Viesi no Vjatkas guberņas Omutinskas atklāja festivālu ar krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugu «Vilki un avis».
Viesi no Vjatkas guberņas Omutinskas atklāja festivālu ar krievu klasiķa Aleksandra Ostrovska lugu «Vilki un avis». Teātris studija «Diletants» apstiprināja gan krievu režijas skolas spēku, gan aktieru talantīgumu. Režisors Pāvels Pudovs pārsteidza ar gudru, mūsdienīgu lugas lasījumu.
Jau lugas virsrakstā Ostrovskis varoņus sadala plēsoņās un tajos, kurus plēš. Viesu izrādē šis striktais dalījums izplūst. Ikviens var būt vilks un arī avs. Viss atkarīgs no situācijas, laika un mērķa. Tas piešķir izrādei traģikomisku intonāciju.
Izrāde iestudēta pēc istabas teātra principiem. Centrā novietotā paklāja – cīņas arēnas – stūros iekāroti tādi kā mūsdienu kantori – visu izrādi katrā uzturējās kāda «grupējuma» pārstāvji. Vienā darbību savās rokās turēja Meropa Murzavecka – pajauna, trausla sieviete (Margarita Sisojeva), kas manipulē, ietekmē, iebaida, izprecina, soda un apžēlo.
Īpaši interesants un atraktīvs attiecību tīmeklis veidojās, kad uz skatuves bija Vukols Naumovičs Čugunovs Sergeja Burova tēlojumā. Viņš vispilnīgāk ir uztvēris režisora ieceri. Atbrīvots, viegls, gatavs pielāgoties jebkam un ikvienam. Cik neviltoti patiess un līdzjūtīgs! Vienīgi tikko jaušams smīniņš liecina: te darīšana ar briesmīgu metastāzi, kas ik brīdi gatava pārveidoties – te par vilku, te avi. Un tā soli pa solim virzīties uz mērķi – kādu kumāsiņu varas, sieciņu zelta, mazumiņu svaigas miesas… Šajā sabiedrībā it koši iederējās Irinas Bokarevas Glafira, tāds neaizsargāts, trausls, nevarīgs jēriņš ar vilka ilkņiem. Vienlīdz smieklīgi un baisi.
Vilks un avs mīt ikvienā, un pasaule, kurā cilvēks jūtas tik vientuļš un iztukšots, pelnījusi līdzjūtību un sapratni. Pārsteidzoši, ka šī tēma vislabāk nolasāma vislielākā plēsoņas Berkutova acīs. Tāds aktieris kā Nikolajs Kerovs tiešām ir retums, jo, par spīti mazai skatuviskai pieredzei, viņā sajūtama dziļa inteliģence un slēptas ilgas pēc labākas dzīves.
