Nokļūšana ratiņkrēslā nenozīmē, ka dzīve norakstīta – to Vladimirs vēlas pierādīt sev un citiem
Pirms pāris gadiem kritiens no trešā stāva augstuma Vilces pamatskolas sporta skolotājam Vladimiram Saņukam pavēra durvis uz pavisam citādu pasauli. Pēc negadījuma ārsti paziņoja – nopietni bojāts mugurkauls. Kājas neklausīja, un jauno vīrieti gaidīja ilgs un sarežģīts atveseļošanās laiks. Operācija noritēja veiksmīgi, taču kāju kustības uzreiz neatjaunojās. Pagājušā gada aprīlī Vladimiram nācās izlemt – rakstīt atlūgumu vai turpināt darbu skolā. Direktores un draugu iedrošināts, jaunais skolotājs atgriezās skolā, tikai šoreiz ratiņkrēslā.
Bērni un skolotāji gaidīja
Vilcē Vladimiram katrs stūrītis ir mīļš un pazīstams, jo te viņš uzaudzis un dzīvojis. Mācījies gan netālajā Elejā, jo vecāki vēlējušies, lai pēc pamatskolas dēls turpina mācības vidusskolā, nemainot izglītības iestādi. Jau kopš bērnības Vladimirs bijis liels sporta draugs, pats aktīvi sportojis, kas arī mudinājis nākotni saistīt ar to. Īpaši tuvs viņam bija volejbols. Kā lielisks spēlētājs Vladimirs 1. līgas sacensībās pārstāvējis arī Jelgavas novada izlasi. Pēc vidusskolas viņš iestājās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Augstskolas pēdējos gados Vladimirs sāka strādāt par sporta skolotāju Elejas un Vilces skolā. «Man ļoti patīk strādāt ar bērniem, un zinu, ka skola ir mana īstā vieta. Skolās nostrādāju divus gadus, plāni bija grandiozi, bet tad notika nelaime, kas daudz ko sagrieza kājām gaisā. Sākumā domāju, ka skolā nekad vairs nevarēšu atgriezties. Elejas mazajā skoliņā šaurības dēļ atgriezties patiešām nebija iespējams, citādi bija Vilcē, kur ir plaša halle, tajā ērti iekļūt un pārvietoties arī ratiņkrēslā,» stāsta skolotājs. No Elejas skolas viņš atvadījās, bet dzīvot gan pārcēlās uz Eleju pie draudzenes. Tieši viņa Vladimiram grūtākajos dzīves brīžos bijis lielākais atbalsts. Vilces pamatskolas vadība aicināja kolēģi atpakaļ, uzmundrinot, lai viņš nemaz nedomājot sēdēt mājās un neko nedarīt – bērni skolotāju ļoti gaidot.
Sava karaļvalsts
Sākumā Vladimirs daudz domāja, kā būs. «Mani mocīja neziņa, vai un kā bērniem vadīšu sporta stundas, sēžot krēslā. Taču lielu problēmu nebija, jo stundās neko tādu, ar ko bērni netiktu galā, mēs nedarām. Ja es nevaru pats parādīt vingrinājumu, tad klasē vienmēr atrodas kāds aktīvists, kas gatavs to demonstrēt visiem priekšā. Tā ir iespēja bērniem domāt līdzi, klausīties un izprast sacīto,» skaidro skolotājs. Bērni veiksmīgi komunicē ar skolotāju un visu spēj izdarīt paši. Stundas sākumā viņi pat cīnoties, kurš būs labākais, centīgākais, lai nākamreiz tiktu par vingrinājumu galveno demonstrētāju. Arī siltā laikā, kad bērni sporto laukā, skolotājam nav problēmu ar ratiņiem nokļūt līdz sporta laukumam un atpakaļ – visi celiņi ir izbraucami, un nevienam viņš nav par apgrūtinājumu.
Halle ir Vladimira karaļvalsts, bet skola no tās atrodas rokas stiepiena attālumā. Lielākais veiksmes stāsts ir tas, ka Vladimirs skolā daudziem bērniem ir autoritāte, skolēni viņu mīl, ļoti gaidīja atpakaļ un uzņēma ar sajūsmu.
Jaunais skolotājs domā, kā sporta stundas padarīt interesantākas, meklē internetā dažādus vingrinājumus, stafešu paraugus, lai uz nodarbībām bērni nāktu ar prieku. Sporta kabinetā plauktu rotā kausi un diplomi. Vilces jaunā paaudze piedalās visās iespējamajās sacensībās, spartakiādēs un gūst lieliskus rezultātus, kas vainagojas ar spožiem kausiem. «Maniem audzēkņiem vienmēr bijuši labi panākumi sacensībās, daudz pirmo un otro vietu. Pēdējais kauss saņemts par otro vietu novada sacensībās pamatskolu grupā. Gatavojamies arī šogad sevi parādīt no labākās puses, un domāju, ka pirmajā trijniekā noteikti būsim,» ar pārliecību saka sporta skolotājs.
Vladimirs ir ne tikai pedagogs, bet arī Vilces sporta metodiķis. Viņa pārziņā ir komplektēt komandas, kas pagastu pārstāv dažādās novada sacensības, «kūrēt» vietējo sporta dzīvi. Protams, viņš pats dodas līdzi sportistiem uz visiem mačiem.
Jāceļas kājās!
Vladimiram ir 26 gadi, kas ir skaists laiks cilvēka dzīvē. Viņš daudz prātojis, kādēļ nelaime notika tieši ar viņu. Pēc tās gan dzīvē nekas īpaši nav mainījies, tikai tas, ka tagad ir vairāk atkarīgs no citiem. «Tā noteikti nebija nejaušība. Pirms negadījuma es sevi nežēloju, daudz strādāju, visas brīvdienas biju prom no mājām, maz laika pavadīju ar saviem mīļajiem – dzīvoju kā karuselī. Tad salauzu kāju, kas jau bija pirmais signāls, ka jāpiebremzē. Kāja vēl nebija vesela, bet es tāpat sevi nesaudzēju – gāju uz darbu, spēlēju futbolu, volejbolu –, un tad notika negadījums,» viņš prāto un cer, ka tas viņam ir tikai uz laiku iedots pārbaudījums.
Rehabilitācijas centrā «Vaivari» Vladimirs saticies ar vairākiem cilvēkiem, kam līdzīgi stāsti. «Pazīstu meiteni, kura kritusi no vēl lielāka augstuma. Tagad, pēc pieciem gadiem, viņa pamazām atkal sāk staigāt. Ceru, ka izdosies arī man,» optimistiski nosaka Vladimirs.
Lai to sasniegtu, daudz un smagi jāstrādā, un jaunais vīrietis ir tikai ceļa sākumā. Divreiz gadā rehabilitācijas kurss «Vaivaros», bet ikdienā smags darbs pašam ar sevi. Tas devis pirmos augļus – sēdus pozīcijā Vladimirs kājas bez roku palīdzības jau var nedaudz pacelt. Uzvelkot speciālas ortozes, viņš iztaisno kājas, pieceļas un ar rolatora palīdzību mēģina pamazām pārvietoties. Tā katru dienu vismaz pa pāris stundām. «Labi, ka ir cilvēki, kas palīdz iedvesmoties un nenokārt degunu. Esmu lasījis arī Ineses Ziņģītes grāmatas, kā viņa pēc paralīzes piecēlusies kājās. Saprotu, ka tas pirmkārt ir ļoti smags darbs. Protams, daudz atkarīgs no mugurkaula bojājuma. Man mugurkaula lūzuma nebija, bet tika konstatēta stipra muguras smadzeņu kontūzija. Nepieciešams laiks, lai tās atjaunotos, un, vai atjaunosies, tas arī vēl nav zināms. Bet esmu optimists, jo tehnoloģijas un medicīna uz priekšu virzās ļoti strauji,» nosaka Vladimirs, ticot, ka kādreiz atkal spēlēs volejbolu.
Profesionālajam sportam pagaidām – nē
Pēc negadījuma Vladimirs gan no Latvijas Paralimpiskās komitejas, gan treneriem saņēmis neskaitāmus piedāvājumus trenēties dažādos invalīdu sporta veidos, sākot no vieglatlētikas un ratiņbasketbola līdz parabobslejam. Tika solīts Vladimiru gatavot pasaules mačiem un olimpiādei, taču viņam ir citas prioritātes. «Ir jāizvērtē – strādāju vai braukāju apkārt. Ja reiz atdodos sportam, tad par simts procentiem. Es nevaru visu pamest kaut kādu nepiepildītu sapņu dēļ. Pašlaik mans galvenais mērķis ir rehabilitēties un atkal piecelties kājās, tāpēc no profesionālā sporta atteicos,» viņš skaidro. Ja nebūtu cerības kādreiz atkal staigāt, Vladimirs apsvērtu domu trenēties parabobslejā, kas viņam šķiet visai interesants sporta veids.
Darba dienās nereti Vilces sporta hallē Vladimiru var sastapt vēl sešos vakarā, jo bērni grib trenēties arī pēc stundām. Vai nav grūti visu dienu nosēdēt ratiņos? «Iespēju robežās izkustos – pārsēžos krēslā, iztaisnoju kājas, pavingrinu muskuļus, un tad nav nemaz tik grūti,» viņš smaida.
Ratiņkrēslu, kas tagad kļuvis par Vladimira pārvietošanās galveno palīgu, viņam piešķīris Latvijas Sarkanais Krusts. Tiesa, arī valsts tādu piedāvājusi, tikai tas bijis ļoti neērts – smagāks, lielāks, nestabilāks –, un cilvēkam saviem spēkiem ar tādu grūti pārvietoties. ◆
