Simts cilvēciņu izrāde, kurai nevar ne aplaudēt, ne to izsvilpt. Valsts prezidenta vēlēšanas. Kā stikla būrī tautas kalpi dedzīgi plāta mutes, norūpējušies stāv rindā uz vēlēšanu kabīni, priecīgi pozē kamerām, ielaižot izvēli urnā. Gaida rezultātus. Noelšas, kad pirmajā kārtā favorītam pietrūkst vienas balss. Sačukstoties, saskatoties pavisam drīz to atrod un drošības pēc savāc vēl divas klāt. Jāāā, izdevās! Par spīti protestētājiem klātienē pie Saeimas nama un pārējiem simtiem tūkstošu, kas šajā procesā tikām iesaistīti vien ar mieļainu pēcgaršu. «Esmu vīlies,» ceturtdienas vakarā bija visbiežākā atbilde televīzijas raidījumu skatītāju aptaujās, vērtējot prezidenta vēlēšanu iznākumu. Kamēr stabiņš pie citiem variantiem dažu desmitu balsu dēļ apkopojās knapos kubiciņos, vilšanās līnija iezīmējās nepārprotami skaidri, ko šoreiz ar saviem zvaniem bija vilkuši tūkstoši un tūkstoši. Kaut kā vajadzēja dabūt laukā to spriedzi, kuru deputātu vairākums, mums neprasot un nejautājot, bija uzvārījuši. Vai tiešām viņi to neapzinājās? Vai arī viņiem vienalga? Jo dumjā tauta, nespējot saskatīt likumsakarības un zemūdens akmeņus, jaunajās vēlēšanās tāpat sodos viņiem pilnas rokas mandātu. Atliks vien atbilstošā brīdī palepoties ar saimnieka cienīgi sakoptu stūrīti Latvijas rietumos.Piekrītu, ka jaunais reti kad nāk pozitīvu emociju pavadīts. Lielākoties cilvēks uz pārmaiņām raugās ar aizdomām, slavējot un salīdzinot ar ierasto un drošo veco. Šo ļaužu reakciju nācās piedzīvot gan daudziem iepriekš nepazīstamajai Vairai Vīķei-Freibergai, gan Valdim Zatleram. Taču, ja parlaments jau atkārtoti nerēķinās ar sabiedrības viedokli, varbūt vērts ļaut pašai tautai lemt? Ar ko gan esam sliktāki vai noziegušies, ka mums tādas iespējas nav?
