Katrai ģimenei dzīvoklis sākas ar koridoru. Tāpat katra slimnīca sasirgušo apmeklētājam sākas ar garderobi.
Katrai ģimenei dzīvoklis sākas ar koridoru. Tāpat katra slimnīca sasirgušo apmeklētājam sākas ar garderobi.
Gribu pastāstīt, kā man gāja sestdien, 23. oktobrī, Jelgavas Centrālajā slimnīcā Brīvības bulvārī.
Pulksten 10.45 ieeju vestibilā. Garderobē dūšīga kundze solīdos gados lasa žurnālu. Pie blakus galdiņa tirgo laikrakstus. Novelku mēteli, dodu garderobistei un saku: «Lūdzu!» Neatbild. Paņemu numuriņu un saku: «Paldies!» Neatbild. Jautāju, vai drīkstu iet apmeklēt slimnieku, jo vēl pulkstenis nav 11. Neatbild. Aizeju. Vestibils – tukšs. Citu apmeklētāju pagaidām nav. Saprotu, kundze turpina lasīt žurnālu. Skaidrs: algas mazas, jālasa, kamēr blakus strādā laikrakstu galdiņš.
Pulksten 12 nāku pa kāpnēm lejā, priecājos par slimnīcas skaistajām telpām (kā nekā nupat beigusies akreditācija). Eju pie garderobes. Pasniedzu numuriņu, saku: «Lūdzu!» Neatbild. Paņemu mēteli un saku: «Paldies!» Joprojām neatbild. Kundze turpina lasīt, tātad – izglītoties!
Gribētos zināt, ko par šādu slimnīcas «vizītkarti» un attieksmi pret apmeklētājiem domā slimnīcas vadība.
Ar cieņu, D.Siliņa
