To, kā alkohols mēdz postīt cilvēku dzīves, zinu arī no savas ģimenes pieredzes. Trauku šķīdoņa, apvainojumi un cerība, ka ar iedzērušo tēti pa ceļam no pudeles brāļiem nekas nenotiks, ilgus gadus bija mājas ikdiena. Lai arī nekad neesmu slēpusi, ka mans tēvs ir alkoholiķis, tagad sabiedrībā jūtos daudz labāk – viņš vairs nedzer. Neesmu gan jautājusi, kāpēc viņš meklēja palīdzību pie speciālista.Kādā vasarā lauku mājā ieskrēja kaimiņš, pārmetot man, padsmitgadniecei, ka viņa brālim esmu iedevusi pudeli ar mērķi viņus abus noindēt. Lieki bija skaidrot, ka kaimiņš, viesojoties mūsu mājā, atpakaļceļā bija paķēris krāsas šķīdināmā pudeli, kas stāvēja uz kāpnēm gaitenī. Toreiz viss beidzās laimīgi, jo vīriem tomēr pietika saprāta šķidrumu nedzert. Bet trīs jelgavnieku dzīve svētdien aprāvās tieši pēc aizdomīgas dziras lietošanas. Policija pēta, ko viņi dzēruši, taču skaidrs ir viens – alkohola kāre cilvēkus bieži vien dzen ja ne nāvē, tad sadragā viņu pašu un tuvinieku dzīvi.Ikdienu ar alkoholismu bieži vien izdzīvojam savā ģimenē, nemeklējot ārstu vai psihologu palīdzību, taču par to ir jārunā skaļā balsī. Gan ar pašu alkoholiķi, gan apkārtējiem. Ejot pa ielu un redzot iereibušos jauniešus pašā pilsētas centrā, nevajadzētu tikai pukstēt par mūsdienu jaunatni. Zvans Pašvaldības policijai sagādās kaunu viņu vecākiem un, iespējams, pašus nākotnē atturēs no atšķaidīta acetona vai odekolona iedzeršanas.Cīņa ar «krutkas» tirgotājiem lai paliek uz valsts sirdsapziņas. Sirdsapziņas, kas slēpj galvu smiltīs un aizbildinās ar naudas un informācijas trūkumu, kamēr sabiedrība sevi iznīcina.
