Spēlē par Baltijas «Schenker» līgas bronzas medaļām «Poliurs/Ozolnieki» vienība svētdien Tallinā ar 3:1 pārspēja «Tartu Pere Leib». Līgas sešu sezonu vēsturē Ozolnieku volejbolisti «Final Four» spēlējuši četras reizes, bet pie godalgām tika otro. 2006. gadā komanda izcīnīja pirmo vietu līdz ar galveno trofeju, ko turpmāk visus gadus un arī šoreiz paturēja igauņu «Selver».
Pēc 0:3 zaudējuma «Selver» vienībai finālturnīra pirmajā spēlē mūsējos gaidīja spēkošanās par bronzu ar pāra «Tartu Pere Leib» – «Pärnu VK» zaudētājiem Tartu volejbolistiem. Daudzo līdzjutēju atbalstīti, «ozīši» pārspēja sāncenšus, kas regulārā turnīra tabulā bija turējušies aili augstāk.Ar pirmajā setā stiprinātu ticībuPirmajā setā, kas noslēdzās ar 27:25 ozīšu labā, mūsējie acīmredzot guva pārliecību par saviem spēkiem (seta vidū bija arī 13:17). «Mēs ticam, mēs varam!» – ar šādu uzmundrinājumu to palīdzēja noturēt uzticamie fani, kad otrais sets bija zaudēts ar 21:25. Trešajā jau izdevās panākt 25:20. Ceturtā scenārijs ar nelielu kritumu vidusdaļā (17:20) izvērtās līdzīgs pirmajam, bet galotnē – 26:24 un iemesls līksmot visiem Latvijas volejbola cienītājiem.Mača labākā spēlētāja balvu – ceļojumu ģimenei ar «Viking Line» – saņēma saspēles vadītājs Ivo Baranovskis, bet svinīgajā noslēguma ceremonijā līdz ar viņu pēc bronzas medaļām tika aicināti Raimonds Vilmanis, Valērijs Lomakins (viņš arī līgas labākais diagonāles uzbrucējs), Aivars Siļutins, Kārlis Volodins, Haralds Regža, Uģis Puķītis, Aivis Āboliņš, Gatis Balodis, Kristaps Balodis, protams, arī komandas treneris Zigismunds Grigoļunovičs, trenera asistents Aldis Bērziņš, fiziskās sagatavotības treneris Vladimirs Stepanovs, komandas menedžeris Jānis Valerts, direktors Rolands Baranovskis. Komandas atgādāto godalgu saņems arī kluba prezidents uzņēmuma «Poliurs» direktors Viktors Melnacis un volejbolists Mārtiņš Pļaviņš, kas nepiedalījās finālturnīrā, bet būs atkal klāt Latvijas čempionāta cīņās, kas ozīšiem sāksies ar pusfinālu 31. martā.Ozolnieku volejbols pirmajā vietā«Latvijas kauss jau arī ir, vēl mums būtu jāpaņem čempionāta zelts,» mājupceļā no Tallinas spriež dažas no uzticīgākajām «ozīšu» fanēm. Varētu jau šāda «mums» lietošana šķist mazliet pretencioza, taču volejbolistiem, izrādās, pret to nav iebildumu. «Ozolnieki bez līdzjutējiem nav iedomājami,» komandas kapteinis Ivo atzīst, ka tieši viņi veido auru, kas arī izbraukuma spēlēs ļauj justies kā mājās. «Bieži vien ar viņu atbalstu izlienam no tādām auzām!…» tas domāts arī par bronzas spēles ceturto setu.Līdzjutēju nokļūšanai šoreiz vienu autobusu no Rīgas organizēja sponsorfirma «Schenker», bet divi startēja no Ozolniekiem. Fanu galvenās bungas un «diriģenta» pienākumus izšķirošajā mačā bija uzņēmusies Una Tiliba. Pagastā augusī volejboliste, nu jau arī jaunās paaudzes trenere, kas spēlēs nereti pilda komentētājas pienākumus, neslēpj, ka savās mājās grūti noturēt informatora neitralitāti. «Ozolnieku volejbols man vienmēr būs pirmajā vietā,» Una atzīst, ka fanošana ir viņas sirdslieta.«Kad skatos volejbolu, aizmirstu savus 70,» savukārt teic Līvija Liepiņa, kas pašas praksē un vēlāk līdzjutējas statusā ar šo spēli saistīta gadu desmitus. Pasaules līmeņa mačus viņa vērojot kādā Itālijas TV kanālā, bet «ozīšu» veiksmēs un neveiksmēs paspēj būt klāt gan pagasta Sporta namā, gan Rīgā, Daugavpilī, Rakverē vai Tallinā.Fanu pulkā sastopam arī pašvaldības saimnieciskā dienesta darbiniekus Gunti Žeivotu un Aivaru Strodu. «Jaunu sporta halli vajadzētu Ozolniekos,» viņi spriež, slavējot puišus, kas spēj pulcēt līdzjutēju pilnas tribīnes. «Kad Tallinā puse halles latviešu – izjūtas kolosālas,» Guntis atklāj, ka vienubrīd par spēles iznākumu bijis bažīgs, toties Aivars par uzvaru neesot šaubījies, un te nu tā ir!
