Kā tagad iet? Šo tik pierasto jautājumu neparastajā ārkārtas stāvokļa laikā, līdzīgi kā “Ziņu” iepriekšējā 26. marta numurā, uzdodam dažādiem Jelgavas un tās apkārtnes iedzīvotājiem. Atbildēs jūt nogurumu no nenoteiktības un pandēmijas dzīves apstākļiem, tomēr saglabājas optimisms un spēja rīkoties gan sevis un savas ģimenes, gan arī sabiedrības labā.
Cenšamies ieiet vajadzīgā ritmā
Māris Ozols, strādā būvniecībā, daudzbērnu ģimenes tēvs
2008. gada krīze pirmkārt smagi skāra finanšu un būvniecības nozari, tagadējā ir skārusi transportu, viesnīcas, sabiedriskās ēdināšanas, kultūras, sporta, izklaides, tūrisma nozari. Būvniecībā to pagaidām tik ļoti nejūt. Mana darba ikdiena nav sevišķi mainījusies. Braucu uz biroju un strādāju, ir iesāktie darbi, kas turpinās. Pie biroju ēkas, kur mājo daudzi uzņēmumi, gan ir neparasti daudz brīvu autostāvvietu, jo daudzi strādā attālināti.
Grandiozi ir mainījusies mājas ikdiena. Mums ģimenē ir seši skolēni. Pieci jaunākie attālināto mācīšanos pagaidām vēl nevar veikt patstāvīgi, un viņiem ir jāpalīdz. Grūtības rada arī tas, ka ir pārtrauktas ārpusskolas nodarbības. Vecākiem jākļūst gan par skolotājiem, gan treneriem un pulciņu vadītājiem. Tas nav viegli. Patīkami, ka mūzikas skolā turpinās nodarbības, kas notiek attālināti. Meita noliek telefonu uz klavierēm, un pedagoģe skatās, kā viņa spēlē.
Otrdien pirmo dienu saņēmām pašvaldības pārtikas pakas. Bērniem skolā bija brīvpusdienas. Bērni dabūja arī izstaigāties, ejot pārtikai pakaļ katrs uz savu skolu. Šis atbalsts ļoti svarīgs ir ģimenēm, kuru apgādnieki atrodas piespiedu dīkstāvē. Tādas ir arī manu draugu un paziņu lokā. Spriedze aug, bet arī šajā laikā cenšamies ieiet ārkārtas stāvoklim piemērotā ritmā. Tas tomēr spriedzi mazina.
Labāk mazāk iet sabiedrībā
Arnis Ozols, pensionēts arhitekts
Jau desmit gadu kopā ar kolēģiem dodamies slēpot uz Itālijas Alpiem. Izņēmums nebija arī šis gads. Arhitektu savienības slēpotāju kluba grupa, kurā biju arī es, izbrauca 7. martā, kad bija zināms, ka Ķīnā un arī Itālijā ir problēmas ar “Covid-19”, taču briesmas īsti neapjautām. Likās – slēpošana taču veselīga nodarbošanās. Vai tādēļ gan būtu jāpaliek mājās? Mūsu izvēlētā slēpošanas bāze bija apmēram divu stundu braucienā no tagad bēdīgi slavenās Bergamo pilsētas. 9. martā bāze vēl darbojās. Slēpošana iznāca ideāla – jauks laiks, un viss kalns mūsu, maz slēpotāju, nebija ļoti jāuzmanās, lai ar kādu nesaskrienies. Taču 10. marta rītā mums brokastīs paziņoja, ka kūrorts tiek slēgts. Slēgta bija arī Veronas lidosta, kur piezemējamies turpceļā. Jāteic paldies tūrisma firmai, ka mums tika nodrošināts autobuss, ar kuru, šķērsojot Austriju, tikām līdz Vācijai un tad no Minhenes lidostas 11. martā nokļuvām mājās. Ja būtu aizkavējušies kaut vienu dienu, būtu jāgaida prāmis vai kāds cits transports.
Četrpadsmit dienas pavadīju karantīnā. Turpinu sevi norūdīt ar ziemas peldēšanu. Ar to nodarbojos jau septīto sezonu, man ir domubiedri Ozolnieku roņu klubā. Līdz ārkārtas stāvokļa ieviešanai katru svētdienu pulcējāmies uz kopīgu pirti un peldi Ozolnieku ezerā. Varu droši apgalvot, ka, pateicoties ziemas peldēšanai, esmu ticis vaļā no hroniskā bronhīta, kas man agrāk atkārtojās rudeņos un pavasaros. Kopš visu gadu peldu, tas ir pazudis. Protams, peldēšana paņem laiku un arī enerģiju. Man tomēr ir septiņdesmit. Pēc peldes prasās drusku atgulties. Tomēr reizi nedēļā es dodos uz upi.
Černobiļā bīstamība bija skaidrāka
Laimonis Dzērvāns, Jelgavas Invalīdu biedrības priekšsēdētājs
Šis laiks sevišķi grūts ir pensionāriem invalīdiem, kam nav uzkrājumu. Katrs iztiek ar to, kas viņam ir. Domāju, ka paēduši visi un arī zāļu pagaidām pietiek. Neviens nežēlojas. Pensionāri un invalīdi jau ir paši izturīgākie un disciplinētākie.
Mūsu biedrības birojā, kas atrodas Dobeles ielā 62A (turpat, kur Jelgavas Pensionāru biedrība), tagad viss ir ciet. Kopš ieviests ārkārtas stāvoklis, nekādi sabiedriski pasākumi nenotiek, tikai sazvanāmies pa telefonu. Daži ziedotāji mums devuši pārtikas produktus, ko sapakojam un izvedu pa mūsu organizācijas biedru mājām. Nolieku pie durvīm – tā paciņa netiek nodota no rokas rokā. Cenšamies fiziski nesatikties.
Neviens tādu brīdi negaidījām. Atceros, kā bija Černobiļā, kur esmu piedalījies avārijas seku likvidēšanā. Toreiz bija zināms, kur ir radiācija, kurš to dabūja vairāk, kurš mazāk. Tagad pandēmijas apstākļos bīstami ir visur pasaulē, nav tādas drošas vietas. Ceru, ka viss sakārtosies. Bet tajā sliktajā brīdī arī ir jādzīvo, jārunā ar cilvēkiem, jāiztur.
Uz mana velosipēda ir rakstīts “eņģelis”
Liene Kostjuka, radošo domu un darbu centrs “Svētelis” darbiniece
Es vedu pārtiku divām vientuļām pensionārēm ap astoņdesmit. Viņām abām ir grūti staigāt, un šajā vīrusa laikā veciem cilvēkiem arī nav vēlams iziet pilsētā. Vienai no sievietēm ir dēls, bet pats invalīds un par māti parūpēties nevar. Šonedēļ tante mēģināja pati iet uz veikalu, taču aizķērās kāja un pakrita. Bet es varu iziet pa veikaliem un sapirkt visu nepieciešamo.
“Svētelim” darba pietiek gan savā mājā Pļavu ielā, gan dārzā Ozolnieku novadā. Tur jau sastādīti loki un izaug dārzeņi, kas nonāk pie “Svēteļa” tirdziņā. Kad nopirku velosipēdu, es neievēroju, ka uz tā ir rakstīts “enģelis”. Tas uzraksts man patīk.
