Šis datums liek atcerēties Latvijas valsts posta un tautas iznīcības traģēdiju, okupācijas gados pārdzīvoto.
Šis datums liek atcerēties Latvijas valsts posta un tautas iznīcības traģēdiju, okupācijas gados pārdzīvoto.
Jelgavas novada Politiski represēto apvienības karogā melnos toņos ir iezīmēti divi gadskaitļi – 1941. un 1949. Komunistiskā režīma valdīšanas laikā Latvijas vēsturē ir iemītas visdziļākās neizdzēšamās vardarbības pēdas. Tas nebūt nenozīmē, ka šo gadu starplaikā neplosījās čekas sērga – tika atmaskotas, arestētas un tiesātas daudzas pagrīdnieku grupas, tvarstīti partizānu cīņu dalībnieki un to atbalstītāji, vajāti inteliģences pārstāvji –, lai paralizētu ieplānotās kolektivizācijas īstenošanas pretestību.
Šis genocīds (masveida tautas iznīcības process) ir noziegums pret cilvēci, kuram nav noilguma, un tas sodāms līdzīgi fašismam. Diemžēl padarīto neģēlību un noziedzību vaininieki nav ne tikai nožēlojuši savus grēkus, atvainojušies cilvēcei par nodarītajām pārestībām, bet daudzi nav pat saukti pie kriminālatbildības.
Mēs, vecākā paaudze, kas atceras pirmskara gadus, esam pieredzējuši un izbaudījuši dažādu režīmu valdošās iekārtas: buržuāzisko, nacionālsociālistisko, komunistisko, demokrātisko. Mūsu attieksme pret šīm sistēmām un vēsturiskām norisēm ir daudz konkrētāka un pārliecībā stabilāka. Ne jau sistēmas nosaukumā, bet gan cilvēku brīvās rīcības izpausmē, ikkatra darba darītāja radošajā ieinteresētībā slēpjas valsts labklājības būtība. Valsts augšupejas virzība ir atkarīga no sabiedrības garīgā spēka, vienotības, uzņēmības, spara, izturības un saliedētības. Iznīcību un postu nes apspiestība un vardarbība.
Pirms pusgadsimta Latvijas vispašaizliedzīgākie darba veicēji – zemnieki, uzņēmēji, garīdznieki, inteliģences pārstāvji tika paverdzināti. Kad tika atņemts viss – gan fiziskais mantojums, gan garīgās vērtības –, palika tikai izdzīvošanas apņēmības spīts. Bargs likteņa pārbaudījums gūlās uz vairāku tūkstošu mocekļu pleciem. Daudzi šo lāstu neizturēja – gāja bojā. Kas atbildēs par šīm zudušajām dzīvībām? Ar kādu mērauklu mērījami tālie trimdas ceļi? Pēc kādiem morāles kodeksiem vērtējami mocekļu sāpju vaidi un izmisuma vaimanas? Uz kādiem svariem liekamas nevainīgi cietušo bērnu asaras? Atbildes nav… Tikai sūrās atmiņas to visu glabā.
Ar tautas kopīgo atmodu vēl pirms valsts neatkarības atgūšanas visā Latvijas teritorijā sāka veidoties plašs piemiņzīmju tīkls par godu tiem, kas nepārnāca. Vienkāršie laukakmeņi sāka kalpot par svētām kapa vietām tiem, kas guldīti svešumā «bez zārka, bez kapa». Arī Jelgavā 1989. gadā ir uzstādīti divi piemiņas akmeņi – Svētbirzī un pie kultūras nama «Rota». Katru gadu 5. februārī, 25. martā, 14. jūnijā, 23. augustā tur pulcējas represētie un aktīvākie jelgavnieki. Lai ieklausītos šo piemiņzīmju noslēpumainajā akmens valodā… Jā, akmeņi runā! Jau no senseniem laikiem akmens kā piemiņas simbols ir iegājis mūsu senču vēsturē, reliģiskajā kultā, tautasdziesmās, personificējot pastāvību un nezūdamību. Pie šā dabas veidotā altāra nāk cilvēki, iededz sēru sveces, noliek ziedus, piemin bojā gājušos līdzgaitniekus, tuviniekus, atceras moku gadus, remdē sāpes par varmācīgi sakropļoto mūžu…
Diemžēl ar katru gadu cietušo skaits ievērojami mazinās. Spaidu darbos, bada apstākļos iedragātā veselība nenovēršami īsina dzīves ceļu. Kas zina, cik ilgi vēl mūsu likteņburas peldēs…
Tiem, kas represēti 1941. gadā un tūlīt pēc kara, kā arī filtrācijas nometnēs pabijušajiem, šodien gadu skaits jau sniedzas pāri septiņdesmit. Tāpēc vēlams jo aktīvāk sadarboties ar jaunatni, lai nākamās paaudzes informāciju par tautas traģēdiju saņemtu no pirmavotiem, nevis no dažu politiķu viltvāržu traktējumiem. Latvijas Politiski represēto apvienības deklarācijā teikts: represētie ir mūsu tautas daļa, kas glabā neatkarīgās Latvijas cēlo un gaišo brīvības ideju. Šī ideja jānes tautā atklāti un sistemātiski. Lai gan verdzības jūgā esam zaudējuši sava mūža labākos gadus, zuduši daudzi nepiepildījušies jaunības sapņi, tomēr galvenais sapnis – Latvijas valsts neatkarības atgūšana – mūs nepievīla. Tas, kāda tā veidojas tagad, daudzus neapmierina, taču tā nav vairs tikai mūsu vaina. Sabiedrības šķeltniecības tendences mūsdienās vērojamas ne tikai starpetniskajos slāņos, bet arī starp latviešiem
Pašlaik mūsu valstī eksistējušās negācijas – korupcija, merkantilisms, ekstrēmisms, zādzības, slepkavības, varaskāre, tikumības pagrimums – ar laiku, cerams, tiks izskaustas, un sabiedrība atveseļosies. Panākumi būs atkarīgi no jaunu spēku uznākšanas uz vēstures veidošanas skatuves, no pareizas lomu sadales atbilstoši spējām, no šo lomu izpildītāju drosmes, prasmes, uzņēmības, talanta un gara spēka. Ja tikai jaunā paaudze – tautas cerība, valsts vērtīgākais kapitāls – būs šo cēlo mērķi sasniegt spējīga…
Pierādīt varonību un apliecināt Tēvzemes mīlestību var ne tikai kaujas laukā ar ieroci rokās, bet arī pašaizliedzīgā un radošā ikdienas darbā. Ar kādu vērtību bagāžu mūsu valsts ieies Eiropas saimē, tas būs atkarīgs no tikumības, aktivitātes, uzņēmības, intelekta, nacionālās pašapziņas.
Lai šodienas sēru noskaņojums nenomāc pozitīvas emocijas un darbošanās gribu! Kopīgiem spēkiem veicināsim sabiedrības tikumisku atdzimšanu un valsts labklājības augšupeju uz demokrātisko ideju pamatiem!
