Viens no «klupšanas akmeņiem» gan skolēniem, gan pirmo kursu studentiem ir matemātika. Taču, no otras puses, darba tirgū aug pieprasījums pēc cilvēkiem ar inženiertehnisku izglītību, kas nav iedomājama bez labām matemātikas zināšanām.
Viens no “klupšanas akmeņiem” gan skolēniem, gan pirmo kursu studentiem ir matemātika. Taču, no otras puses, darba tirgū aug pieprasījums pēc cilvēkiem ar inženiertehnisku izglītību, kas nav iedomājama bez labām matemātikas zināšanām. Šajā sakarā lūdzu uz sarunu LLU Matemātikas katedras profesoru Rūdolfu Ozoliņu.
Kā vērtējat ar matemātiku saistīto eksakto zinātņu vietu mūsdienu Latvijas izglītībā?
Atceros pagājušā gadsimta sešdesmitos gadus, kad Olainē uzcēla ķīmisko rūpnīcu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc samērā daudz jauniešu metās studēt ķīmiju, un ķīmiķu kļuva pat pārāk daudz. Viņiem trūka darba savā profesijā. Kad atjaunojās Latvijas valsts, pamatoti populāras kļuva politiskās zinātnes un ekonomika. Ļoti daudzi metās tās studēt, bet lietišķās zinātnes palika novārtā. Grūtības pirmo kursu komplektēšanā radās gan mums, gan citām augstskolām. Jebkurā sabiedrībā augsts prestižs ir ārsta profesijai, taču arī Paula Stradiņa Universitāte, kurā agrāk bija ļoti liels konkurss, vēl joprojām jūt studentu trūkumu. Līdzīgi ir ar matemātikas studijām.
Beidzamajā laikā situācija gan uzlabojas. Tas tāpēc, ka datorzinības kļuvušas par augsti vērtētu tirgus preci. Labs datorspeciālists tūlīt pēc augstskolas saņem krietni lielāku algu nekā profesors, kas viņu augstskolā ir mācījis.
Par to, ka izglītības un zinātnes finansējums nav pietiekams, tiek runāts jau kopš deviņdesmito gadu sākuma…
Tas mani uztrauc. Cilvēki, kuriem politikā ir noteikšana, maz ieklausās tajā, ko saka, piemēram, Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un citas autoritātes, kas izprot šo situāciju. Mēs runājam par to, ka Latvijā, īpaši tuvāk ceļiem, tiek izcirsti meži. Tātad tur, kur šodien ir izcirtums, rīt nekādas peļņas nebūs. Vēl jo bēdīgāk, ja izcirstā meža vietā netiek stādīts jaunais.
Līdzīgi izcirtums veidojas arī izglītībā. Kopš mūsu neatkarības atgūšanas sākuma pamazām negribot, taču ļoti sistemātiski no izglītības atbīdīti augsti kvalificēti, talantīgi cilvēki. Tonis vēl aizvien ir tāds, ka visu vajag veltīt tam, kas dod peļņu, rezultātu šodien. Jaunie izglītotie cilvēki pamatoti grib pelnīt tūlīt pēc diploma saņemšanas. Augstskolā šādu vilinošu iespēju trūkst, tādēļ vecajiem profesoriem nav kam atdot savu vietu. Piemēram, mūsu katedrā aptuveni puse pasniedzēju ir pensijas gados. Arī man pašam ir pāri septiņdesmit. Es gan labprāt strādāju ar studentiem, taču tā ir arī augstskolas vajadzību diktēta nepieciešamība.
Jūs esat matemātikas pasniedzējs jau četrdesmit gadu. Kā mainījusies studentu attieksme pret šo priekšmetu, domāšanas spējas?
Pēc maniem vērojumiem, sabiedrībā jūtama noslāņošanās ne tikai materiālajā, bet arī garīgajā ziņā. Ir cilvēki ar spožām prāta spējām, ar kuriem ir prieks strādāt. Viena daļa ir tādu, kas saprot: studijas ir kā darba pienākums, kas, gribi vai negribi, jāpaveic. Diemžēl pēdējos gados diezgan liela iznāk tā daļa, kuras intelekts ir krietni zemāks, nekā tas bija vērojams agrāk. Tādu gadījumu, kad augstskolas students neprot latviešu valodā rakstīt, agrāk nebija. Mani dažkārt kaitina arī masu informācijas līdzekļi. Piemēram, televīzijā vai radio gadās dzirdēt, ka kāds saka “temperatūra sasilst”. Sasilt taču var gaiss vai ūdens, bet ne temperatūra! Cilvēks nedomā jēdzienos, kas ir matemātiskās domāšanas pamatā.
Tūkstošgades mijā jūs augstskolas laikraksta “Plēsums” rīkotajā studentu aptaujā tikāt atzīts par populārāko pasniedzēju LLU. Tātad protat strādāt arī ar auditorijām, kur varbūt nav tāds intelekta līmenis, kādu varētu vēlēties.
Man visbiežāk neklātnieku auditorijās bijušas situācijas, kad cilvēku vēlmes, studējot augstskolā, ir ļoti pieticīgas. Viņiem vajag iegūt kaut viszemāko sekmīgo atzīmi un galu galā diplomu par augstāko izglītību, jo pretējā gadījumā var zaudēt savu līdzšinējo darbu. Kaut arī šajos gadījumos zināšanu latiņa jānolaiž diezgan zemu (tie, kuriem ir garākas kājas, tai var uzmanīgi pārkāpt pāri pat bez palēkšanās), tomēr mēģinu atrast matemātikas sasaisti ar šos studentus interesējošiem praktiskajiem jautājumiem. Piemēram, mežinieku auditorijā esmu runājis par to, kā ar matemātiskām metodēm, lietojot datortehniku, var virtuāli pārmērīt izcirsto mežu un aprēķināt kokmateriālu daudzumu, kādam tur vajadzētu atrasties. Tā mežsargam rodas iespēja pieķert negodīgus cirtējus, un auditorijā attieksme pret matemātiku mainās.
Klausītāju noskaņa lekcijā ir jājūt. Pretējā gadījumā, piemēram, jauns pasniedzējs, kuram nav pedagoģiskās pieredzes, var nolasīt savu lekciju pa tukšo. Studentiem ar smaidu pat saku tā: “Ja jūs daudzmaz nopietni pie manis mācīsieties, iegūsiet matemātisku izglītību. Tas ir kas tāds, kas paliek pāri, kad aizmirsts viss, ko esi matemātikā mācījies.”
Kā jums pašam tik ievērojamu laiku izdodas saglabāt garīgā darba spējas?
Dabīgi, ka cilvēkam jaunībā ir ātrāka domāšana un uztvere, labāka atmiņa. Ja pienāk brīdis, kad šīs spējas ir ļoti samazinājušās, auditorijas priekšā nebūtu saprātīgi iet. Jūtu, ka vēl varu savu darbu darīt. Man šajā ziņā tiešām daudz nozīmē jūsu minētais populārākā pasniedzēja tituls. Te gan jāpiebilst, ka šis pasniedzēju salīdzinājums nebija īsti korekts. Man ir daudz ļoti augstu vērtējamu kolēģu šaurākās specialitātēs, kur studentu ir mazāk. Loģiski, ka viņi šādā aptaujā nevarēja būt pirmajās vietās. Taču patīkami bija tas, ka balsojumā uzvarēja matemātika, kas dažiem liekas grūta (tā parasti ir cilvēkiem, kas mācās šabloniski, vairāk paļaujoties uz atmiņu). Lai atjaunotu savas darbaspējas, pastāvīgi cenšos atrast ko interesantu dzīvē un izmantot to savās lekcijās. Arī mans hobijs ceļošana veicina prāta spēju atjaunošanos.
P.S. Jāpiebilst, ka patlaban profesors Rūdolfs Ozoliņš ar kundzi Āriju pirmo reizi mūžā ceļo pa Āfriku un divu nedēļu atvaļinājumā atrodas Ēģiptē pie Nīlas.
