Pēdējo gadu diskusijas medijos par izglītības kvalitāti Latvijā jau ietekmēja partiju programmas pirms iepriekšējām, 10. Saeimas, vēlēšanām. Savukārt šogad dažas reitingu augšgalā esošās partijas turpina pievērst uzmanību izglītībai, kamēr citas, šķiet, nemaz negrasās to darīt. Vairāk varas profesionāļiemIzglītības sistēmas problēmas ne vienmēr var atrisināt ar mehāniskām izmaiņām, kā, piemēram, skolu skaita samazināšanu vai palielināšanu, skolotāju algu izmaiņām, jauna mācību priekšmeta ieviešanu. Ne mazāk (kopumā – vairāk) būtiskas ir izmaiņas skolu, skolotāju un vadītāju darba stilā. Lai šādas izmaiņas būtu nepieciešamas, ne vienmēr pietiek ar stingrāku kontroli, tieši otrādi, dažreiz ir nepieciešams ļaut profesionāļu kopienai (piemēram, skolotājiem kā profesionāļiem vai skolas kolektīvam) attīstīt un mainīt savus standartus, lai uzlabotu kvalitāti.Lai tas notiktu, skolām un skolotājiem ir vajadzīga lielāka autonomija mācību satura plānošanā un mācību procesa organizācijā, kā arī resursu plānošanā. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rekomendācijas un standarti, kas paredz, cik stundu nedēļā tieši jānodarbojas ar kādu priekšmetu, un tarifikācijas sistēma, kas balstās uz mikromenedžmenta principu, izskatās kā arhaiskas centralizētās sistēmas paliekas, nevis kā mūsdienu skolas pazīmes. Kontroles (un birokrātijas) mazināšana, pāreja uz 40 stundu darba nedēļu skolotājiem un lielāks atbalsts kā skolotāju, tā arī skolu vadītāju profesionālajai attīstībai, piemēram, valsts apmaksātas pedagogu profesionālās pilnveides apjoma palielināšana, ir nepieciešami soļi, lai skolās uzlabotos izglītības kvalitāte.Tikpat nepieciešama ir pāreja uz «dalītas līderības» pieeju skolā, kad skolotāji un vecāku pārstāvji kopā ar skolas vadību pieņem svarīgus lēmumus par mācību procesu un resursu sadali, nevis direktors kā vertikālas hierarhijas pārstāvis līdz skolas kolektīvam «noved» pašvaldības un IZM politiku un no augšas «menedžē» skolu. Tomēr, lai tas notiktu, nepieciešams arī mērķtiecīgs skolu vadītāju profesionālās pilnveides atbalsts. Vienādas iespējasKvalitatīvas izglītības vienāda pieejamība visām sabiedrības grupām ir būtisks politikas mērķis jebkurā demokrātiskā valstī. Latvijā līdz šim salīdzinoši maz uzmanības pievērsts bērnu ar īpašām vajadzībām izglītības problēmām. Par dažām elementārām izmaiņām, kas palīdzētu nodrošināt taisnīgāku sistēmu, runāts jau sen, bet ne partiju programmās. Jāsakārto atbalsta finansēšanas mehānisms par labu iekļaujošajai izglītībai un jāuzlabo skolotāju palīgu vietu finansēšana. Par vienādām iespējām īpaši jādomā, izsverot principa «nauda seko skolēnam» sociālo efektu, ja plānojam naudu virzīt tieši uz skolēna vecāku izvēlēto skolu.Zviedrijā, kur šis princips darbojas kopumā labi, privātās skolas uz valsts naudu savu audzēkņu izglītībai var pretendēt tikai tad, ja tās neprasa vecākiem «piemaksāt». Respektīvi, ja tās ir ar mieru izglītot bērnu tieši par to summu, ko bērna izglītošanai novirza valsts. Tas būtu jāievēro arī Latvijā, ja ieviesīs «vaučeru» sistēmu, citādi skolu brīva izvēlē sekmēs sociālo noslāņošanos izglītības sistēmā.Augstākas prasības augstskolāmAugstākajā izglītībā diemžēl nepietiek ar pašu augstskolu un pasniedzēju kā «šķiras» iekšējo kvalitātes kontroli, jo redzam, ka Latvijas augstskolas dramatiski atpaliek no Igaunijas un Lietuvas kolēģiem akadēmisko publikāciju ziņā. Neatkarīgi no tā, kādus mierinājumus vai filozofiskos paskaidrojumus iekšējai lietošanai izdomā dažs labs akadēmiskās vides pārstāvis, starptautisko recenzēto publikāciju trūkums nozīmē vienu – konkurētspējas trūkumu. Lai salīdzinoši īsā laikā panāktu situācijas uzlabojumus, nepieciešamas asas un salīdzinoši sāpīgas augstākās izglītības pārvaldības un finansēšanas reformas, kas nozīmēs gan dažādu augstskolu statusu ieviešanu un vienas vai divu zinātnes universitāšu veidošanu, gan daudz augstākas prasības pasniedzēju un studentu akadēmiskā darba kvalitātei. Turklāt jāļauj universitātēm piesaistīt pasniedzējus no ārzemēm, jo Latvijā vienkārši nepietiek pasniedzēju, kam grāds un publikāciju skaits un kvalitāte atbilst ES attīstītāko valstu pasniedzēju vidējam līmenim. Lai tas notiktu, būtu jāļauj pasniegt ES valodās jebkuru augstākās izglītības programmas daļu, izejot no mācībspēku pieejamība. Pārlasot programmu sadaļas, rodas iespaids, ka vairākums partiju labi atceras, ka augstskolas gatavo speciālistus tautsaimniecībai, bet sliktāk atminas, ka augstskolām un to mācībspēkiem vēl jāpiedalās starptautiskajā zinātniskajā apritē ar sadarbību un publikācijām. Vēlme iesaistīt darba devējus augstākās izglītības satura formulēšanā redzama teju visiem, bet vēlme stingrāk saistīt augstskolu finansēšanu ar sniegumu pētniecībā un integrāciju ES un starptautiskajā zinātnes telpā ir mazāk uzsvērta vai arī vienkārši nav redzama, izņemot ZRP un «Vienotības» piedāvājumus.Pārējās partijas paredz esošās augstākās izglītības finansēšanas sistēmas saglabāšanu ar dažām modifikācijām, «Vienotībai» ejot vistālāk fundamentālās zinātnes finansēšanas pārmaiņu virzienā. Gandrīz visas partijas, izņemot ZRP, ir gatavas valsts finansējuma sadali studiju vietām atstāt valsts kā tautsaimniecības plānotāja rokās, it kā absolventu darba gaitas nemaz neietekmētu globālas ekonomikas tendences. Tāda augstākās izglītības un dzīves mijiedarbības vīzija ir, protams, omulīgāka, bet atstāj iespaidu, ka tās atbalstītāji dzīvo savā realitātē.Iespēja paklusētKopumā līdzšinējie piedāvājumi no IZM, kur 10. Saeimas laikā nedalīti valdīja ZZS, visai nosacīti izskatās pēc reformām. Patiešām ZZS izglītības politikas būtiskākā iezīme pēdējos gados ir bijusi… izglītības politikas neesamība, ja vien par tādu neuzskata atsevišķas saraustītas darbības. ZZS valdīšanas laiku IZM kopumā var raksturot kā lielo klusumu – kamēr eksperti, žurnālisti un vecāku organizācijas nemitīgi runāja par nepieciešamību kaut ko mainīt, IZM vai nu pieklājīgi izmantoja iespēju paklusēt, vai nāca klajā ar kūtriem un ne īpaši izsvērtiem pagaidu risinājumiem. Klasiskais piemērs ir skolu tīkla optimizācija, kad pašvaldībām tika piedāvāts pašām izlemt, kuras skolas slēgt, nepiedāvājot ar kvalitāti saistītus atlases kritērijus. Arī citu partiju sniegums bija visai nosacīts. Diez vai par tālredzīgu politiku valstī ar tendenci uz iedzīvotāju skaita samazināšanos var uzskatīt VL!/-TB/LNNK mēģinājumu steidzami izspiest no Latvijas skolām bilingvālo izglītību, kuras attīstībā ieguldīti milzu resursi un kuras rezultātā uzlabojusies ne tikai latviešu valodas prasme mazākumtautību skolēniem, bet arī skolotāju starpkultūru prasmes. Arī grozījumi Augstākās izglītības likumā, kas pieņemti šā gada jūlijā un kuru izstrādē Saeimā īpaši aktīvi piedalījās «Vienotības» pārstāvji, nav atrisinājuši daudzas no minētajām augstskolu problēmām.
