Ja Ilga Zahnika-Mahta no Sidrabenes nebūtu pārcēlusies uz Īriju, šodien vārdasvētkus viņa svinētu kopā ar savu omīti, jo par godu viņai vecāki ielikuši šo vārdu, un, līdz mazmeita pirms pāris gadiem apprecējās, abām bija vienādi gan vārdi, gan uzvārdi.Pārkāpusi 80 gadu slieksni, Ilgas kundze savās Sidrabenes pagasta Dzintaru mājās aizvien ir darbīga, bet mūža otrajā pusē viņas ikdiena aizrit, pieskatot mazbērnus un mazmazbērnus, kā arī rosoties piemājas dārzā. «Mēs bieži vien sakām – omīt, kam tev to vajag, beidz mocīties! –, bet viņa ikreiz atbild – ja nekustēšos, nāks visādas kaites virsū. No rītiem viņa jau pirmā ir augšā, ziemas rītos izkurina plītiņu, lai būtu silts, kad modīsies pārējie mājinieki. Mūsu vecmāmiņa ir ļoti rūpīga, cenšas palīdzēt gan saviem mīļajiem, gan kaimiņiem, aicinot palīdzēt kādos darbos un pretī iedodot naudiņu vai pārtikas produktus,» tā «Ziņām» par savu vecmāmiņu stāsta jaunākā Ilga. Gaviļnieces mazmeita piekrīt grāmatas «Vārdu noslēpumi» autoram Gunnaram Treimanim, kurš Ilgas sauc par spītīgām savā apņēmībā kaut ko panākt: «Ko mīl, to pa īstam. Laimīga, jo zina, kā šo laimi kalt. Vārda pamatsakne asociējas ar ilgošanos – tīri dvēseliskā izpratnē: izcerēt, pārcerēt, pārdomāt, izdomāt. Visu mūžu ilgi kaut kas ir jāgaida un jāilgojas pēc kaut kā lielāka privātajā dzīvē.» Dzīve pret Ilgu bijusi diezgan skarba, jo tā viņai atņēmusi divus dēlus un vīru, tādēļ gaviļniece vismaz reizi nedēļā cenšas apciemot savus mīļos atdusas vietās. Taču zaudējuma skumjas viņai palīdz mazināt gan bērni, gan mazbērni un mazmazbērni. Vecmāmiņa Ilga vienmēr ilgojas pēc saviem tuviniekiem, gaida ciemiņus, bieži piezvana bērniem, jautājot, kad atkal atbrauks. Vēlot vienmēr palikt tikpat mīļai, sveicienus vārdadienā Ilgas kundzei sūta gan mazmeita, gan mazmazmeitiņa Ilzīte no Īrijas.
