Pirms Pārlielupē Svētbirzē pie memoriāla komunistisko represiju upuriem atkal sagulst ziedi, «Ziņas» apciemo jelgavnieci Birutu Bogdanovu un Vilces iedzīvotāju Elgu Guļtjajevu. 1941. gada 14. jūnijā vienai bija tikai desmit, otrai – četri gadi. Čekas noziedzīgajā operācijā starp 15 425 izvestajiem bija 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.
Kādā lielā Puķu ielas daudzdzīvokļu mājā, kurā personīgi pazīst tikai savas kāpņu telpas kaimiņus, klusu astoņdesmit pirmo dzīves gadu vada Biruta Bogdanova. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa Jelgavā nostrādājusi par maiznieci, konditori, par savu darbu saņēmusi atzinības. Taču tikai retais zina, ka Biruta ir Jelgavas policijas 2. iecirkņa priekšnieka Roberta Staļģa meita. Tieši tēva amata dēļ 1941. gada 14. jūnijā beidzās Birutas laimīgā bērnība, kam sekoja 16 izsūtījuma gadu Krasnojarskas apgabalā Krievijā.«Es Jelgavu redzēju sapņos»1940. gadā, Padomju Savienībai okupējot Baltijas valstis, tēvs darbu policijā zaudēja. Meita atceras, ka viņš dzīvojis pa laukiem, strādājis pie mērniekiem, par gaidāmajām izvešanām bijis informēts. 14. jūnija dienā tēvs paslēpies. Taču pēc tam, kad uzzinājis, ka ģimene apcietināta, pats gājis pieteikties. Kā jau daudzi, viņš absurdi tika apsūdzēts palīdzības sniegšanā starptautiskajai buržuāzijai. «Pēdējo reizi es tēvu redzēju pie vilciena Jelgavas stacijā, kad viņš, iekāpjot aizrestotajā vagonā, mums pamāja ar cepuri. Pēc pusgada tēvs mira Vjatlagā. Dokumentos nāves cēlonis nav norādīts. Trīs četri vīri, kas mūs sešos no rīta atnāca apcietināt, visi bija latvieši. Droši vien viņi nezināja, kas mūs gaida,» stāsta Biruta. Ik pa brīdim viņas teikto pavada kluss un sirsnīgs stipra cilvēka smaids. «Sibīrieši pret mums izturējās ļoti labi. Es nevaru teikt neviena slikta vārda, ka bērnus kaut kā būtu apsaukājuši. Sādžā dzīvojošie krievi paši bija agrāk izsūtīti. Daudzās ģimenēs vīri karā krituši,» Biruta atceras dzīvi Sibīrijas sādžā. Uzturs bija ļoti trūcīgs. 1947. gadā skolas internātā cietuši badu. Toreiz attapīgā Piziku Jāņa vadībā četri latviešu bērni, ejot pāri ledus kalniem klātajai Angārai, atgriezušies pie vecākiem. Tur, kaut trūkumā, tomēr varējis izdzīvot. «Vēl tagad brīnos, kā toreiz Jānis kā sibīrietis, ar garu kārti taustot, prata atrast drošu ceļu,» stāsta sirmgalve. Jaunības skaistākie gadi Birutai pagāja smagos meža darbos ar cirvi un zāģi rokās. Zeme Sibīrijā gan bijusi ļoti auglīga, to nevajadzēja mēslot. «Sešpadsmit gadu esmu dzīvojusi uz diētas, ēdot tikai ekoloģiski tīru pārtiku,» smejas Birutas kundze. Grūtākajos dzīves brīžos viņa Jelgavu un savu māju, kas vēl aizvien stāv vecpilsētā, redzējusi sapņos.Mīlestība gadus neprasaSibīrijas kapsētā palika Birutas māsa Skaidrīte. Viņa noslīka ceļā uz darbu, apgāžoties strādnieku pārpildītai laivai. Biruta stāsta, ka izsūtījumā satikusi labu draugu. «Taču mums bija katram sava tautība. Pēc atbrīvošanas mēs ar māti atgriezāmies Jelgavā, bet viņš – Lietuvā,» jaunības izvēli paskaidro Biruta. Jelgavā darbu maizes ceptuvē viņa dabūja viegli, taču dzīvesvietu ne. Kādā iestādē, kur māte interesējusies par dzīvokli, viņai atbildēts: «Brauciet turp, no kurienes esat atbraukuši!» Galu galā izdevies noīrēt istabu kādā privātmājā Miezītē. «Kā nu bija, tā mocījāmies, bet Jelgavā,» saka sirmgalve. Par mīlestību Biruta teic, ka dzīvē laikam notiek tā, kā ir nolemts. Viņa savu vīru satikusi tikai piecdesmit piecos gados. Aizgājusi pensijā, bijis vairāk brīva laika, un Biruta aizbraukusi uz sanatoriju Jūrmalā. Tur arī viņa satika daugavpilieti Dmitriju, kas bija mazliet vecāks un pēc reliģiskajiem uzskatiem vecticībnieks. Abi laimīgi un klusi kopā pavadīja 17 dzīves gadu. 2003. gadā, kad Dmitrijs nomira, Biruta palika viena. Tomēr viņa nejūtas vientuļa. Jāveic mājas solis, jāapkopj dzimtas kapi, jālasa prese, jāseko līdzi sabiedriskajai dzīvei. Iespēju robežās viņa piedalās arī politiski represēto apvienībā «Staburadze». Uz 14. jūnija mītiņu Svētbirzē Biruta šodien gan laikam neiešot. Mugura un kājas sāp, nostāvēt grūti. Arvien viņa skatoties, kur var apsēsties. Taču citās reizēs, satiekoties ar likteņa biedriem, viņai ir, par ko parunāt. Tie, kuri bijuši Sibīrijā, ir viņas uzticamākie draugi. Vecmāmiņa brauca līdzi«Esmu dzīva tāpēc, ka mums uz Sibīriju līdzi brauca vecmāmiņa. Izvedamo sarakstā bija tēvs, kurš savas augstākās agronoma izglītības dēļ, pašam negribot, bija iecelts par aizsargu priekšnieku. Izvedamo sarakstā bija arī māte, es, kam toreiz bija četri gadi, un divgadīgā māsa Dzintra. Mātes māte Katrīna Millere, kurai tolaik bija 59 gadi, aizbrauca līdzi labprātīgi. Viņa tūlīt saprata, ka māte, jauna sieviete ar diviem bērniem, tik tālā vietā var neizdzīvot,» stāsta Auru pagasta Sāvaiņu saimnieka Alberta Gožas meita Elga Guļtjajeva. Arī viņas ģimene, izņemot Vjatlaga nometnē nobendēto tēvu, tika izvesta uz Krasnojarskas novadu. Kamēr māte strādājusi kolhoza zirgu stallī, vecmāmiņa aukstajā barakā atstātās mazmeitas uzpasējusi, sildījusi un barojusi. Citās izsūtīto ģimenēs pirmajā ziemā trūkumā un aukstumā gājuši bojā daudzi mazie bērni. Sādžā dzīvojis daudz izsūtīto, 41 tautas pārstāvji – lietuvieši, igauņi, ukraiņi, Volgas vācieši u.c. Vasarā izsūtītajiem ļauts iekopt sakņudārzu, taču pārāk mazu, lai izaudzēto kartupeļu pietiktu visai ziemai. No auzām māte vārījusi klīsteri. Biezumi atdoti zirgiem, pašiem arī kaut kas palicis. Pavasaros ēduši bērzu pumpurus, pureņu ziedu auglenīcas, miltainās ķeizarkroņu liliju saknes, kas Sibīrijā aug brīvā dabā.Prorektors Pogodins pieņēma izsūtītosTeicami mācoties, Elga pabeidza vidusskolu. 1960. gadā, studējot Krasnojarskas Lauksaimniecības institūta trešajā kursā, viņa atgriezās dzimtenē. Naudu vilciena biļetei atsūtīja radi no dzimtenes, bet ar institūta rektoru Pjotru Ipatovu bija sarunāts, ka studente Latvijā varētu iziet mācību praksi. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas rektora vietas izpildītājs Semjons Pogodins to atbalstīja. Problēma bija atrast prakses vietu. Zemgalē laukos gandrīz visur runāja tikai latviski, bet Elga zootehniķa specialitātē dzimtajā valodā izteikties nemācēja. Liktenīgi izvēle krita uz Vilci, kur par veterinārārstu strādāja Fjodors Jeļeckis. Viņš tad arī praktikantei mācījis, kā strādā dzimtenē. «Sibīrijā mēs dzīvojām barakās un māla būdās. Latvijā pirmo reizi ieraudzīju, ka ir mājas ar izbalsinātām sienām un tapetēm. Atšķirībā no Latvijas Sibīrijā kolhozos govis slauca tikai vasarā. Ziemas salā tās stāvēja vaļējā nojumē, trūka siena. Nabaga lopus dzert dzina uz upes āliņģi,» Elga stāsta par kultūršoku, ko piedzīvojusi atgriežoties.Krasnojarskas Lauksaimniecības institūtā atļāvuši Elgai augstskolu pabeigt Jelgavā. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā viņa kopā ar likteņa biedreni, kas pārcēlusies studēt no Krievijas Tālajiem Austrumiem – Vladivostokas –, kļuvušas par sekmīgākajām studentēm. Tolaik dzimtenē atgriezusies arī Elgas vecāmāte, māsa un māte, kurai vēl kādu laiku nācās izturēt čekistu pārmetumus, ka par agru esot no Sibīrijas atbraukusi. Toreiz viņai palīdzējis radinieks VEF darbinieks Kārlis Simtnieks, kurš, nebūdams kompartijas biedrs, bija ticis deputātos. Veselība labāka nekā sovhoza laikāNo 1962. gada līdz pat šim laikam Elga strādā Vilcē. Līdz 1996. gadam viņa bija galvenā zootehniķe kopsaimniecībā, pēc tam ģimenes zemnieku saimniecībā «Madariņas», kurā ir vienpadsmit slaucamu govju un teļi. Dzīvē bijušas gan skumjas, gan prieks. Meita Līga tāpat kā māte turpina zemnieka profesiju, Natālija ir skolotāja. «Daudzkārt esmu domājusi, ja kādreiz būtu varējusi ar tēvu aprunāties. Man viņam būtu daudz ko pajautāt. No agras bērnības atceros tikai tēva bikšu staru, seju – nē,» pārdomājot dzīvi, saka Elga Guļtjajeva. Viņa esot laimīga, ka piedzīvojusi tagadējos laikus, kad mājās nekā netrūkstot un varot darīt savu darbu. Zootehniķe arvien pati sēklo lopus. Izslaukums no govs ir ap septiņām tonnām. Saimniecības darbos palīgā nāk radi, arī pusmāsa Olga Veidmane, kas piedzima Sibīrijā. Veselība Elgai esot labāka nekā padomju laikos, kad uztraukumu bijis vairāk. Tagad viņa atradusi savu dakteri, kas izraksta pareizās zāles un procedūras. Vecā saimniece gan apzinās, ka ar gadiem tomēr nav tas spēks. Pirms dažām dienām kāda govs, sargoties no odiem, tik strauji parāva galvu, ka saimniecei, kas lopu turēja pie ķēdes, vakarā vajadzēja braukt uz slimnīcu ārstam rādīt pamežģīto roku. Tomēr vismaz vēl vienu ziemu ar nedaudz mazāku lopu skaitu viņa izturēšot. Darbs sākas piecos no rīta, bet birokrātisko prasību – dokumentu pildīšanas – dēļ gulētiešana bieži vien iznākot pēc pusnakts. Sabiedriskām aktivitātēm Elgai neatliek laika, taču ar sirdi viņa ir kopā ar visiem, kuri 14. jūnijā godina komunistisko represiju upuru piemiņu.
