«Lai arī mani apzaga pirms vairāk nekā 15 gadiem, nepatīkamās atmiņas par tā laika sajūtām joprojām nav zudušas. Pēc nedēļu ilgas ciemošanās Rīgā un laimīgas iestāšanās augstskolā, ar vecākiem devos mājup,» atceras Dace. Pa ceļam ģimene piestāja krastmalā, lai uz īsu brīdi iegrieztos tirgū pēc galvaspilsētas labumiem. Neko ļaunu nenojauzdams, tēvs aizslēdza mašīnu, un visi trīs devās tirgus virzienā. Pēc nepilnas stundas, laimīgi iepirkusies, ģimene atgriezās pie sava «fordiņa» un pamanīja, ka mašīnas durvis ir vaļā un blakus stāvošajai automašīnai – tas pats. «Pirmais, ko ieraudzīju, – uz sēdekļa nav manas lielās somas. Visvairāk bija žēl skaisto izlaiduma bilžu, ko biju vedusi rādīt Rīgas radiem. Nodomāju – tagad tās tiks izmētātas grāvmalā vai miskastēs. Nozagta bija arī vērtīgā latviešu – angļu vārdnīca, ko man aizdeva bijušais skolotājs, vidusskolas diploms un atestāts, drēbes, kurpes. Nebijām ģimenē tik turīgi, lai drēbju būtu pilns skapis, un tagad – labākās nozagtas… Jutos kā izģērbta. Man ļoti sāpēja sirds, tā dauzījās kā negudra, jo bez manas somas mašīnā nebija ko ņemt. Atceros, ka ļoti, ļoti raudāju. Kāds šoferis, kas sēdēja tālāk stāvošajā mašīnā, sacīja, ka redzējis aizskrienam divus vīriešus ar lielu melnu somu, bet tajā virzienā jau neviena vairs nebija. Pie blakus mašīnas redzējām zemē sasistas vairākas alkohola pudeles. Vēlāk īpašnieki stāstīja, ka esot no Vidzemes un Rīgā vairumtirdzniecības bāzē iepirkuši alkoholu savai privātbodītei, ar pudelēm piekrauta visa pikapa aizmugure, un nu tās bija aiznestas. Saimniece bēdājās, ka bizness tagad vējā. Raudājām abas. Tolaik mašīnām signalizācijas vēl nebija plaši izplatītas, īpaši laukos dzīvojošajiem, arī mums tās, protams, nebija,» stāsta sieviete.Par notikušo tika sastādīts protokols, bet Daces tēvs uzaicināts uz policijas iecirkni aplūkot zagļiem konfiscētās mantas, vai starp tām gadījumā nav kādas atpazīstamas lietas. Policija vien atgādināja, ka Centrāltirgus apkaimē zādzības no automašīnām notiekot katru dienu.
