Mūsdienās ģimeņu problemātikai ir daudzšķautnains sociālo problēmu raksturs, un nekas neliecina, ka sociālās problēmas ģimenēs mazinātos. Sociālā darba attīstība Latvijā nav tik strauja, cik strauji attīstās sociālās problēmas.
Mūsdienās ģimeņu problemātikai ir daudzšķautnains sociālo problēmu raksturs, un nekas neliecina, ka sociālās problēmas ģimenēs mazinātos. Sociālā darba attīstība Latvijā nav tik strauja, cik strauji attīstās sociālās problēmas.
Manu uzmanību pievērsa 8. decembra laikrakstos publicētie raksti par Sunākstes pagastā bojāgājušajiem bērniem, kas mātes prombūtnes laikā nosmakuši dūmos. Šis ir tikai viens no gadījumiem, kurā tiek runāts par atbildību pret bērniem, kad notikusi neatgriezeniska traģēdija. Un atkal jau uzmanība pievērsta sociālajam darbiniekam, kas nav bijis pietiekami uzmanīgs un, iespējams, pat neprofesionāls. Neapšaubāmi, konkrētā ģimene ir pagasta sociālā darbinieka redzeslokā, saprotams, ka viņš ir informēts par ģimenes problēmām un ieinteresēts palīdzēt to risināšanā. Atšķirīga ir tikai sabiedrības, tajā skaitā arī atsevišķu žurnālistu, izpratne par sociālo darbu, tā iespējām un resursiem.
Pavisam īsi – sociālais darbinieks nebūt nav pārstāvis, kas dara visu, ko ģimene pati nevar, negrib vai nespēj izdarīt, nebūt nav tas, kuram jāuzņemas atbildība kāda vietā, nebūt nav atbildīgais situācijās, kurās šķietami nav risinājuma un viss jau sen ir “salaists dēlī”, nebūt nav tas, kurš ģimenes vietā pieņem lēmumus un nosaka, kāds būtu vislabākais risinājums. Bieži vien ģimenei nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai varētu savu problēmu saskatīt, izprast, pieņemt un saprast tās ietekmi uz ģimenes funkcionēšanu, lai spētu to risināt. Sociālais darbinieks ir profesionālis, kas, izmantojot plašu profesionālo metožu klāstu, veicina ģimenes pašpalīdzības spēju attīstību aktīvā sadarbībā ar ģimeni vai personu. Ja personai trūkst motivācijas sadarboties, tas ir ļoti liels šķērslis problēmu atrisināšanai. Mūsdienās ģimeņu problemātikai ir multiplu sociālo problēmu raksturs, un nekas neliecina, ka šīs problēmas ģimenēs mazinātos. Sociālā darba attīstība Latvijā nav tik strauja, cik strauji attīstās sociālās problēmas. Pavisam neliels ir valsts atbalsts šīs profesijas attīstībai un izaugsmei, tas liecina, ka izpratnes trūkums par sociālā darba nozīmīgumu un saturu pastāv arī valsts vadības sistēmā.
Atgriežoties pie traģiskā stāsta, rodas pārdomas – iespējams, viens no iemesliem, kāpēc traģēdiju centrā bieži nokļūst sociālā darba speciālisti, nevis bērnu vecāki, ir tas, ka sociālais darbinieks nereti bijis tuvāk šiem bērniem nekā vecāki. Un kāpēc gan? Es teiktu, ģimenēm, kurām nav pieredzes funkcionālas ģimenes veidošanā, patiešām var šķist, ka viņu apstākļi un dzīvesveids ir norma. Neviens nespēs ģimenei iestāstīt, ka tā dzīvo nepareizi, nepieņemami, ka tās dzīvesveids apdraud bērnu attīstību vai pat dzīvību un nespēj apmierināt viņu vajadzības. Viens no sociālā darbinieka uzdevumiem ir, iesaistot profesionāļu komandu, veicināt šīs ģimenes funkcionēšanas spēju uzlabošanos un tās pašpalīdzības spējas. Šāda uzdevuma izpilde prasa no sociālā darbinieka plašus resursus – profesionāļu komandas darbu, speciālistus, kas var palīdzēt ģimenei, arī materiālās palīdzības iespējas un citu atbalstu.
Zināms, ka daudzos Latvijas novados ģimenēm joprojām nav pieejams sociālais darbinieks un nepieciešamie palīdzības resursi. Līdzīgās situācijās, kad jau noticis nenovēršamais, ļoti svarīgi ir objektīvi padomāt par patiesajiem traģēdijas cēloņiem un pievērst uzmanību personām, kurām bijusi nozīmīgākā un primārā loma situācijas risināšanā, – vecākiem. Par saviem bērniem atbildīgi ir vecāki, taču, ja viņi ar saviem pienākumiem nespēj tikt galā, rūpes par bērniem jāuzņemas valstij, nodrošinot īslaicīgu vai ilgstošu ārpus ģimenes aprūpi un audzināšanu. Sociālais darbinieks ir viens no tiem speciālistiem, kura mērķis ir sniegt profesionālu atbalstu un palīdzību ģimenei, lai bērni varētu augt savā ģimenē un būt kopā ar vecākiem, tomēr tas nav iespējams, ja ģimene nevēlas sadarboties.
Divi svarīgākie iemesli nepietiekamam sociālā darba atbalstam ģimenēm, kurās ir sociālas problēmas, ir nepietiekams sociālā darba speciālistu skaits uz noteiktu iedzīvotāju skaitu, tādējādi nav iespējams efektīvi palīdzēt, kā arī sociālo darbinieku algas ir ļoti zemas, paši darbinieki nereti ir maznodrošināti un kļūst par savu kolēģu klientiem, daudzi veiksmīgi profesionāļi pāriet strādāt uz labāk atalgotu darbu citā nozarē.
Jātic, ka mūsu ģimenes nepaliks bez sociālo darbinieku atbalsta, situācija valstī mainīsies uz labo pusi un nebūs jāsagrābj izlietais piens te vienā, te otrā mājā, kurā kādam ir grūtības pašam tikt galā ar savas ģimenes problēmām.
Saīsināti no www.dialogi.lv
