Nedzirdīgiem audzēkņiem nākas aiziet no Jelgavas Amatniecības vidusskolas.
Stress, nepatīkami pārdzīvojumi un vilšanās. Šādas emocijas pēc nedzirdīgu puišu Edgara Priedes un Kārļa Legzdiņa mēģinājuma mācīties Jelgavas Amatniecības vidusskolā palikušas jauniešiem un viņu ģimenēm, kaut sākumā šķitis, ka skola puišus uzņem atplestām rokām. Izglītības iestāde pēkšņi mainījusi savu attieksmi un sākusi iebilst, ka profesija nav piemērota vājdzirdīgiem cilvēkiem. Tāpat trūkstot sagatavotu pedagogu un speciālu programmu, kā arī bijusi neveiksmīga sadarbība ar surdotulku.«Jau kopš bērnības abi nedzirdīgie dēli braukājuši uz Rīgu. Vispirms uz bērnudārzu, tad Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolu. Šogad parādījās iespēja piesaistīt surdotulku un jaunākajam dēlam mācīties tepat Jelgavā. Mēs, vecāki, bijām gatavi viņu visā atbalstīt, taču no tā nekas nesanāca,» sarūgtināta ir jelgavnieka K.Legzdiņa mamma Maira. Attieksmi maina pēkšņiAugusta vidū, kad Kārļa un viņa skolasbiedra Edgara ģimene iesniegusi dokumentus Jelgavas Amatniecības vidusskolā, nekas gan nav liecinājis, ka no ieceres nāksies atteikties. Direktore Janīna Rudzīte jauniešus laipni uzņēmusi. Lai pārliecinātos, vai puiši var apgūt iecerēto profesiju, vecāku klātbūtnē viņa piezvanījusi uz Izglītības un zinātnes ministriju un Barkavas arodvidusskolu Madonas novadā, kur galdniecību mācās arī nedzirdīgi audzēkņi. Drīz vien Kārļa un Edgara vārdi parādījās Amatniecības vidusskolas izglītojamo sarakstā, un vecāki ar mierīgu sirdi varēja gaidīt mācību gada sākumu. Tomēr, skolai sākoties, izglītības iestādes pozitīvā attieksme krasi mainījusies.«Ceturtajā skolas dienā direktore mani satika un pēkšņi sāka pārmest, ka esmu slēpusi informāciju un sniegusi nepatiesas ziņas, jo kods, ko Kārlim un arī Edgaram piešķīra par iegūto pamatizglītību, nozīmējot ne vien vājdzirdību, bet arī garīgo atpalicību. Bija sajūta, ka tiekam aplieti ar aukstu ūdeni, jo tās taču ir pilnīgas muļķības! Sazvanoties ar ministriju un nedzirdīgo bērnu skolu, apstiprinājās, ka puiši var turpināt izglītību. Direktore tam piekrita un mums atvainojās, tomēr attieksme palika vēsa,» stāsta M.Legzdiņa. Skola, piemēram, sākusi apelēt, ka galdnieka profesija tās specifikas un iespējamā traumatisma dēļ nedzirdīgajiem neesot piemērota un tajā būšot ļoti grūti atrast darbu. «Jā, būsim reāli, Kārlis nevar jebko, taču galdniecība ir viens no variantiem, ko viņš, protams, varētu darīt. Jebkurā profesijā viss atkarīgs no paša cilvēka, un patlaban nevienam nav viegli atrast darbu. Taču tam nevajadzētu būt šķērslim apgūt arodu,» pārliecināta jaunieša mamma. Nepaveicās ar tulciM.Legzdiņa min, ka klupšanas akmens varējis būt arī neveiksmīga tulka izvēle. Lai paplašinātu nedzirdīgo cilvēku izglītošanās iespējas, šogad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi, kas paredz personām ar dzirdes invaliditāti piešķirt no valsts budžeta apmaksātu surdotulka pakalpojumu profesionālās un augstākās izglītības ieguvei. Nokārtojot formalitātes, Latvijas Nedzirdīgo savienība Kārlim un Edgaram tādu arī nozīmēja. «Pati viņu neredzēju, bet pēc atstāstītā saprotu, ka tulce puišiem nav spējusi kaut ko iztulkot, lai viņi varētu pierakstīt, jo jutusies neērti. Vecākais dēls mācās Rīgas Amatniecības vidusskolā, bet tur šādu tulkošanas problēmu nav bijis. Ja nepieciešams, skolotājs pats ieraksta kladē. Bet te kaut kas notika, un viss. Skola pat nedeva iespēju pamēģināt puišiem, kuri turklāt bija iemesti svešā, viņiem neierastā vidē,» sarūgtināta Maira.Lai arī oficiālu atteikumu mācīties Jelgavas Amatniecības vidusskolā izglītības iestāde nav sniegusi, nedzirdīgo jauniešu vecāki dokumentus izņēmuši. «Pēc visa notikušā viņiem tāpat skolā nebūtu nopietnas palikšanas,» nožēlu pauž Edgara mamma Agra Priede. Viņa atklāj, ka dēls, kurš gan jau ir apguvis pavāra profesiju Jūrmalas profesionālajā vidusskolā Dubultos, visticamāk, izglītību turpinās kādos Nodarbinātības valsts aģentūras kursos. Savukārt Kārlis devies brāļa Kristapa pēdās un iestājies Rīgas Amatniecības vidusskolā. Tur gan viņš apgūs metālapstrādi, jo vajadzīgi vismaz divi nedzirdīgi audzēkņi, lai valsts piešķirtu surdotulku, bet galdnieku grupā viņš būtu viens.Nepieciešams sagatavot pedagogus«Klausoties, cik ļoti puiši grib kļūt par mēbeļu galdniekiem, un arī vēloties skolā sākt jaunu virzienu, integrējot audzēkņus ar speciālām vajadzībām, Kārli un Edgaru uzņēmām. Kļūda tā, ka nebijām iepazinušies ar viņu medicīniskajām izziņām. Tas atklājās vēlāk, ka izziņās nebija precizēts, vai puiši var apgūt tieši mēbeļu galdniecību. Specifika tāda, ka profesija ir mehanizēta. Lai negūtu traumas, dzirde tajā ir ļoti būtiska. Domājām, varbūt izveidot speciālu apmācības modeli, kurā uzsvars tiktu likts tieši uz rokas instrumentiem. Taču no nozares speciālistiem, ar kuriem konsultējos, sapratām, ka ar rokas instrumentiem veicamu darbu tikpat kā nav,» citādi par notikušo stāsta Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktore J.Rudzīte. Viņa arī atzīst, ka izglītības iestāde vienkārši pārsteigusies, jo tomēr nav bijusi gatava uzņemt nedzirdīgus audzēkņus. Skolā neesot nepieciešamā atbalsta personāla, kā arī apmācītu pedagogu. Tam, ka pasniedzējiem, kuri strādā ar nedzirdīgiem audzēkņiem, jābūt speciāli sagatavotiem, piekrīt Rīgas Amatniecības vidusskola, kur jau aptuveni desmit gadu zinības apgūst arī vājdzirdīgi un nedzirdīgi jaunieši. Citiem šķēršļiem nevajadzētu būt. «Vispārējos priekšmetus šie jaunieši mācās savā skolā, bet profesionālos – pie mums. Ir, protams, audzēkņi, kuri neiztur lielo slodzi, bet pieredze rāda, ka viņi ar visu tiek galā ļoti labi. Pedagogiem varbūt vienīgi ilgāk ar šiem jauniešiem jāpastrādā, jo saziņa lielākoties notiek rakstiski,» stāsta direktora vietniece Ginta Rukmane. Viņa novērojusi, ka nedzirdīgajiem jauniešiem nav šķēršļu apgūt arī galdnieka profesiju un atrast tajā darbu. Viss esot atkarīgs no pašu audzēkņu gribas un spējām! ViedokļiDace Jansone-Klasiņa, IZM Komunikācijas nodaļas vadītāja Jelgavas Amatniecības vidusskolai līdz šim nav bijusi pieredze darbā ar vājdzirdīgiem audzēkņiem, tāpēc uzņemšanas komisija un skolas vadība pilnībā neizvērtēja iespējas, kā arī sarunās ar topošajiem audzēkņiem un viņu vecākiem neizrunāja visas nianses, kas saistās ar profesijas apgūšanu tieši šajā mācību iestādē. Žēl, ka direktores un vecāku starpā radušos neskaidrību un pārpratumu dēļ vecākiem radās sajūta, ka jaunieši šajā skolā nav gaidīti. Pēc Jelgavas Amatniecības vidusskolas direktores sacītā, skola bija gatava meklēt kompromisu un turpināt sadarbību, taču ir saprotama arī vecāku reakcija, izņemot dokumentus no skolas. Jelgavas Amatniecības vidusskolai šis nepatīkamais starpgadījums būs kā nopietns pamudinājums pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar jauniešu ar speciālām vajadzībām iekļaušanu apmācībā un pedagogu sagatavošanu.Jānis Mārciņš, Latvijas Kokapstrādes uzņēmumu un eksportētāju asociācijas izpilddirektors Vājdzirdīgiem cilvēkiem nevajadzētu būt nekādu problēmu, lai apgūtu galdnieka profesiju. Jāievēro vien nianse, ka viņus nedrīkstētu likt pie rotējošām darbmašīnām, jo tas apdraud viņu drošību. Šie cilvēki būtu labi strādnieki tieši mēbeļu montāžā. Tāpēc Izglītības un zinātnes ministrijai kopā ar skolām vajadzētu izstrādāt īpašu programmu, kas paredzēta nedzirdīgiem audzēkņiem. Speciālisti, protams, nepieciešami vienmēr, un neredzīgu cilvēku apmācīšana ir tikai apsveicama. Viņu iekļaušanās darba tirgū tāpat kā visiem pārējiem atkarīga no vēlēšanās strādāt un apgūtajām prasmēm.Kristiāna Pauniņa, Rīgas Nedzirdīgo bērnu internātpamatskolas direktore Mūsu absolventi lielākoties turpina izglītību Rīgas 8. vakara (maiņas) vidusskolā, Barkavas arodvidusskolā, Rīgas Amatniecības vidusskolā, Rīgas Mākslas un dizaina vidusskolā un Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātvidusskolā, jo šajās izglītības iestādēs darbojas surdotulki. Turpināsim meklēt sadarbības punktus. Patlaban to nav īpaši daudz ne tikai tulku trūkuma dēļ, bet ir arī problēma savietot vispārējo vidējo un profesionālo izglītību. Nedzirdīgiem bērniem nepieciešams lielāks stundu skaits, tāpēc būtu jāizstrādā īpašas programmas.
