Vēl mirklis, un svinēsim Ziemassvētkus, kas šogad daudziem gan atnāks padrūmi un melni, kaut pati daba sniedzas pretim baltā. Apziņu spiež zaudēts darbs, samazinātas algas, kas liek izlemt – dāvanas kā nesenos laikos tiks gādātas vien bērniem. Ekonomikas lejupslīde, kurai vēl neredz ne gala, ne malas, zaudētas cerības un kaudze negāciju, kas rada izjūtu, ka esi nokļuvis pamatīgā mēslu bedrē. Kādi tur vēl Ziemassvētki! Tomēr cilvēce bijusi gudra, radot svētkus, jo, līdzīgi kā miesai vajag ēdiena un siltuma, dvēsele alkst piedzīvot ko tādu, kas tai iedotu lādiņu turpināt dzīves skrējienu. Tāpēc svinēšanu – arī šo, kas risināsies ap saulgriežu laiku, – varētu uzskatīt par savdabīgu terapiju un zālēm, no kurām gan jēga būs tikai tad, ja lietotājs apzināsies nepieciešamību un tieksies pēc rezultāta. Nekāda uzpriecināšana no malas nelīdzēs, vien vēlme un spars pašam noķert maģisko Ziemassvētku izjūtu, kas līdzi nes neaprakstāmu piepildījumu. Bez tās mēslu bedre taču šķiet vēl dziļāka un smirdīgāka!Visu cieņu komercijai, kas allaž ap svētkiem piedzīvo pamatīgu pļauju, taču šajā brīdī, manuprāt, mums ir vajadzīgs kas vairāk par ierasto un svarīgo dāvināšanas prieku. Vienkārši beidzot ņemt un atkodēt cēlos augstumos pacelto Ziemassvētku vēsti par gaismas nākšanu, spožajiem eņģeļiem, piedošanu un sirds atvēršanu, lai redzētu, ka tā atšifrējas pavisam elementārā formulā. Ticu, ka šis ir unikāls brīdis parūpēties par visvissvarīgāko, kas vien uz šīs pasaules var pastāvēt, – par attiecībām! Tāpēc – saucam kopā cilvēkus, dodamies pie viņiem, piezvanām, uzrakstām mīļu vēstulīti, izlīgstam! Tas ne tikai palīdz emocionāli izdzīvot, tie ir Ziemassvētki!
