Pirms gada manai radiniecei konstatēja smagu saslimšanu, kur līdzēt var tikai operācija. Nonākusi slimnīcā Rīgā, viņa drebošu sirdi to gaidīja dienu, divas, trīs, četras… Visas četras dienas operācija tika atlikta, par iemeslu minot te atkārtotu analīžu nepieciešamību, te konkrētā ārsta noslogotību, te vēl ko citu. Beidzot attapusies, ko ārsts gaida, ģimene lietu nokārtoja pāris minūšu laikā – ar 200 latiem aploksnē, un operācija bez aizķeršanās notika nākamajā rītā. Lieki jautāt, vai tika ziņots tiesībsargājošajām organizācijām. Šī operācija diemžēl nebūs vienīgā, bet speciālistu un vietu, kur tādas var veikt, Latvijā nav daudz. Šādus gadījumus no pašu vai tuvo cilvēku pieredzes zina teju katrs. Nonākuši ķīlnieku lomā, cilvēki maksā, jo nav jau citas izejas. Protams, ir ne mazums profesionāļu, kuri savu darbu dara no sirds, neprasot un negaidot pateicību naudas, konjaka vai konfekšu kastes veidā. Nonākot atklātībā kārtējam faktam par kolēģa kukuļņemšanu, viņiem ir visas tiesības justies aizskartiem. Un būtu tikai loģiski, ka katram šādam gadījumam sekotu konkrētās slimnīcas vadības, kolēģu un ārstu biedrības publisks paziņojums, kas asi nosoda kukuļņemšanu un galu galā aicina cilvēkus nedot, nepiedāvāt un ziņot, ja viņiem ir prasīts. Vai tā notiek? Nē, gluži pretēji. Aizvadītā gada beigās, kad stājās spēkā atbildība arī par neprasīta kukuļa pieņemšanu, Jelgavas pilsētas slimnīcas vadītāja vietniece Solveiga Ābola laikrakstam «Diena» paudusi pārliecību, ka reģionālajās slimnīcās nelegālo maksājumu problēma tikpat kā nepastāv, jo cilvēki nevarot atļauties «aploksnes». «Gadījumu ar savas slimnīcas ārstu (Juri Dārznieku] viņa ir piemirsusi: «Vai tad viņu notiesāja?»,» dakteri toreiz citēja «Diena». Strausa taktika – bāzt galvu smiltīs, koleģiāli izliekoties, ka viss ir kārtībā, liecina vien par to, ka šāda sistēma pašiem mediķiem ir izdevīga un turpināsies vēl ilgi.
