episodes of Kuba” (2002. gads).
Sākumā spēlējām dziesmas, līdz vienā brīdī sajutām, ka gribam spēlēt instrumentālo mūziku. Gonzo bija liela ietekme šajā ziņā, jo viņam bija taustiņu instruments “Fender Rhodes”, kas diezgan spēcīgi ietekmēja mūsu skanējumu. Faktiski sākām “būvēt” mūsu mūziku uz šī instrumenta bāzes. Jā, tā bija tāda salondžeza mūzika, un tas arī tīri stilistiski tobrīd bija aktuāli, jo pasaulē populāri bija tādi projekti kā, piemēram, franču “St Germain”.
– Paralēli “Kubai” 2002. gadā tu nodibināji rokgrupu “Mofo” (sākotnēji “MOFO Superphone”), kurā jau atkal piedalījās Toms Ostrovskis, kā arī Pēteris Lunde no “Pienvedēja piedzīvojumiem”. Ar šo formāciju “Platforma Records” paspārnē jūs izdevāt divus studijas albumus – “Mofo” (2006. gads) un “Raķete” (2009. gads). Kā tu atceries šo savu mūziķa karjeras laiku?
“Kubai” kļūstot instrumentālai, man vajadzēja, kur spēlēt savas dziesmas. Tā trijatā sākām darboties. Pēcāk mums pievienojās Mārtiņš Elerts no “Astro’n’out”, pēc tam viņa vietu ieņēma Edgars Rubenis, kurš arī ir izbijis jelgavnieks un supertalantīgs ģitārists. Ar viņu ierakstījām “Raķeti”, bet ar Mārtiņu mūsu debijas albumu, kas vēl aizvien ir jauks, taču tāds mazliet “kantains”, jo tobrīd mums bija tik maza studijas darba pieredze. Savukārt otrais ieraksts ir gluži pretējs – daudz brīvāks un nepieradinātāks.
– Mazliet atkāpsimies no mūzikas tēmas… Kā un vai tu izjūti sevi kā jelgavnieku?
Esmu rīdzinieks, bet man ļoti patīk Jelgava. Atbraucu uz šejieni vismaz divreiz gadā, agrā pavasarī un vēlā rudenī, vienkārši tādā nostalģiskā ekskursijā. Ar mocīti pāris stundas izvizinos cauri visai pilsētai. Aizbraucu līdz Žukovkai, kur dzīvoju pirmos sešus dzīves gadus. Tad uz savu veco Aizupes pamatskolu, tā man ir mīļa vieta. Protams, izbraukāju vidusskolas laika mājvietu, Kronvalda ielas rajonu, kur tagad uzbūvēts Zemgales Olimpiskais centrs. Esmu diezgan lielā sajūsmā par to, kāda pilsēta ir šobrīd, īpaši salīdzinot ar deviņdesmitajiem. Esmu pavadījis Jelgavā savas dzīves pirmo pusi, un tas bija baigi forši.
– Spriežot pēc tava “Instagram” profila, esi dedzīgs motociklists un mēdz ceļot pa Eiropu, Ukrainu. Kāda modeļa BMW spēkrats ir tavā īpašumā, un kur ar to esi pabijis?
Ar moci, jā, esmu izbraukājis visu Eiropu. Bija plānā doties arī apkārt Melnajai jūrai, bet, sākoties Krimas okupācijas periodam, šiem plāniem nebija lemts piepildīties, taču līdz Odesai gan aizbraucu. Faktiski Eiropā es diezgan labi orientējos Alpos. Šis reģions ir vairāk vai mazāk krustām šķērsām izbraukāts. Motocikls ir R 1250 GS, ļoti ērts un arī uzticams šādiem mērķiem. Izvēlējos to, iespējams, reklāmas ietekmē, jo tas ir Eiropā populārākais modelis tieši ceļotāju vidū.
– Tu esi ierunājis Slimību profilakses un kontroles centra kampaņas slaveno frāzi “Uz trīs četri, mājas, ziepes, divi metri!”. Arī pats pagājušā gada novembrī inficējies ar “Covid-19”. Padalies, lūdzu, ar savu pieredzi!
Klausiet dakterus! Ļaujiet man rakstīt dziesmiņas, un ļausim dakteriem ārstēt šo vīrusu. Pats pārslimoju samērā viegli. Jau apritējis gads, un, tfu, tfu, nekādas komplikācijas neesmu sevī novērojis – nedz pēc slimošanas, nedz pēc vakcinēšanās.
– Runājot par reklāmām… tev arī ikdienā ir ar tām saistība. Mini kādu populāru rullīti, ko esi ierunājis!
Ēterā kaut kas skan visu laiku, bet visilgāk, desmit gadus, televīzijā skanēja: “Nebremzē. Apēd Snickers!”
– Tevis radīto mūziku un tekstus izpilda arī citi mūziķi. Kuri, tavuprāt, ir spilgtākie piemēri?
Piemēram, Dona hita “Pa ceļam” pamatā ir mans jautājums, ko risināju tajā laikā. Braucu ar motociklu mājās no ceļojuma un spriedu par attiecībām ar savu tā laika dāmu – vai mums ir pa ceļam!? Pusgadu vēlāk to dziedāja Dons, un pilna “Arēna Rīga” dziedāja viņam līdzi, bet sākotnējais šī jautājuma avots ir mans personīgais pārdzīvojums. Sacerot tekstus un melodijas un vienlaicīgi strādājot pie ierakstiem studijā, neizbēgami sanāk tehniski vai ar saturu piedalīties šodienas Latvijas populārās mūzikas veidošanā. Ir sanācis pieskarties no Maestro Raimonda Paula līdz panku krusttēva Raimonda Lagimova (“Inokentijs Mārpls”) daiļradei, pa vidu reperi, eirovīzijas – būtībā viss, kas šodien skan radio. Ceru, ka kaut kādu nospiedumu būs atstājis arī manis paša “Laika suns” un iepriekš minētais “Mofo”.
– Tavā mūziķa karjerā ir bijis vēl viens ļoti savdabīgs projekts, proti, “Zvani”, ko izveidoji kopā ar amerikāņu latvieti Kristapu Krēsliņu no grupas “Mācītājs on Acid”! Jūsu vienīgais ieraksts “Live @ I Love You Stage Positivus ’09” tika izdots kā pirmais neatkarīgā mūzikas apgāda “I Love You Records” ieraksts 2009. gadā.
Ar to sākās, jā. Ļoti forši tādas lietas piedzīvot jaunībā. Tas bija trešais “Positivus” festivāls. Toreiz man nebija neviena aktuāla ansambļa, ar ko tur tikt iekšā, un, lai nepirktu biļetes, mēs nedēļu pirms festivāla izdomājām – hei, mums jātaisa jauna grupa! Kādu vakaru ar čaļiem dzērām alu un izdomājām, ka jāzvana “I Love You” džekiem un jāsaka, ka mums ir sastāvs un mēs spēlēsim pie viņiem teltī. Tā sarunājām, ka uzstāsimies, un tikai nākamajā dienā sākām rakstīt dziesmas. Tas bija patiešām forši, jo esmu spēlējis īstā panku grupā un mūsu dziesmu “Kas esam mēs ārzemēs” pēcāk ir spēlējuši šī žanra pašmāju pionieri un leģenda – grupa “Inokentijs Mārpls”.
– Nupat minētās izdevniecības paspārnē izdoti abi tavas aktuālās grupas “Laika suns” ieraksti, proti, mazalbums “Nakts karalis” un pilnizmēra studijas albums “Gaismas lādiņš”. Kā tu raksturotu katru no šīm platēm?
Pirmkārt, tā ir ģitārmūzika. Kā mans draugs un biedrs mūzikas žurnālists Jānis Žilde to apzīmogojis, – modernais roks. “Karalis” ir relatīvi tumšs un vairāk nemiera gara dzīts ieraksts. Savukārt “Lādiņš” ir daudz siltāks, tāds salauztās mīlestības albums, līdz ar to arī daudz romantiskāks. Pēc šiem ierakstiem esam publicējuši vairākas atsevišķas dziesmas, kas nākušas kopā ar mūzikas video un albumos neiekļaujas, piemēram, dziesmu “Pavasari”.
– Kuras grupas un/vai mūziķi, kas vēsturiski nākuši no Jelgavas, tev savulaik bijuši vai, iespējams, joprojām ir saistoši?
“Prāta vētra” ir ārpus visiem sarakstiem, tā jau ir folklora. Viņu kontekstā nelietoju vārdus “patīk” vai “nepatīk”. Ir cieņa un respekts pret šiem vīriem. Ir grūti būt kritiskam pret saviem laikabiedriem, tas pats Kārlis Kazāks, viņš man tomēr ir veca mīlestība, un mēs viens pret otru objektīvi vairs nekad nevarēsim būt. Atminos, ka vienā brīdī parādījās hiphopa grupa “Augša”. Viņu mūzika man šķita simpātiska. Tad vēl gribētu izcelt dziedātāju Katrīnu Kreili. Protams, jāatzīmē arī Jānis Šmēdiņš jeb Fakts, kurš ir gan izpildītājs, gan arī liels ierakstu studijas meistars.
– Kas ir tavs jaunākais atklājums mūzikā tādā pasaules kontekstā?
Atklāju franču dziedātāja Serža Gensbūra un aktrises Bridžitas Bordo 1968. gada ierakstu “Bonnie and Clyde”. Tik sen nebiju ticis pie tās sajūtas, ka esmu pilnīgi pārsteigts no tā, ko dzirdu. No pēdējā laika ierakstiem, ko esmu klausījies kā visu albumu un vairākas reizes uz riņķi, – amerikāņu repera Komona divdaļīgais albums “A Beautiful Revolution”. Foršs ieraksts, īpaši tā otrā daļa. Man ļoti patīk skaņa arī R&B dueta “Silk Sonic” ierakstos. Vēl visiem no sirds iesaku paklausīties slāvu projekta “Sergey Starostin’s Vocal Family” 2000. gada vienkārši satriecošo “Journey”. Tas tiešām ir kaut kas, nebaidos šī vārda, maģisks. Klausoties, var izteikti just, ka grupa “Tautumeitas” ir no tā iedvesmojušās, jo viņu vecāki šo ierakstu klausījās tad, kad viņas bija vēl maziņas.
Vizītkarte
■ Dzimšanas vieta: Rīga
■ Profesija: mūziķis, skaņu inženieris, ierakstu studijas “Mute Studija” īpašnieks
■ Izglītība: Latvijas Universitāte, bakalaura grāds vadības zinībās
■ Mīļākā dziesma šobrīd: “Bonnie and Clyde”, ko izpilda Seržs Geinsbūrs un Bridžita Bordo
■ Būtiskākais moments karjerā: tāds vēl priekšā
■ Izdotie studijas albumi: “15 Episodes of Kuba” (ar “Kubu”, 2002), “Mofo” (ar “Mofo”, 2006), “Raķete” (ar “Mofo”, 2009), “Nakts karalis” (ar “Laika suni”, 2013) un “Gaismas lādiņš” (ar “Laika suni”, 2015)
