Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē 120 gadu atceres konferencē godināja bijušā meža izmantošanas katedras vadītāja, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas prorektora profesora Andreja Teikmaņa piemiņu.
Pirmdien Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē pulciņš studentu un mācību spēku 120 gadu atceres konferencē godināja bijušā meža izmantošanas katedras vadītāja, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas prorektora profesora Andreja Teikmaņa piemiņu.
Fakultātes dekāns Leonards Līpiņš vispirms pateicās grafiķei Lolitai Zikmanei, kas ar lielu pietāti un uzmanību darinājusi savulaik izcilā pedagoga, mežzinātnieka un sabiedriskā darbinieka portretu. Tādējādi pēc daudziem aizmirstības gadiem sociālisma periodā profesors nu atgriezies fakultātē, kuras kolektīvs gādā par Latvijas mežu šodienu un nākotni.
Profesors Zigurds Saliņš, kam pašam gan nav iznācis tikties ar Andreju Teikmani, savu ziņojumu konferencei bija sagatavojis, balstoties uz dažādiem atmiņu pierakstiem un publikācijām. Visiem bija interesanti uzzināt, ka profesors dzimis Ādažu pagastā zemnieku desmit bērnu ģimenē. Studēt viņš devies uz Pēterburgas Meža institūtu, kas tolaik bijusi viena no prestižākajām meža augstskolām pasaulē. Darba gaitas Andreju Teikmani aizvedušas uz Mogiļevas, Penzas, Altaja novadu Krievzemē. Dzimtenē talantīgais mežkopis atgriezies tikai 1921. gadā. Sākumā strādājis par Latvijas meža departamenta vecāko meža inspektoru, pēc tam bijis docents Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes mežkopības nodaļā. Sākot ar 1925. gadu, Andrejs Teikmanis nodarbojies ar mācību un pētījumu mežsaimniecības izveidošanu Lielaucē, bijis virsmežniecības vadītājs. Tieši šīs saimniecības izveidošanu viņa kolēģis trimdinieks Rūdolfs Markuss nosaucis par lielāko un skaistāko pieminekli, ko profesors uzcēlis pats sev.
No 1939. gada profesors neilgi bijis arī Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas prorektors, ieguvis mežzinātņu Goda doktora nosaukumu. Zinātnei, kā rāda liecības, profesors nopietni pievērsies tikai 45 gadu vecumā. Lekcijas viņš lasījis klasiskā manierē, taču viņam bijusi neparasti skaidra dikcija, tēlaina valoda un dažkārt lekcijas līdzinājušās mākslinieciskam priekšnesumam. Profesors lieliski pārvaldījis krievu, vācu un franču valodu, bijis tolerants pret citādu uzskatu paudējiem. Gadiem ritot, viņš nav novecojis, pratis saglabāt drosmi un pārliecību par sevi. Viņa publikācijās bijušas atziņas, kas aktuālas ir arī šodien. Piemēram, agrārās reformas gaitā viņš vērsies pret centieniem privatizēt valsts mežus. Viņš arī vērsies pret mežu bagātības izšķērdēšanu.
Sākoties Latvijas okupācijai, Andrejs Teikmanis emigrējis uz Zviedriju, kur strādājis Stokholmas Karaliskās mežsaimniecības augstskolas bibliotēkā, vēlāk pievērsies zinātniskajai darbībai.
1954. gada 24. jūnijā aprāvies zinātnieka, pedagoga un valstsvīra (viņš bijis arī Saeimas deputāts) mūža gājums, kas jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.
