Ar centrālo jautājumu par indivīda profesionālās attīstības izvēlēm un tās ietekmējošajiem aspektiem Saeimā norisinājās pirmā no foruma “Izglītības sistēmas mērķis: nākotnes perspektīva” diskusijām.
Diskusiju atklāja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens un izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, uzsverot, ka izglītībai nav jābūt kā atsevišķai nozarei, bet gan kā dzīvesveidam. Savukārt Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis uzsvēra, ka jaunietim ne tikai vajag spēt sekot izmaiņām, bet arī justies droši. Viņš pauda cerību, ka foruma rezultāti tiks ieviesti dzīvē.
Par izglītības mērķiem un funkcijām forumā diskutēja Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Izglītības pētījumu un inovāciju centra pārstāve Treisija Bērnsa (Tracey Burns), savukārt par izglītības sociālajiem un iekļaujošajiem mērķiem runāja Saeimas sekretāra biedre un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāte Marija Golubeva.
Diskusijā tika spriests arī par to, kā profesijas izvēle ietekmē indivīda produktivitāti, un par šo jautājumu klātesošos uzrunāja Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Inta Mieriņa. Savukārt atbalsta programmas “Plecs” pārstāvis Georgs Rubenis ievadīja diskusiju par to, kādi sociālekonomiskie faktori jau kopš bērnības ietekmē jauniešu izvēli par labu noteiktai profesijai.
Jautājumā par to, kāda nozīme nākotnes profesijas izvēlē ir spējai mācīties un kā to novērtēt, diskusijas dalībniekus uzrunāja UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika un Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas lektors Edmunds Vanags. B.Moļņika uzsvēra, ka, visticamāk, šodienas skolēni nākotnē strādās neregulāri, būs pašnodarbinātie un visu mūžu mācīsies. Viņasprāt, svarīga ir baiļu no neveiksmes pārvarēšana.
Pasākumā arī notika paneļdiskusija, vai un kā valstij ir jāietekmē indivīda nākotnes profesijas izvēle. Diskusiju rīkoja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un Rīgas Tehnisko universitāti (RTU).
Globalizācija, demokrātija, mūsdienu kultūra
T.Bērnsa savu prezentāciju sāka ar provokatīvu jautājumu – kā jūs domājat, cik procenti no viena miljona vidusšķiras būs no Āzijas? Pareizā atbilde ir 90 procentu, un lielākoties tie būs iedzīvotāji no tādām valstīm kā Ķīna un Indija. Viņi radīs konkurenci, lai iekļūtu universitātēs, kā arī pārvietosies pa visām OECD valstīm, “un šai pārvietošanās būs patiesi liela nozīme izglītības sistēmā”, uzsvēra OECD pārstāve.
T.Bērnsa minēja trīs galvenos atslēgas vārdus, uz kuriem balstīsies nākotnes izglītība, – globalizācija, demokrātija, mūsdienu kultūra. Klimata pārmaiņas, pilsoniskās demokrātijas samazināšanās (vēlēšanās tieši jaunieši parasti balso vismazāk), un cik leģitīmi ir rezultāti, ja vēlēšanās piedalījušies mazāk nekā 50 procenti iedzīvotāju? Kā strukturēt izglītības sistēmu, lai iedarbinātu cilvēku aktivitāti, – lūk, viens no nākotnes izaicinājumiem. Vēl viens izaicinājums – iedzīvotāji ar viszemākajiem ienākumiem pakļauti lielākajam nabadzības riskam (un mūsu izglītības sistēma nostiprina šo sistēmu).
T.Bērnsa minēja vēl vairākas lietas, kas mūs sagaida nākotnē, – jaunieši var nonākt lielā interneta ietekmē, tēvi arvien vairāk tiks iedrošināti izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, jaunie vecāki kļūs arvien aktīvāki un apšaubīs pasniedzēju teikto. Bet, ja jūs esat pasniedzējs, vai jūs to vēlaties?
OECD pārstāve minēja vairākas izglītības tendences. Arvien vairāk var mērīt darba ražīgumu. Bet, ja es esmu atbildīgs, tad kādam ir jābūt vainīgam – šī ir bīstama tendence. Kas atskaitās kā priekšā, vai ir caurskatāmi noteikumi, vai katram ir skaidrs, ko viņš dara, vai tas ir leģitīmi? Cik daudz jūs gribat pārvaldības un atskaitāmības? Bet, ja nav uzticamības, ir viegli nonākt līdz sodāmībai. Mums ir jāievieš inovācijas, mēs gribam inovatīvus studentus, mums vajag inovatīvus pasniedzējus, bet vērtēšanas sistēma soda par kļūdām. “Ir jāizvairās no soda par kļūdām, citādi inovāciju nebūs. Mums ir jāļauj kļūdīties. Funkcionējoša atskaitīšanās sistēma, kas nevis soda, bet iedrošina, plus holistiska vīzija, kas ņem vērā visus elementus” – tāds ir T.Bērnsas ieteikums.
Bet kāds ir 21. gadsimta bērns? Mēs bērnus gribam redzēt veiksmīgus, kompetentus un prasmīgus, bet tikpat nozīmīgi viņu dzīvē ir arī tādi jēdzieni kā laime, veselība un rotaļas. Trauksme, spiediens un sāncensība – to pašlaik izjūt bērni daudzās OECD valstīs. Aizvien jaunāki bērni izjūt arvien lielāku spiedienu. “Ļaujiet bērniem palikt bērniem, ļaujiet pieļaut kļūdas!” pedagogus aicināja T.Bērnsa.
“Mēs gribam nepieļaut kļūdas, un tā ir vislielākā problēma mūsu skolu vadībai un vadības komandām,” vēlāk diskusijā secināja arī Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidents Rūdolfs Kalvāns. “Mēs nevaram nodrošināt kvalitatīvu izglītību, ja sistēma nav efektīva,” sacīja RTU prorektors Artūrs Zeps. Arī A.Ašeradens ir par to, ka skolām un skolu padomēm vajag vairāk brīvības, tās vajag mazāk kontrolēt, jāļauj kļūdīties.
Izglītības sociālie un iekļaujošie mērķi
Viens no faktoriem, kas visvairāk ietekmē nevienlīdzīgu pieeju labai izglītībai, ir ģimenes sociāli ekonomiskais stāvoklis un vecāku izglītības līmenis. Pasaules līmeņa izglītības sistēmu iezīme – nosacīti mazāka ģimenes sociāli ekonomiskā stāvokļa ietekme uz skolēna izglītības rezultātiem. Piemēri: Kanāda, Dānija, Igaunija, Somija, Austrālija, Japāna, Koreja – saikne starp ģimenes stāvokli un bērna rezultātiem ir zem OECD vidējā (PISA 2018). M.Golubeva uzsvēra, ka šīs valstis tiek galā ar negatīvajiem faktoriem, kas bremzē iegūt izglītību jauniešus, kuri nāk no mazāk izglītotām un mazāk turīgām ģimenēm.
Kā tas ir Latvijā? OECD PISA pētījums rāda, ka Latvijā sociāli ekonomiskās atšķirības mazāk ietekmē jauniešu izglītības iespējas, taču tās ietekmē mobinga risku, un mūsu valstī bērni no sociāli mazaizsargātām ģimenēm bieži vien atrodas skolās kopā ar citiem tādiem pašiem bērniem. Turklāt mazāk aizsargātie skolēni ar sekmīgiem rezultātiem PISA testā daudz biežāk neapsver augstāko izglītību kā savu karjeras izvēli, uzskatot, ka tā nav domāta viņiem (Latvija gan nav līdere šajā jomā).
Kā Latvijas izglītības vājākos posmus M.Golubeva minēja novecojušu, pierādījumos nebalstītu izpratni par to, ko nozīmē iekļaujoša un atbalstoša sistēma sociāli mazaizsargātiem bērniem. Šādi bērni izvēlas mazas skolas tuvu mājām ar sliktākiem skolotājiem. Jo nav noslēpums, ka skolotāji, kuriem, studējot pedagoģiju, pašiem atzīmes nav bijušas tās augstākās, mēdz koncentrēties mazās skolās ar nelielu skolēnu skaitu un saņem mazas algas, skaidroja M.Golubeva. Taču arī šai problēmai ir risinājums – var līdzīgi kā Igaunijā un Somijā, kur arī laukos iedzīvotāju nekļūst vairāk, organizēt autobusus un vest bērnus mācīties uz labākām skolām. Tāpat viņa iesaka paātrināt skolu tīkla optimizāciju un izstrādāt jaunus atbalsta pasākumus. Viņasprāt, Latvijā būtu arī jāatsakās no novecojušās atbalsta sistēmas bērniem ar īpašām vajadzībām un pedagoģiski medicīniskajām komisijām, tā vietā radot jaunu sistēmu – agrīno skrīningu – un līdzīgi kā Igaunijā reģionos izveidojot atbalsta centrus šādiem bērniem (tos finansē fonds “Inova”). Nepieciešams atrast atbalsta veidus, lai kompensētu ģimenes atbalsta trūkumu bērniem skolā, individualizēt mācību pieejas, lai padarītu izglītību pieejamāku bērniem ar īpašām vajadzībām, un caur efektīvu pieaugušo izglītības sistēmu dot otro iespēju pieaugušajiem iegūt tiem vajadzīgās prasmes un kompetences, tai skaitā sociālās prasmes.
Profesija nebūs uz mūžu
Asociētā profesore I.Mieriņa un viņas kolēģi vairāku gadu garumā pētījuši jauniešus, kāpēc viņi izvēlas noteiktu profesiju un kas viņiem palīdz izdarīt izvēli. Daži no pētnieku secinājumiem: laukos un mazpilsētās jaunieši sev izvirza mazākus mērķus, Latvijā pastāv dzimumu stereotipi (piemēram, IT nozarē uz vienu meiteni ir deviņi puiši), ģimene, draugi, skola profesijas izvēli ietekmē vairāk nekā darba tirgus, jaunieši neizvēlas tikai vienu profesiju – viņiem ir izvēļu lauks (izraugās vairākas profesijas), jauniešu priekšstati ne vienmēr atbilst realitātei.
88 procenti jauniešu, absolvējot vidusskolu, jau zina, kādā profesijā vēlas strādāt. Lielākā daļa savu izvēli izdara vidusskolā, turklāt 2/3 – pēdējā klasē. 1/3 jauniešu profesiju izvēlas pamatskolā. Puse jauniešu profesionālo izglītību izraugās 9. klasē, vēl puse – agrāk. Visbiežāk viņus profesiju mudinājuši izvēlēties vecāki un draugi. Otrajā vietā tiek minēta saskarsme ar kādu konkrētu šīs jomas cilvēku, bet trešajā vietā ierindojas internets vai skola.
Kā jaunieši izvēlas? Gandrīz pusei – 46 procentiem – profesijā vissvarīgākā ir iespēja labi nopelnīt, bet 37 procentiem nozīmīgas ir karjeras iespējas. 40 procenti jauniešu uzskata, ka viņiem piemīt izraudzītajai profesijai atbilstošas spējas, 29 procentiem svarīgs ir profesijas radošums, bet 21 procents uzskata, ka šajā profesijā varēs strādāt vienmēr. Savukārt kā piemēru I.Mieriņa minēja 1968. gadā veikto Tālivalža Vilciņa pētījumu – tajā laikā cilvēkiem izvēlē pats galvenais bijis profesijas radošums un radošais raksturs.
Pētniekus pārsteidzis, ka ļoti maz – tikai 3,4 procenti – aptaujāto jauniešu sevi redzējuši kā vadītājus, bet realitātē par tādiem strādā vairāk – 10,4 procenti –, kas liecina par zemu pašvērtējumu un zemām uzņēmējdarbības prasmēm. Lielākais vairums – 51,6 procenti – jauniešu vēlas strādāt par vecākajiem speciālistiem, taču reāli par tiem strādā vien 18 procentu. Jaunieši tiecas uz tādām profesijām kā juristi, aktieri, žurnālisti, sabiedrisko attiecību speciālisti u.c., taču darba tirgū pieprasījums pēc tām ir mazs, un viņus gaida vilšanās. Turpretī par kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem vēlas kļūt tikai 5,5 procenti, bet strādā 13 procentu. Pētījumā secināts, ka Latvijā liels prestižs ir garīgā darba darītājiem un augstākajai izglītībai un pastāv uzskats, ka augstāko izglītību ieguvušie pelna vairāk. Mūsu valstī ir liels augstskolu beigušo skaits, taču aktuāls ir jautājums, cik kvalitatīva ir šī izglītība. “Jaunieši ir ārkārtīgi ambiciozi, tic savām spējām un ne vienmēr ņem vērā reālo tirgus situāciju. Tomēr lielākajai daļai nebūs iespēju strādāt profesijās, ko vēlējušies skolas laikā. Daļa speciālistu emigrē un izvēlas izmantot savas zināšanas ārvalstīs – zaudējums Latvijai”, secina pētnieki. Runājot par emigrāciju, pētījums atklāj, ka 46 procenti vidusskolu beidzēju plāno strādāt ārzemēs, bet 13 procentu turp dosies uzreiz no skolas sola. Savukārt profesionālās izglītības iestāžu beidzēju vidū vērojama kāda cita negatīva tendence – 43 procenti no profesionālo skolu absolventiem divus gadus nestrādā savā profesijā, bet 25 procenti pat nedomā meklēt darbu profesijā, kuru apguvuši. Iemesli: nespēj atrast darbu, nepietiekama profesionālā sagatavotība mācību iestādē, nepareiza, interesēm neatbilstoša profesijas izvēle, zema motivācija strādāt. 30 procenti aptaujāto kā galveno iemeslu min zemo atalgojumu, bet 20 procenti atraduši labākas karjeras iespējas citās jomās (īpaši tas attiecas uz mediķiem). Algu nevienlīdzība ir nopietna Latvijas problēma. Tajā pašā laikā tādā labi apmaksātā profesijā kā iekārtu un mašīnu operatori trūkst darbinieku (vēlas strādāt 1,4 procenti, nepieciešami 9,3), jo nav pietiekamas informācijas par šo arodu, uzskata pētnieki. Savukārt traktorists, kombainieris un šoferis ierindoti vismazāk prestižo profesiju vidū.
Nākotnē mūs gaida vēl cits izaicinājums – 60 procenti profesiju būtu automatizējamas, no tām 30 procenti – pilnībā automatizējamas. Pētnieki uzsver – būs jāspēj pielāgoties un jāsaprot, ka iegūtā specialitāte nebūs uz mūžu. Nepieciešama arī dzimumu stereotipu maiņa un atalgojuma nevienlīdzības mazināšana, jāatrod arī veids, kā informāciju nogādāt jauniešiem. Lai gan valsts pilnībā visu ietekmēt nevar, jo, piemēram, sociālās zinātnes daudzi jaunieši studē par savu naudu. “Karjeras izglītībai ir jāpalīdz indivīdiem apzināties pieejamās iespējas, nevis jārada spriedze, cenšoties īstenot nereālas vēlmes. Jāsagatavo indivīdu mācīties, jāsniedz citas vispārējas prasmes, ne tikai šauri profesionālās zināšanas,” mudina pētnieki.
Veidot bērnu nākotnes riska vadības sistēmu
Nodibinājuma atbalsta fonda “Plecs” pārstāvis G.Rubenis vērsa uzmanību uz to, ka absolūtais sabiedrības vairākums ir traumēti un tikai 36 procenti cilvēku ir bez bērnībā gūtām emocionālām traumām (ASV pētnieku dati). Pastāv liela iespēja, ka šo cilvēku dzīves ceļš nebūs emocionāli gluds. Par spīti visam, 30 procenti traumēto cilvēku spēj nonākt līdz apzinātai profesijas izvēlei. Ko darīt ar pārējiem 70 procentiem? Vai viņiem pietiks tikai ar skolā iegūtajam prasmēm?
Spēja realizēt savu potenciālu nesastāv tikai no prasmēm. Mentālā veselība ir būtisks aspekts, un ģimene ir vislielākais mentālās veselības ietekmētājs. Bet paļauties tikai uz ģimeni ir slikts riska menedžments. Vai valsts ieraudzīs un “izķers” riska grupā esošos? Ko darīt ar cilvēkiem, kuri nespēj integrēties sabiedrībā un kuriem nepārtraukti nepieciešams atbalsts (nodokļu patērētāji)? G.Rubenis iesaka veidot bērnu nākotnes riska vadības sistēmu.
Kritizē OECD PISA testus
LU lektors kognitīvās neiropsiholoģijas pasniedzējs Edmunds Vanags, atsaucoties uz Oslo Universitātes pētnieka Sveina Sjoberga pētījumiem, kritizēja OECD PISA testus, uzsverot, ka OECD augstākā ranga valstu skolēni pabeidz skolu ar izteikti negatīvu ievirzi pret zinātni. OECD pētījumu kritika: nekonsekvents pamatojums, necaurspīdīgu izlašu veidošana, nestabili pētījumu dizaini, apšaubāmas uzticamības un validitātes mērinstrumenti, ticība statistiskajam nozīmīgumam, kur tam nav nozīmes, problemātisks atziņu izklāsts un apšaubāmi ieteikumi. “PISA ar “momentuzņēmuma” pētījumu dizainu nevar pateikt neko par cēloni un sekām,” secināts pētījumā. E.Vanags arī ar piemēriem demonstrēja, ka liels izaicinājums ir, vai skolotājs būs tik elastīgs un spējīgs pamanīt katra bērna atšķirīgo domāšanu, vai viņš spēs saskatīt, kā bērns domā.
