Jaunais tieslietu ministrs ķēries pie «atmatā aizlaistās» tiesu sistēmas revidēšanas.
Jaunais tieslietu ministrs ķēries pie «atmatā aizlaistās» tiesu sistēmas revidēšanas. Visai zīmīgi, ka pirmais mērķis, uz ko tika notēmētas kārtību ieviest nākušā ministra izteikumu bultas, trāpīja Satversmes tiesā (ST). Kā nu ne – nevar taču būt valsts valstī. Jo pēdējie divi ST lēmumi, kas izsauca plašu rezonansi sabiedrībā, aizskāruši politiskās elites un augstāko ierēdņu (kas šodien ir arī Latvijas valsts) eksistenciālās intereses. Pirmajā skaļajā Augstākās tiesas (AT) prāvā par nelikumīgu tika atzīts Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) nolikums, ar kuru saskaņā mūsu politiskās elites pārstāvji, kā arī pašas VNĪA vadošie darbinieki saņēma dzīvokļus. Nelikumīgi. Otra prāva par nelikumīgu atzina vadības līgumu slepenību. Šie līgumi savukārt garantēja augstākajiem ierēdņiem papildu ienākumus, kas vairākkārtīgi pārsniedza viņu algas un kas – kā to atzinusi Valsts kontrole – bieži vien tika maksāti par to pašu (algas) darbu. Abi AT lēmumi uzskatāmi demonstrēja vienu no zīmīgākajiem šodienas Latvijas vaibstiem, kurā visi ir vienlīdzīgi, bet ierēdņi un politiskā elite – vienlīdzīgāki par citiem. Abi AT lēmumi grauj pastāvošo visatļautības sistēmu. Tādēļ arī tiek apšaubīta AT «lietderība».
Nevienam nevajadzētu būt sevišķi pārsteigtam, ja tiktu uzskatīta par nelietderīgu vienkāršo autobraucēju pārvietošanās pa Latvijas galvenajām automaģistrālēm. Ja tie liedz ierēdnim traukties viņa spēkratā ar ātrumu 200 kilometru stundā, ja tie tādējādi traucē ministra kungam lasīt jaunākos laikrakstus, – tad šādi autobraucēji nav lietderīgi. Likumi, kā redzam, nav rakstīti ne ierēdņiem, ne ministriem. Par iekšlietu ministra Mareka Segliņa atbildību netiek runāts.
640 tūkstošu Latvijas pensionāru vienmēr ir pacietīgi nesuši savu nastu – būt liekiem. Divreiz vairāk esošo Latvijas maznodrošināto pilnvērtīgas dzīves vietā jāsamierinās ar apceri, vai ierēdņu un politisko pilnvarnieku (kas «pārrauga» valsts uzņēmumus) atalgojums ir atbilstošs viņu darbam valsts un sabiedrības labā, vai viņu baudītās privilēģijas ir pašsaprotama lieta, vai tomēr ne.
Hameleonu iecienītais izteikums – jūs paši viņus ievēlat – ir patiess, kaut arī vienmēr tiek pasniegts sulīgā demagoģijas mērcē. Tā ir vēlētāja alga, kas ir vēl nožēlojamāka par visiem «iztikas minimumiem», kas aprēķināti un vēl tiks aprēķināti. Jo graudus aizvien meklējam pelavās.
1999. gadā Latvijas Universitātes profesoru mēneša alga ir 258 lati, docenta alga – 86 lati, bet lektora – 70 latu. Privatizācijas aģentūras pilnvaroto personu «Latvijas kuģniecības» pārraudzīšanai mēneša atalgojums ir līdz 3000 latu mēnesī. Salīdzinājumam: Jelgavas Domes departamenta direktora, kurš «pārrauga» pilsētas siltumtīklu darbu, mēneša alga ir apmēram 600 latu. Jelgava «atpaliek» no vidējiem rādītājiem Latvijā ne tikai «departamentu» nozarē. Ja Latvijā vidējā bruto darba samaksa tautsaimniecībā strādājošajiem 1999. gada 1. ceturksnī bija 132,05 lati, tad Jelgavā strādājošajiem vidējā darba samaksa bija par 26% zemāka – 98,02 lati. Jelgavas rajonā strādājošo vidējās algas atpaliek par 28% no vidējiem rādītājiem valstī – 95,55 lati. Pēc nodokļu atskaitīšanas gan Jelgavā, gan Jelgavas rajonā strādājošajiem vidējais darba atalgojums nepārsniedz valsts noteikto iztikas minimumu. No Valsts statistikas pārvaldes aprēķiniem gan nav redzams, kādas ir vidējās algas Jelgavas valsts pārvaldē, pašvaldībā, sociālajā aprūpē, komunālajos pakalpojumos, izglītībā un veselības jomā strādājošajiem, jo visas šīs nozares (un tajās strādājošo vidējās algas) brīnumainā kārtā sabāztas vienā ailē. Šīm nozarēm ir pārāk maz kopīga, lai šāda sapludināšana būtu pamatota. No statistikas skaitļiem mēs uzzinām, ka gan pirmsskolas vecuma iestādes pedagogs, gan ārsts, gan Domes darbinieks, gan arī Siltumtīklu atslēdznieks Jelgavā saņem vienādu «vidējo» algu.
Par šo tēmu lasiet arī turpmākajos «Zemgales Ziņu» numuros.
Vidējā burto darba samaksa 1999.gada 1.ceturksnī
N.p.k. Nozare Latvijā Jelgavā Jelgavas rajonā
1 2 3 1 2 3 1 2 3
1. Lauksaimniecība, medniecība
un mežsaimniecība 80,81 130,29 90,91 60,28 107,63 65,90 62,14 119,06 69,54
2. Rūpniecība 131,36 167,20 136,20 115,46 161,27 117,76 92,53 95,74 92,91
3. Būvniecība 112,69 116,05 122,50 81,64 81,64 103,81 103,81
4. Vairumtirdzniecība un
mazumtirdzniecība, automobiļu
motociklu, individuālās lietošanas
priekšmetu un sadzīves aparatūras
un iekārtu remonts, viesnīcas
un restorāni. 99,12 124,11 99,43 81,23 73,69 81,09 83,79 57,83 83,71
5. Transports, glābšana un sakari 152,38 68,92 68,92 65,58 65,58
6. finansu starpniecība, noma un cita
komercdarbība, valsts pārvalde
un aizsardzība, izglītība, veselība
un sociālā aprūpe, pārējie
komunālie un individuālie pakalpojumi 93,94 122,97 121,16 45,83 114,10
7. Mežsaimniecība, kokmateriālu
sagatavošana un ar to
saistītie pakalpojumi 136,24 127,23
8. Zvejniecība 102,21 78,84 99,75
9. Automobīļu degvielas
mazumtirdzniecība 148,12 140,77
10. Alkoholisko un citu dzērienu
vairumtirdzniecība 137,88 137,88
11. Individuālās lietošanas priekšmetu
un sadzīves tehnikas un
aparatūras vairumtirdzniecība 155,87 155,87
12. Cauruļvadu transports 473,65 473,65
13. Ūdens transports 265,87 507,12 457,07
14. Gaisa transports 139,29 496,95 314,21
15. Pasts un sakari 219,66 236,83 235,32
16. Telesakari 232,93 402,06 375,94
17. Finansu starpniecība 289,71 381,75 310,71
18. Zinātniskās pētniecības darbs 174,67 122,72 130,13
19. Reklāma 208,01
20. Valsts pārvalde un aizsardzība,
obligātā sociālā apdrošināšana 372,06 167,66
21. Izglītība 119,16 111,41 111,63
22. Veselība un sociālā aprūpe 107,39 113,72 113,01
23. Atpūta, kultūra un sports 123,52 109,24 112,26
24. Bibliotēku, arhīvu, muzeju un
citu kultūras iestāžu darbība 96,20
Kopā 123,05 144,88 132,61 98,02 123,79 109,60 81,19 113,29 95,55
