Vecākiem nepiederēja ne zeme, ne manta. Pietika ar to, ka tēvs bija aizsargs.
Politiski represēto apvienības «Staburadze» lietvede Maija Skusta stāsta, ka uz sapulcēm Guntis Lieljuksis iet retāk nekā citi «staburadzieši». Viņš, kā jau celtnieks, daudz strādājot kaut kur tālāk no mājām. Taču šopavasar sirmais vīrs nolēmis mazliet atpūsties. Tādēļ viņa dzīvoklī Uzvaras ielā, mazbērniem pieklusinot rotaļas, varēja notikt saruna par septiņdesmit mūža gados piedzīvoto. Guntis Lieljuksis ir viens no 43 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, ko bez tiesas 1949. gada 25. martā deportēja uz Krieviju. Bērniem visvairāk jautājumu«Pēc kara mūsu ģimene dzīvoja pie Auces, Vītiņu pagastā. Torīt, būdams pirmklasnieks, gatavojos iet uz skolu, bet tēvs – uz darbu pienotavā. Te pēkšņi mājas koridorā parādījās cilvēki formās. Viņi mūs savāca automašīnā. Pirms ceļa uz Sibīriju Auces stacijā tikām noturēti trīs dienas. Tas bija liels pārdzīvojums, sevišķi jau mums, bērniem: «Kāpēc? Kas? Kā?» Man tolaik bija astoņi, brālim Uldim – seši gadi,» 1949. gada 25. martu atceras Guntis Lieljuksis. Vēlāk viņš dokumentos esot centies noskaidrot savas ģimenes izsūtīšanas iemeslu. Tēvam Jānim un mātei Valentīnai Lieljukšiem neesot piederējusi zeme, ne arī kāda cita bagātība. Tēvs strādājis par grāmatvedi pienotavās Vecpiebalgā, Jelgavā, visbeidzot Vītiņos. Taču, ģimenei dzīvojot Gunta dzimtajā Vecpiebalgā, tēvs bijis aizsargs. Tas tajos laikos varēja būt pietiekams iemesls, lai ģimeni izsūtītu. Kaimiņi palika SibīrijāSibīrijā, Tomskas apgabalā, Lieljukšiem laimīgi gadījās nokļūt mājās, kurās dzīvoja agrāk izsūtīto Volgas vāciešu ģimene. Viņi pret Lieljukšiem izturējušies laipni. «Istabu no lopu kūts atdalīja plāna dēļu siena. Kamēr tēvs ar māti kolhoza lauku brigādē paši kaut ko nopelnīja, vācu ģimene iedeva maizīti un pieniņu,» stāsta Guntis Lieljuksis. Pēc dažiem mēnešiem tēvs dabūjis grāmatveža darbu rajona centrā Molotovā. Tur 1951. gadā Guntis no jauna sāka iet pirmajā klasē. Tēva amata pienākumos bijis reizi mēnesī doties uz simts kilometru attālo apgabala centru nodot atskaites. Veicot šo ceļu vaļējā kravas automašīnā, viņš saslima ar plaušu karsoni, tad tuberkulozi. Slimība 1953. gadā tikai 47 gadus veco vīru nonāvēja. Togad mira arī Staļins un, komunistiskajam režīmam liberalizējoties, izsūtītajiem baltiešiem radās iespēja atgriezties dzimtenē. Ne visi to izmantoja. Lieljukšu likteņa biedri Lagzdiņu un Grīnbergu ģimenes vēl šodien dzīvo turpat Tomskas apgabalā. Lagzdiņu tēvs bijis izcils agronoms, kas vietējiem pirmais parādījis, kā Sibīrijas auglīgajā augsnē var izaudzēt tomātus. Guntis ar agrākajiem kaimiņiem vēl joprojām sarakstās. Vēstules skaidrā latviešu valodā. Taču atgriezties tēvzemē Sibīrijā izsūtītie latvieši nevēloties. Krievijā masu mediji par dzīvi Latvijā stāstot tā, ka viņiem labāka šķiet dzīve Sibīrijā.RAF būvēja sodītiePēc Lieljukšu atgriešanās 1955. gadā Guntis Aucē pabeidza krievu pamatskolu, Rīgā – arodskolu un Celtniecības tehnikumu. Mācoties galvaspilsētā, viņš iepazinās ar savu nākamo sievu aucenieci Birutu. 1965. gadā abi apprecējās, ģimenē izaudzinātas divas meitas un dēls. Pirms pieciem gadiem Guntim Birutu nācās pavadīt pēdējā gaitā. Viņš stāsta, ka toreiz sieva ļoti pārdzīvojusi krustdēla nāvi. Viņš gāja bojā dzēruša autovadītāja izraisītā avārijā, un Biruta no viņa bērēm vairs mājās nepārbrauca. Guntis ir celtnieks un pat cienījamos gados turpina rosīties. Šogad augsto nodokļu dēļ vēl nevienu līgumu par būvniecību neesot noslēdzis. Ar skumju ironiju viņš atzīst, ka tagad izdevīgāk esot sēdēt mājās kā pensionāram. Taču pērn viņš būvēja Kurzemē, vēl pirms pāris gadiem Maskavā. Labprāt brigadieris Guntis Lieljuksis atceras septiņdesmito, astoņdesmito gadu celtniecības bumu Jelgavā. Mašīnbūves rūpnīcas korpuss, klubs «Tonuss», piena kombināts, daudzdzīvokļu mājas pie pilsētas poliklīnikas, RAF mikrorajons – visas viņa būvētās Jelgavas ēkas nebūtu tik viegli saskaitīt. «Jūs zināt, kas cēla RAFu?» ar šķelmīgu pieredzējuša vīra smaidu jautā Guntis. Pats arī atbild: «Lielākoties tie bija piespiedu nometinātie krimināli sodītie, kuru noziegumi nav bijuši tik smagi, lai pienāktos sēdēt cietumā.» Brigadierim tādu vīru darba kvalitāti vajadzējis pieskatīt riktīgi, acis nolaist nevarēja. Kāds zobu tehniķis, kurš, kā pats stāstījis, esot sodīts par mahinācijām ar zeltu, brigadierim teicis:«Tu man dod to mazo betona lāpstu. Ja ņemšu lielo, tad kā ar trīcošām rokām varēšu zobu izraut!?» Viens otrs no brigādes vēl šodien pilsētā esot sastopams. Celtnieku brigadieris slavēts avīzē, doti goda raksti. Viņš arī aicināts stāties komunistiskajā partijā. No tā gan pieklājīgi atteicies, skaidrojot, ka līdz komunistam vēl nav izaudzis. Patiesībā no kompartijas viņu atturējusi bērnībā piedzīvotā netaisnības izjūta, dzelonis sirdī, ko komunisti iemeta, ģimeni izsūtot uz Sibīriju. Ar atmodu radušās cerības, ka dzīve spēji atjaunosies. Viņš atceras, ka pirmais premjers Ivars Godmanis esot spriedis, ka pēc desmit gadiem Latvija labklājībā panākšot Vāciju. «Jūtu, ka mēs ejam nepareizo ceļu. Kāpēc vajadzēja likvidēt ražošanu – Jelgavas Cukurfabriku, RAF, lielās Rīgas rūpnīcas? Cilvēki nezina, kā uzturēt ģimeni, jūtas vēl ierobežotāki nekā krievu laikos,» drūmi spriež Guntis Lieljuksis. Optimismu viņš rod bērnos un septiņos mazbērnos, kas bieži apciemo vectēvu. Šajās skolēnu brīvdienās pie viņa ciemojās četri no viņiem. Mazbērnus interesējot vectēva stāsti. Ar mazbērniem kopā viņš nereti ir arī piemiņas pasākumos Svētbirzē.
