Tagad, kad jau pagājis ilgāks laiks, varu dalīties savās atmiņās par to, kā pirms astoņiem gadiem aizgāju no ģimenes, kurā neredzēju nekādu gaismu tuneļa galā.
Tagad, kad jau pagājis ilgāks laiks, varu dalīties savās atmiņās par to, kā pirms astoņiem gadiem aizgāju no ģimenes, kurā neredzēju nekādu gaismu tuneļa galā.
Mums ar sievu tik tiešām strīdi sākās tad, kad sāka dzimt bērni. Pirmo gaidīju ar satraukumu un prieku, staigāju gar slimnīcu kā neprātīgs, dzemdību nodaļā tolaik vīrus iekšā nelaida. Biju bezgala lepns, kad uzzināju, ka piedzimis puika.
Kad viņš jau skrēja kājām, man aizvien biežāk nācās pārmest sievai, ka viņa to puiku izlaiž. Viņš var darīt, ko grib, justies kā pasaules centrs. Bērns bija slimīgs, niķīgs un ieņēmies laist lielo brēcienu vaļā, ja nedabūja, ko gribēja. Sieva mīļā miera labad viņam izdabāja, cenzdamās katru vēlēšanos vai no acīm nolasīt.
Meita piedzima veselīga un mierīga. Kad paaugās, pati tika ar visu galā, sieva viņai daudz vērības neveltīja, jo bija jau klāt mūsu trešais bērns atkal dēls.
Visa tā kņada mājās man bija līdz kaklam, sieva noņēmās tikai ar bērniem, nepievērsa uzmanību ne sev, ne mājai, ne man.
Paliku ilgāk darbā. Sastapu sievieti, kas mani saprata, bija vērīga un uzmanīga.
Izšķīros un apprecējos otrreiz. Tagad mums jau ir dēls. Tagadējā ģimenē atmosfēra ir pilnīgi cita, jo sieva rēķinās ar manām prasībām, dēlu mēs audzinām kopīgi un ar mīlestību.
