Ķīļu izgāztuves ikdiena Jelgavas pievārtē tomēr atšķiras no galvaspilsētas izgāztuves plaši aprakstītās pieredzes ar tās iemītnieku milzīgajām aktivitātēm, savējo rangu tabulu un tamlīdzīgām lietām.
Ķīļu izgāztuves ikdiena Jelgavas pievārtē tomēr atšķiras no galvaspilsētas izgāztuves plaši aprakstītās pieredzes ar tās iemītnieku milzīgajām aktivitātēm, savējo rangu tabulu un tamlīdzīgām lietām. Ķīļos dzīve rit ievērojami rāmāk, tomēr vārdos neaprakstāms dzīves spožums un posts sajūtams jo skaidri.
Getliņos uzmanību visvairāk piesaista tā dēvētie bomži, kam izgāztuve faktiski ir vienīgā dzīvesvieta, kur no rītiem celties, vakaros gulties. Ķīļos par tādu uzskatāms tikai viens vīrs – gadus četrdesmit vecais Jurijs. Kaut arī visi dokumenti pazaudēti vai nodzerti, tīri par cilvēku bez pajumtes viņu nevarot uzskatīt. Pats Jurijs sarunā negribēja ielaisties – labprātāk agras pēcpusdienas pirmsnomiedzī zem nestabilām sastatnēm, kas uzslietas izgāztuves viducī un kam pāri pārmestas auduma driskas, no saules paslēpies, pāršķirstīja avīzi. Citi zināja teikt, ka Jurija bērni pārcēlušies uz dzīvi Baltkrievijā, bet tepat Jelgavā dzīvojot māte, kas esot ar mieru dēlu ņemt pie sevis, bet šis par ko tādu negribot ne dzirdēt. Acīmredzot cilvēkam galvenā vērtība ir putna brīvība. Un, kad šāds dzīvesveids iegājis asinīs, tādu netikumu laikam vairs ne ar kādu spēku neizdabūt ārā. Un cilvēka laimei jau nevajag daudz. Kādu dziru, lai acis spīdētu. Kādu kaut vai atkritumos apviļātu kumosu, lai vēders nekurkstētu. Un tas arī gandrīz viss. Tā Jurijs no atkritumu kalnos pieejamām lietām uzmeistarojis sēžamvietas, kur iespējams arī atlaisties. Pēc kārtīgākām sienām šajā karstajā vasarā nav bijis vajadzības, vienīgi kāds pārsegs, zem kura paslēpties no saules. Atšķirībā no citiem izgāztuves vīriem, kas sakās, ka neies jau indēties, Jurijs nenoniecina arī šeit sagāztās ēdamlietas. Lai gan visi par grūto dzīvi gaužoties, cilvēki joprojām metot ārā daudz maizes. Reizēm tīri ēdama desa gadoties. Bet, kad kaut kas jau iedzerts, kaut vai kādas līmes sajaukums (Jurijs nepeļ izgāztajās pudelēs un kārbās atrodamo), labāk iet iekšā arī turienes ēdamlietas ar atkritumu smārdu. Citreiz viņš pieņemšanai derīgās un nesasistās pudeles sasparojoties nodot pāris kilometru attālajā veikalā, lai nopirktu kārtīgāku dziru.
Reizēm viņš ēdienu gatavojot pats, demonstrēdams gliemežu un citu tuvējā mežā atrasto radību sagatavošanas manieres. Un tā katra diena tiek aizvadīta, par galveno rūpalu – apdullināšanos – domājot. Reizēs, kad ieņemts par daudz, viņš kļūstot agresīvs un pārējos soloties ierakt mēslu kaudzēs. Bet citādi te jebkādi strīdi esot pilnīgi lieki. Ja kāds sākot «kašāties», viņu ātri nomierinot. Vakaros Jurijs nokāpjot no atkritumu kalnu augstumiem un nakti pārlaižot nedaudz civilizētāk. Bet, kad grādīgā ietekmē spēka trūkstot, jāpaliekot turpat. Ilgstošāku uzturēšanos izgāztuvē, par gulēšanu nemaz nerunājot, iedomāties pagrūti, jo zem kājām nepārtraukti mudž prusaki un blaktis. Bet cilvēks jau ir pacietīga radība.
Pārējiem vīriem Ķīļu izgāztuve nosacīti līdzinās darbavietai. Protams, bez sociālā nodokļa grāmatiņas. Kā «Ziņām» teica kāds piecu apgādājamu bērnu tēvs, kura vecums iesniedzies ceturtajā gadu desmitā, parasti viņš ar savu mopēdu te ierodoties astoņos no rīta, lai līdz četriem pēcpusdienā lasītu stiklus. Veselās, pieņemšanai derīgās pudeles noliktas atsevišķi, lai līdzpaņemtajā maisā uz mopēda vizinātu uz pilsētu un jau tajā pašā vakarā nodotu un saņemtu naudu. Pēc tam viņš nopērkot maizes kukulīti, papirosu paciņu un raugoties, lai iznāktu benzīnam un nākamajā dienā atkal varētu sēsties uz mopēda un doties uz 12 kilometru attālo izgāztuvi. Pārējās pudeles, burkas un citi stikli bez metāla korķu un spīdīgo papīru piejaukumiem tiek lasīti sešu simtu kilogramu konteinerā. Kad tas pilns, vācējs saņem trīs latus. Vienā dienā pielasīt konteineru neesot iespējams. Visas trīs paejot. Un tā gandrīz katru dienu. Vakar agrā pēcpusdienas stundā izgāztuvē ar stiklu vākšanu nodarbojās kādi seši vīrieša cilvēki. Kādi divi mašīnā lādēja salasīto metālu. Maksimumstundās un tādās pašās dienās Ķīļos esot reizes divas vairāk darboņu. Citi nepilnu mēnesi, citi jau pusgadu ar mopēdiem, riteņiem vai kājām mērojot ceļu uz izgāztuvi. Acīmredzot to darīšot arī ziemā.
Lai cik tas būtu dīvaini, redzēto vīru sejās alkohola atstātais zīmogs nebija tik izteikts kā ierasts novērot pilsētā diedelējošiem bomžiem. Gadoties jau dažādi, bet visi, tuvākā vai tālākā pirmspensijas vecumā būdami, uz šejieni nākot tāpēc, ka neesot darba. Neesot arī nekādu cerību to atrast. Bet jādzīvo kaut kā esot. Viens savulaik par namdari, cits par šuvēju, vēl cits cukurfabrikā strādājis. Nu palikuši uz sēkļa. Tepat izgāztuvē vai visu līdzšinējo vadoņu portreti, sākot ar Ļeņina tētiņu, sameklējami. Tici, kādam vadonim gribi. Viņi laikam netic nevienam. Viņus dzīve, par spīti vadoņu skaistajiem vārdiem, ir izmetusi mēslainē. Tiesa, ne jau bez pašu līdzdalības. Tiesa arī tas, ka katram ir atšķirīgs dzīves spēks un spīta pakāpe.
