«Varbūt avīzes korespondents varētu atbraukt un nofotografēt sadzīves atkritumu izgāztuvi, ko mežmalā pie savām mājām «ierīkojis» mans daudzbērnu kaimiņš,» sūdzējās kāda kundze, kas pati nevēlējās aizrādīt netālajam «cūkmenam», ka tā dzīvot nevajadzētu. No otras puses – var mēģināt saprast arī apsūdzēto pusi. Daudzbērnu ģimenei gan visādu rūpju, gan sadzīves atkritumu ir varbūt desmit reižu vairāk nekā kritiski noskaņotajam pensionāru pārim. Laikam taču (sevišķi jau krīzes grūtībās) viss tā var «piegriezties», ka tumšā vakarā pār sētu mežā lido plastmasas pudeles, piena pakas un cita draza. Ja vien nav runa par ūdeņu nestajām niedru un meldru velēnu blāķiem, ko zemnieki novāc no laukiem Lielupes palienēs, šajā talkas dienā parasti saduras divas dažādas cilvēku pasaules. Pirmā – tīrīgie un kārtīgie, kas pielieksies un pacels pa roku galam nomesto drazu un varbūt arī ar kurpes papēdi saspiestu slieku, kas mokās, netiekot nost no trotuāra. Savukārt otrai pieder cilvēki, kuriem ir tā vieglā roka un prātā varbūt pat kosmiska filosofija par to, ka «radības kronis» nepaliks mūžīgi uz Zemes, kas agrāk vai vēlāk izšķīdīs putekļos. Kādēļ gan nedrīkstētu maķenīt padrazot? Es Lielo talku saprotu kā izdevību mežā, pļavā vai upmalā savākt savādā kaimiņa atstātās drazas. Turklāt to varētu darīt jautri, bez nosodījuma, ar jokiem, varbūt pat mūziku, jo visapkārt taču šajā jomā valda vispārēji nacionāls emocionālais pacēlums. Ko tādā dienā sūdzēties redakcijai vai vēl trakāk – saukt municipālo policiju, kas taču arī nevarēs pierādīt, ka apkārtnes piedrazotāji ir tieši tās vai citas mājas iedzīvotāji. «Es tev piedodu visus tavus grēkus,» svētdienās pie dievgalda teic mācītājs. Bez savstarpējās sapratnes un piedošanas mēs droši vien ieaugtu īstās dzīves nezālēs.
