Valoda laikam spēj paciest visu. Ka to nezina vai izkropļo. Arī, ka to izmanto par tramplīnu kārtējām Saeimas vēlēšanām, līdz kurām atlicis mazliet vairāk nekā pusgads.
Valoda laikam spēj paciest visu. Ka to nezina vai izkropļo. Arī, ka to izmanto par tramplīnu kārtējām Saeimas vēlēšanām, līdz kurām atlicis mazliet vairāk nekā pusgads. Jo – kā gan citādi vērtēt vāji slēptos politiķu centienus ar mistiskiem Satversmes grozījumiem it kā nostiprināt latviešu valodas statusu, ja to jau nosaka LR Satversmes 4. pants: «Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda»?
Valdošās koalīcijas deputāti un viņu domubiedri no citām frakcijām, acīmredzami pierādot savu nespēju izprast šo patiesi nesarežģīto teikumu, vienkārši baidās sabiedrībai atklāti pateikt, ka viņi nevēlas pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām zaudēt daļu nacionāli noskaņotā elektorāta, kas varētu neatbalstīt partijas, kas pieļāvušas augstākā līmeņa valodas zināšanas prasību atcelšanu deputātu kandidātiem. No vienas puses, labējās partijas, vismaz «TB»/LNNK, solās sargāt Satversmi no Jura Bojāra «grozījumiem», bet, no otras, – izrāda gatavību veikt grozījumus pašas. Protams, no veselā saprāta abus ierosinājumus it kā salīdzināt nevar, taču problēmas ar lietderību ir kā vienā, tā otrā gadījumā.
Labējās partijas kā vienu no šādas nepieciešamības galvenajiem iemesliem min apstākli, ka vairākās pašvaldībās latviešu valodas vietā lietota krievu valoda, taču te būtu jāpiekrīt Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzēja Mārtiņa Mita un Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktora Nila Muižnieka viedoklim, ka darba valodas regulēšanu pašvaldībās sarežģī apstāklis, ka Satversme vispār nepievēršas pašvaldībām. Līdz ar to nav pamata Satversmē regulēt vienu no pašvaldību iekšējās darbības jautājumiem, ja tajā nav nostiprināti pašvaldību darbības pamatprincipi. Tātad, pirms Satversmi grozīt, būtu ieteicams to rūpīgi izlasīt.
Savukārt ierosinājums Satversmes 18. pantu papildināt ar svinīgo solījumu aizstāvēt latviešu valodu ir anahronisms, kas savulaik tika izmantots uzņemšanai pionieros. Vai tiešām pienācis laiks šo praksi atdzīvināt vēlreiz? Nu nemānīsim sevi un pateiksim atklāti, ka no tā, ka 100 cilvēki dos svinīgu solījumu aizstāvēt latviešu valodu, tās liktenī nekas nemainīsies. Daudz lietderīgāk būtu atrast papildu līdzekļus zinātniskai latviešu valodas pētīšanai, veikt fundamentālu pētījumu, un tad būtu vairāk skaidrs, kas darāms latviešu valodas reālai, nevis tikai formālai nostiprināšanai nākotnē. No šāda viedokļa, protams, ir apsveicama Valsts valodas komisijas izveide, taču jāšaubās, vai tā spēs patiesi produktīvi strādāt šo pusgadu līdz Saeimas vēlēšanām.
Kā nākamo jautājumu visiem, kas pašlaik uzdodas par latviešu valodas aizstāvjiem, var uzdot – ko jūs ar savu darbību līdz šim esat darījuši latviešu valodas popularizēšanā un nostiprināšanā? Jāšaubās, vai no potenciālajiem 68 Satversmes grozījumu atbalstītājiem daudziem būs ko teikt par šo tēmu. Nemaz nerunājot par to, kādā valodā runā viens otrs «mudaku» un «liellopu» speciālists no šiem 68 deputātiem. Varbūt valodas aizsardzību varētu sākt no sevis paša, rūpējoties par tās tīrību un pareizību.
Jebkuras valodas zināšana neapšaubāmi ir cilvēka inteliģences jautājums, taču, ierakstot Satversmē, ka cilvēkam ir jābūt inteliģentam, viņš uzreiz par tādu nekļūs. Protams, ņemot vērā šādu aspektu, var teikt arī mazliet citādi – cik inteliģenti vēlētāji, tik inteliģenta Saeima. Bet, lai padarītu sabiedrību inteliģentāku, kā zināms, ir vajadzīga nauda, un – ne maza. Tāpēc to, cik reāli kura partija un deputāti rūpējas par latviešu valodas nākotni, parādīs tas, cik līdzekļu viņi spēs atrast un piedāvāt latviešu valodas situācijas pētīšanai, kas neapšaubāmi ir nepieciešama. Protams, to nevajadzētu pārvērst par labu biznesu saujiņai cilvēku uz nodokļu maksātāju rēķina. Morālā atbalsta laiks ir cauri, pienācis laiks rīcībai, jo partijas jūt, ka krēslu daudzums nākamajā Saeimā pašlaik ir vairāk apdraudēts nekā latviešu valodas nākotne.
