Abiem bērniem sākām lasīt priekšā, kolīdz viņi spēja kaut brīdi mierīgi paklausīties. Atceros, ka vecākajam pavisam maziņam bija divas mīļākās grāmatiņas – latviešu tautas pasakas «Vecīša cimdiņš» un «Lapsa māca vilku zvejot». Vairāku nedēļu garumā ikvakara rituāls bija izvēlēties, kuru no abiem dažu lappušu stāstiņiem lasīsim šoreiz, līdz puika, vēl nemācēdams runāt, ar žestiem un mīmiku bija lieliski iemācījies tās «izstāstīt». Nu nepilnu sešu gadu vecumā viņš no grāmatām nav atraujams un arī vakaros visbiežāk lasa sev pats. Meitai interese par šo nodarbi nav tik liela un atšķirībā no brāļa viņa attiecībā uz grāmatām ir ļoti izvēlīga. Pašlaik tās ir princešu pasakas – par Ērkšķrozīti, Pelnrušķīti, princesi uz zirņa un visām pārējām skaistulēm krāšņās kleitās. Visinteresantāk bija vērot tolaik tikko trīsgadīgās meitas attiecības ar Sarkangalvīti – šī pasaciņa viņai uz ilgu laiku kļuva tik tuva, ka meita pati sevi sāka saukt par Sarkangalvīti, meklēja sarkanu cepurīti un priekšautiņu, jo tāds bija grāmatā. Ļāvām bērnam to izdzīvot – izgatavojām vienkāršu masku vilkam, pārējiem tēliem piemeklējām atbilstošus atribūtus un turpat viesistabā izspēlējām iemīļoto pasaciņu, turklāt vienmēr iesaistoties visiem ģimenes locekļiem. Bērni par to bija sajūsmā, prasīja atkārtot ik pārvakaru, bet mums, vecākiem, bija interesanti vērot, kā puika iestudēto tekstu runā tik centīgi, it kā stāvētu pilnas skatītāju zāles priekšā, bet meita katrreiz pārvar bailes, lai uzrunātu vecmāmiņu aprijušo «vilku», kurš ar masku uz sejas un lakatiņu ap galvu, apsedzies ar segu līdz zodam, guļ dīvānā.
