Aizvadītā gada beigās iznāca «Karoga» romānu konkursā 3. prēmiju ieguvušais Annas Zarānes romāns «Aizkurs».
Aizvadītā gada beigās iznāca «Karoga» romānu konkursā
3. prēmiju ieguvušais Annas Zarānes romāns «Aizkurs».
Romānā aprakstīta Latgales poļu dzīve simt gadu garumā, sākot no pagājušā gadsimta vidus līdz Latvijas brīvvalsts laikam. Grāmatas pēcvārdā autore atzīstas, ka šis romāns ir parāda nolīdzināšana viņas dzimtajai pusei Latgalei.
Mūžs pārtop grāmatās
Anna Zarāne, īstajā vārdā Albīna Račinska, Latgali atceras kā savas bērnības un jaunības zemi. Jau ilgu laiku viņas novads ir Zemgale, 31 mācību gads nostrādāts Staļģenes skolā.
Pēc aiziešanas pensijā Albīna Račinska sāk nodarboties ar rakstniecību. Top grāmata par Jaunsvirlaukas pagastu un tā kultūras darbiniekiem «Lielupei līdzās…» (1997, «Tandēms»). Tā ieguvusi lielu atsaucību pagastā un arī Rīgā, kur izpelnījusies recenziju avīzē «LMM».
Pēc šīs grāmatas pabeigšanas A.Račinska sāk nopietnus pētījumus muzejos un bibliotēkās, vācot materiālus grāmatai par Latgali.
Kā nākamo gribējās atstāt liecību par dzimto novadu. Es esmu no tās puses, kas literatūrā ir aprakstīta vismazāk, no Nīdermuižas draudzes, ļoti latviska apvidus. Tagad man vairākas klades ir pilnas ar dokumentu izrakstiem, ir izskatīts vairāk nekā 100 baznīcu grāmatu. Pāris gadu laikā tapa romāns, stāsta autore.
«Aizkura» (1997, «Karogs») tēma latviešu literatūras kontekstā ir unikāla poļu muižnieku dzīve Krievijas impērijas sastāvā, kad poļu brīvības cīnītājus vajāja krievu valdība, bet latviešu zemnieki turpināja vilkt dažādu apspiedēju uzlikto dzimtbūšanas jūgu. Iesniedzot romānu konkursā, autore pieņem pseidonīmu, domājot par cilvēkiem, kas varbūt varētu viņu pazīt Latgalē.
Romānā latvisko pamattekstu papildina gan Latgales ļaužu runas, gan poļu šļahtiču un krievu zaldātu izteicieni.
Man nepatīk Latgales kultūras darbinieku separātisms, jo latviešu valodā jau tā runā tik mazs cilvēku skaits, bet tagad latgaliešu izloksni nez kāpēc sāk saukt par valodu, saka rakstniece.
Pērn pabeigts jaunākais A. Zarānes romāns «Bez aizvēja»:
Tas ir daudz interesantāks, lasīšanai vieglāks, jo man nebija tik stipri jāturas pie vēstures tēmas. Arī man pašai tas patīk labāk. Darbība risinās laikposmā no 1939. līdz 1945. gadam. Romāna centrā ir trīs cilvēku likteņi kara laikā cits palika mājās, cits nokļuva Rietumos. Un viņiem visiem trūka galvenā savas valsts aizvēja.
Karstas kotletes
Autore raksta jau kopš jaunības. Viņas ģimenē vienam brālim bijis ķēriens uz gleznošanu, otrs mīlējis muzicēt. Viņas ceļš pie lasītājiem izvērties grūts. «Jūs nomelnojat padomju īstenību» tāds bijis atbildīgo padomju darbinieku viedoklis. Bet citādi rakstīt viņa nav varējusi.
Dzīve autorei mācījusi neuzticēties svešiem viedokļiem. Uz mūžu atmiņā palicis literatūrzinātnieces, Daugavpils Pedagoģiskā institūta pasniedzējas Elzas Knopes teiktais, kad kādā eksāmenā jaunā studente savas domas par A.Upīša daiļradi patapinājusi no oficiālās kritikas: «Diemžēl kritika ir jūs maldinājusi.»
Autore seko līdzi arī mūslaiku literatūrai:
Kad iesniedzu romānu konkursam, nezināju, ka gaida nevis tradicionālas grāmatas, bet drīzāk tādas, kā raksta Einfelds, vai šajā piegājienā Bankovskis. Es, protams, atzīstu visus šos meklējumus, bet mani sarūgtina domu un jūtu piesārņojums šajās grāmatās. Rakstīt šādi man būtu tas pats, kas barot savu suni ar karstām kotletēm. Viņš jau, protams, mestos uz tām un apēstu. Bet kas ar viņu pēc tam notiktu? Par to, lūk, neviens nedomā.
Tā jau ir, neviena grāmata nevar būt domāta visiem, varbūt vienīgi kalendārs vai pavārgrāmata.
Rakstītā vārda garša
Man pašai patīk tās grāmatas, kuras var lasīt vēl un vēl, kurās ir ne tikai metaforas, bet arī informācja. Tādas ir Zigmunda Skujiņa, Miervalda Birzes grāmatas. Regīnas Ezeras grāmatās turpretī izgaršojama pati stāstīšanas prasme. Augstas raudzes vārda māksla savijas ar dziļu dvēseles procesu atklāsmi. Ja skolēns nav izlasījis «Zaļo zemi», viņš nav izveidojis sevī prasmi izgaršot rakstīto vārdu. Un Dace Priede? Vai šo zvaigzni latviešu literatūras Piena ceļā var nepamanīt?
Latvieši jau izsenis bijuši literāri apdāvināta tauta. Kamēr būs saglabājies vismaz simts latviešu, tikmēr starp viņiem būs kāds ducis dzejnieku vai prozaiķu.
