Laura Zeime: «Nevajag gribēt zelta kalnus vai kādas pilis. To pieticību man ir devusi Sibīrija»
No tiem, kuri piedzīvojuši traģiskās 1941. gada 14. jūnija deportācijas, šajā saulē palikuši vairs tikai tā laika bērni. Vēl deviņdesmito gadu vidū gadskārtējos politiski represēto saietos Ikšķilē varēja manīt pa kādam retam Vjatlagu pārdzīvojušam vīram. Tad palika sievas. Bet nu vairs starp aktīvajiem ir vienīgi «Sibīrijas bērni». Jelgavas politiski represēto apvienības «Staburadze» sekretārei Laurai Zeimei, kuru pirms 73 gadiem kopā ar māti, māsu un vecomāti no Liepājas apriņķa Vērgales pagasta Izdegām izveda uz Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajona centra sādžu, toreiz bija četri gadi, viņas māsai Mārai – astoņi. Traģisko notikumu gaitu viņa vairāk atceras no mātes Martas Zeimes stāstītā.
Tēva meita
Tēvu Frici Zeimu, kurš mira Vjatlagā 1943. gada 19. jūnijā, tieši sievas dzimšanas dienā, meita atceras diezgan neskaidri. Taču viņa atzīst, ka no tēva ir mantojusi sabiedrisko aktivitāti, kas neļauj mierā dzīvot vēl šobaltdien. Uz «Staburadzes» sēdēm Laura Zeime brauc no visai attāliem laukiem – Augstkalnes, kur vidusskola bija viņas beidzamā darbavieta. Skolotājas darbam viņa atdevusi piecdesmit gadu. Pēc savas dzīvesvietas Tērvetes novadā Laurai Zeimei it kā vajadzētu darboties Dobeles Politiski represēto apvienībā. Taču viņa uzskata, ka laikā, kad politiski represētie kļūst arvien vecāki un mazāk aktīvi, vairs nav tik svarīgas administratīvās pašvaldību robežas. Viņai svarīgi, ka Jelgavas «Staburadzē» darbojas vēl divas agrākās Pirovskas meitenes – vadītāja Valda Dzintare un Ilga Šulca. Ar savām likteņbiedrenēm gribas būt kopā arī sabiedriskajā dzīvē. «Mūs, politiski represētos, pagātnē pārdzīvotais saista vairāk nekā vienus otrus tālākus radus,» smaidot saka Laura Zeime. Viņa dzīvespriecīgi piebilst, ka šodien dzīvo labāk nekā jebkad un ka ir svarīgi prast saskatīt labo. «Nevajag gribēt zelta kalnus vai kādas pilis. Esmu dzīva, spīd saulīte, viss zaļo, un neviens mani netiranizē. To pieticību man ir devusi Sibīrija,» secina politiski represētā. Pieticīga viņa gan nav bijusi izglītības jomā, vēl izsūtījumā Krievijā iestājoties studēt augstskolā.
Dārznieks iedeva naudu
Domājot par tautas vēsturi, Laura Zeime atzīst, ka 1941. gada jūnija deportācijas bija daudz nežēlīgākas par tām, kas sekoja 1949. gadā, kad ģimenēm vīri netika atņemti un daudzi izsūtīšanai jau bija psiholoģiski gatavi, pat sakravājuši mantas. Sākoties Latvijas okupācijai, Zeimu ģimenei bijušas aizdomas, ka komunisti var izrēķināties ar nacionāli noskaņoto tēvu, bijušo aizsargu, kas, pēc mātes stāstītā, piedalījies arī slepenās pretpadomju operācijās. Tas, ka varētu tikt apcietināta visa «tautas ienaidnieka» ģimene, vecaimātei bija pilnīgs šoks. Arestētājiem atbraucot, viņa izmisumā nokrita gultā un raudāja. Mātei atlicis vienai saģērbt abus bērnus, kā arī sakravāt mantas ceļam. «Es neņēmu to labāko. Likās – ko tādu pa pasauli apkārt vazāsi,» vēlāk meitai stāstīja māte. Sibīrijā līdzpaņemtās drēbes viņa drīz vien pārdevusi, ātri iztērējās arī māju dārznieka iedotie simts rubļi. Laura Zeime atceras, ka Izdegās bija pieņemts kāds vientuļš vīrs, kurš Pirmajā pasaules karā pazaudējis ģimeni. Viņš kopis māju, dārzu un, pārdodot Liepājā stādus, ko iekrājis. Dārznieks tad arī vienīgais palīdzējis sagatavoties ceļam un, ģimenei jau mašīnā sēžot, mātei iedevis naudu. «Varbūt kāda nauda palika pie tēva, bet šie simts rubļi mums bija vienīgie,» atceras Laura Zeime, piebilstot, ka šo pēdējo likteņa triecienu dārznieks, kura vārdu viņa nezina, neizturēja un sajuka prātā.
Meita vēl joprojām uzdod jautājumu, kāpēc sievas dzimšanas dienā 1943. gadā gāja bojā tēvs. Vjatlagā viņš bija iekārtojies par sanitāru slimnīcā. «No bada viņš nemira. Vai nu kaut ko izrunājās, vai mēģināja bēgt. Domāju, tēvs psiholoģiski netika ar sevi galā, trūka spīta izdzīvot,» skumji saka Laura Zeime. Deviņdesmitajos gados viņai bijusi doma doties uz Vjatkas apgabalu un atrast tēva kapu. Tomēr viņu atrunāja, pamatojot, ka tas nav iespējams, jo visi mirušo kauliņi atrodas vienkopus lielās bedrēs.
Piedzimusi divas reizes
Laura Zeime teic, ka savai mātei piedzimusi divas reizes. Otrā reize bija dzīvības saglabāšana bada un trūkuma apstākļos pirmajos gados Pirovskā. «Arī vecāmāte bija gudra sieviete. Zināja, kā nesaindējoties var likt galdā pat kartupeļu mizas vai sadīgušu vārpu miltu izstrādājumus,» piebilst sirmā kundze. Sibīrijas zemē viss audzis labi. Latvieši vietējiem pat mācījuši, kā labāk saimniekot.
Kad Zeimu meitām pienāca jauniešu vecums, māte teikusi, ka jāstājas komjaunatnē. «Ar pieri mūri nesadauzīsi,» viņa paskaidrojusi. Taču 1948. gadā, kad Mārai nāca laiks, kad varētu plaukt mīlestība, ģimene nolēma, ka vecāmātei ar vecāko mazmeitu nelegāli jāatgriežas Latvijā. Kaut Pirovskā attiecības ar kaimiņiem bija labas, riskēt ar to, ka mazmeita varētu iemīlēties kādā sādžas puisī, ģimene nevēlējās. Apmēram gadu bēgles, kas dzīvoja savās Izdegās, varas kalpi neaiztika. Taču septiņdesmit gadu dzimšanas dienu vecmāmiņa sagaidīja cietumā. Viņu nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju. Par Māru, kas bija iestājusies Kazdangas Lauksaimniecības tehnikumā, galvoja kāds vecs komunistu pagrīdnieks, kas esot piedalījies deportējamo sarakstu sastādīšanā. Laura domā, ka cilvēku mocīja sirdsapziņa. Viņš nevarēja zināt, ka izsūtītajiem tik ļauni klāsies. Māra palikusi Latvijā pie tālākiem radiem un rakstījusi vēstules, ka grib atpakaļ uz Sibīriju kaut pie sasalušiem kartupeļiem, bet kopā ar māti, māsu un vecomāti. Taču mātei viņu izdevies nomierināt.
Mencis saprata uzreiz
1955. gadā Laura Zeime sāka studēt matemātiku Krasnojarskas Pedagoģiskajā institūtā. Viņa atzīst, ka mācību spēku līmenis tur bijis augsts. Nodarbības vadījuši grāmatu autori, profesori, kas, iespējams, bija cietuši politiskās represijās Maskavā. Pabeidzot pirmo kursu, studentei bija tiesības mainīt augstskolu. Tādējādi Laura pārcēlās uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. «1956. gada 15. augustā Vērgales stacijā mani ar zirga pajūgu sagaidīja māsa,» atceras sirmā kundze. Māte un vecāmāte no Sibīrijas atgriezās gadu vēlāk. Ceļā no vilciena jauniete izlasīja latviski pirmo grāmatu – Viļa Lāča «Uz jauno krastu». Laurai nebija viegli sākt studēt dzimtajā valodā. Viņa likusi garumzīmes uz o un reiz par gramatiskajām kļūdām izpelnījusies arī prakses vadītāja, vēlāk slavenā latviešu matemātiķa Jāņa Menča aizrādījumu. Tad kāda kursa biedrene ieminējusies: «Bet viņa tikai nesen kā atbraukusi no Sibīrijas.» Pasniedzējs paskatījies uz kļūmīgo rakstītāju, un labvēlīgs kontakts starp abiem palicis uz visu mūžu.
Skolotājas darbu Laura Zeime sāka 1959. gadā. No 2009. gada viņa gan vairs skolā nestrādā, taču vēl šobaltdien, līdzīgi kā pusaudzes gados Sibīrijā, Pirovskā, palīdz iegūt saprašanu matemātikā Augstkalnes puses kaimiņu bērniem.
«Ja nevari teikt labu, paklusē»
Ģimenē izaudzināti divi bērni. Domājot par sabiedrību, Laura Zeime saka: «Mēs esam kļuvuši neiecietīgi, bieži viens otram dodam pa galvu. Bet pedagogu gudrība māca: ja tu bērnam vai, vienalga, kādam cilvēkam nevari pateikt labu, tad labāk paklusē un viņu pavēro. Un pēc tam saki, kā tu vari to labo, kas viņā ir, pacelt,» māca pieredzējusī skolotāja. Laura Zeime aizstāv arī Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Viņa atzīst, ka prezidents neesot labs runātājs. Taču reiz, tiekoties ar politiski represētajiem, ko turklāt prezidenta priekšteči neesot darījuši, Bērziņš uzdevis retorisku jautājumu: «Vai zināt, kāpēc jūs toreiz izsūtīja?», uz ko pats arī atbildējis: «Tāpēc, ka jūsu ģimenes bija soli citiem priekšā.» Laura Zeime domā, ka tā tiešām varētu teikt. Viņas dzimtās Izdegas tēvs, būdams Jelgavas Lauksaimniecības skolas absolvents, bija iekārtojis kā paraugsaimniecību. ◆
Kopā Sibīrijā un
kopā «Staburadzē»
Valda Dzintare, Jelgavas politiski represēto apvienības «Staburadze» valdes priekšsēdētāja
◆ Ar Lauru Zeimi un Ilgu Šulci Sibīrijā dzīvojām kopā Pirovskas ciemā, esam beigušas vienu vidusskolu. Visas latviešu meitenes bijām ļoti centīgas. Tolaik labi mācīties un iegūt augstāko izglītība bija veids, kā var saņemt pasi un tādējādi arī tiesības atgriezties dzimtenē. Laura bija ļoti komunikabla un draudzīga. Un viņa izvēlējās ļoti pareizu, pamatīgu matemātikas skolotāja profesiju, kurā vēl tagad var kādam palīdzēt.
