Skrējieni un pārgājieni dažādās Latvijas vietās ir ideāla iespēja aplūkot daudz skaistu vietu. Šajā reizē devāmies uz skriešanas seriāla “Noskrien ziemu” pēdējo posmu, kas norisinājās Koknesē. Jaukos skatus noteikti izbaudīja visi – gan skrējēji, gan pārgājiena “Es neskrienu, es eju” dalībnieki, bet pēdējiem šajā ziņā bija zināmas priekšrocības, jo ejot, protams, glītus skatus tvert ir vieglāk.
Dažkārt trases ved vairāk pa mežainām takām, dažkārt pa lauku ceļiem, šoreiz jau pirms sacensībām bija skaidrs, ka maršruts būs īpaši ainavisks, jo līkločiem izvadā pa skaistākajām Kokneses vietām. Paredzamais patiešām piepildījās. Lai arī Koknesi iepazinām, apskates objektus tverot ātrā tempā (sacensības galu galā), ir skaidrs – šis ir patiesi jauks apvidus pastaigām.
Bija un būs pilsēta
Kokneses novads robežojas ar Pļaviņu, Aizkraukles, Ogres, Ērgļu novadu. Kopējā tā platība ir 360,66 kvadrātkilometri. Iedzīvotāju skaits 2019. gada 1. jūlijā – 5355 (Bebru pagastā – 1085, Iršu pagastā – 478; Kokneses pagastā – 3792).
Kā vēsta vēsturiskā informācija, jau ap 1200. gadu Kokneses vārds tiek minēts rakstos. Pastāvējuši vairāki Kokneses nosaukuma vāciskie varianti, kā arī krieviskais, bet visi tie atvasināti no Koknas upes, kā agrāk tikusi dēvēta upe Pērse. Jau pirms krustnešu iebrukuma Latvijas teritorijā pa lielajām upēm norisinājās aktīva tirdzniecība starp skandināvu zemēm un Krievzemi, tāpēc arī no 10. gadsimta līdz pat krustnešu iebrukumam Koknesē valda krievu kņazi. Krievkalnā tiek uzcelta pirmā koka pils, un ap to veidojas pilsēta. Krustnešiem sasniedzot Koknesi, šeit valda kņazs Vetseke. 13. gadsimta sākumā bīskapa Alberta karapulki sasniedz Koknesi, Vetseke padodas pārspēka priekšā, nodedzina pili un mūk. Bīskaps Alberts 1209. gadā sāk celt mūra pili, taču ne vairs Krievkalnā, bet kalnā, kuram pie kājām satek Pērse un Daugava. Jau 13. gadsimtā Koknesē bijis ap 1200 iedzīvotāju, divas baznīcas, apmēram 100 māju, arī sava kapsēta.
Tā kā Koknese ir tolaik ievērojams un apdzīvots bīskapijas centrs, kur aktīvi noris amatniecība un tirdzniecība, 1277. gadā tai tiek piešķirtas pilsētas tiesības, un kopš 14. gadsimta Koknese ietilpst Hanzas savienībā. Interesanti, ka arī mūsdienās Koknese drīzumā plāno iegūt pilsētas statusu.
Starp divām upēm
Ne viens vien sacensību dalībnieks noteikti nominstinājās, kad viņa priekšā pavērās ainava ar Kokneses pilsdrupām, – turpināt skriet vai tomēr apstāties un nobildēt? Jāatzīst, šādas sajūtas pārņēma visā trases garumā. 8. marts lutināja ar īpaši mierīgiem laikapstākļiem, un brīnišķīgu skatu uz mierīgajiem ūdeņiem patiešām netrūka.
Vēstures fakti liecina, ka Kokneses pils bijusi viena no lielākajām un nozīmīgākajām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā. Rīgas arhibīskapa mūra pils celtniecība šeit uzsākta 1209. gadā, neilgā laikā tapa milzu pils ar priekšpili un nocietināto Kokneses pilsētu tai līdzās. Pils pamesta pēc vareno rietumu torņu uzspridzināšanas 1701. gadā, un līdz mūsdienām saglabājušās iespaidīgas drupas. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzpludināšanas ūdens sasniedzis pils pamatus.
Kokneses viduslaiku pilsdrupas joprojām ir vienas no ainaviskākajām vietām starp divām upēm – Pērsi un Daugavu. Pilsdrupās notiek gan teatralizēti uzvedumi, gan koncerti un dažādas aktivitātes viduslaiku un senlatviešu stilā, par tradīciju izveidojušies Sama modināšanas svētki.
Simbols tautas atjaunotnei
Skrējiena trase veda arī caur sabiedrībā dažādi vērtēto Likteņdārzu. Pati tur esmu bijusi salīdzinoši sen, tāpēc bija interesanti uzmest aci, cik tālu tikts ar ieceres īstenošanu.
Ideja par Likteņdārzu radusies kā atbilde uz sabiedrībā izjustu nepieciešamību izveidot nacionālu piemiņas vietu 20. gadsimta totalitārajos režīmos cietušajiem un bojāgājušajiem 600 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tam 2005. gadā domubiedru grupa nodibināja Kokneses fondu.
Likteņdārza projekta autora Šunmjo Masuno (Shunmyo Masuno) ieceri ar daudzu cilvēku un uzņēmumu atbalstu īsteno Kokneses fonds. Ir uzcelta skatu terase un amfiteātris, ko ieskauj 37 ozolu godasardze un apjož ūdens kanāls. Uz to ved bruģakmens aleja, kur katrs var ierakstīt savu vārdu. Alejas abās pusēs piemiņai iestādītas ābeles.
“Likteņdārzs ir dabā veidots simbols tautas nemitīgai atjaunotnei un izaugsmei – te satiekas gan cilvēka, gan valsts pagātne, tagadne un nākotne. Līdzīgi kā Brīvības piemineklis, arī Likteņdārzs tiek veidots, pateicoties ziedojumiem. Tas iecerēts kā tautas dāvana Latvijai tās simtgadē,” vēstīts Kokneses novada tūrisma informācijā.
Nākamgad atkal
Kā stāsta sacensību organizators Roberts Treijs, šī bija jau piektā skrējienu seriāla “Noskrien ziemu” sezona. Pirmajā reizē (2015./2016. gadā) bijuši vien trīs posmi ar aptuveni simts dalībniekiem katrā, nākamajās divās sezonās notikušas četras sacensības, bet pagājušajā un šajā jau sarīkoti pieci skrējieni. Arī dalībnieku skaits krietni audzis – līdz aptuveni 750 cilvēkiem ik posmā.
Šosezon “Noskrien ziemu” sacensības risinājās Priekuļos, Salacgrīvā, Limbažos (tumsas posms, kuram starts tiek dots vakarā), Kuldīgā un noslēdzošais posms Koknesē.
“Šī sezona ļoti patika, tieši tāpat kā visas iepriekšējās. Protams, jo vairāk dalībnieku, jo lielāka atbildība un vairāk galvassāpju, bet kopumā ir forši,” atzīst R.Treijs. Nākamajā sezonā “Noskrien ziemu” pamatformāts nemainīsies, bet šādi tādi sīkumi katru gadu tiek uzlaboti un pilnveidoti.
Viena no pēdējos gados “Noskrien ziemu” ieviestajām tradīcijām ir kādas Latvijas sportā īpašas personas dalība medaļu pasniegšanā. Jāpiebilst, ka šajā skrējienu ciklā medaļas pasniedz tikai tiem, kuri piedalījušies noteiktā skaitā posmu, nevis katrā no tiem. Pirms diviem gadiem sportisti medaļas varēja saņemt no kādreizējā šorttrekista un tagad ātrslidotāja Haralda Silova, pērn visus sveica bobsleja pilots Oskars Melbārdis, bet šogad motosportists Kaspars Stupelis.
