Varbūt derētu atcerēties, ka ekonomika vispār sakņojas cilvēces rītausmā un, konkrēti, lauksaimniecībā.
Varbūt derētu atcerēties, ka ekonomika vispār sakņojas cilvēces rītausmā un, konkrēti, lauksaimniecībā. Diemžēl atjaunotajā Latvijā šī mūsu tautas tradicionālā nozare labākajā gadījumā plīvojusi kā rudens lapa vējā. Sliktākajā gadījumā būtu jārunā par tās apzinātu iznīcināšanu. Tomēr šoreiz ne par piedzīvoto, bet gan par gaidāmo, precīzāk, par to, ko lauksaimniecības attīstībai sola partijas, kuras sevi pieteikušas 8. Saeimas vēlēšanām.
Par visu partiju programmām, protams, nav jēgas runāt: «sīkās» lielākoties nav vīžojušas kaut ko reālu piedāvāt, savukārt «lielās» pārsvarā tikai ekspluatē «zemnieku tēmu» emociju vai deklarāciju līmenī.
Sāksim ar «bitēm» («Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā»). Šīs partijas politiķi klauvē pie vēlētāju pastkastītēm, līdzšinējiem varas vīriem veltīdami dzejiskas metaforas (piemēram, «pie varas bija nonākuši tukšu salmu kūlēji, kuru politiskās pelavas neder pat cūkēdienam»), taču vietā piedāvādami zināmā mērā vienīgi atgriešanos pie sociālisma saimniekošanas modeļa. Viņi pilnīgā pretrunā jebkādai loģikai un ekonomikas teorijai joprojām nekādi nevar aizmirst izlīdzināšanas ideju. Būdami pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, viņi spītīgi nesaskata it nekādas pozitīvas lauksaimniecības attīstības iespējas.
Apvienības «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK programmas lauksaimniecības sadaļa ir tikpat vāja, kā vienmēr bijusi. Turklāt «tēvzemiešus» acīmredzami nomāc bažas par to, vai viņi vispār iekļūs jaunajā Saeimā. Tā ir nacionāla, politiska organizācija, kas līdzīgi Latvijas Zemnieku savienībai uzskata, ka lauksaimniecības politika jāvirza pirmskara ideoloģijā. Tas, protams, nav reāli.
Turklāt «zemsaviešiem» līdz šim bijušas visas iespējas gan izvirzīt savu, gan mainīt pastāvošo attieksmi pret lauksaimniecību. Tādas pašas iespējas bijušas sociāldemokrātiem, taču arī viņu domāšanā neatkarības gados nekas nav mainījies, vismaz par kaut kādu izaugsmi runāt nav pamata. Lozungi par to, ka zemei Latvijā jāpieder Latvijas zemniekiem, ir atbalstāmi no patriotisma viedokļa, taču nav prātīgi pretoties lauku industriālai attīstībai atbilstoši mūsdienu ekonomikas izvirzītajiem noteikumiem.
Par aktīvu zemnieku aizstāvi uzmetusies Tautas partija. Tās biedri panākuši finansējuma iespējas, lai zemnieki varētu iegādāties zemi. Taču tas ir piliens jūrā, tikai tāds labs sākums ilgstošam procesam un pasākumu kompleksam. Turklāt nevieš pārliecību tas, ka iezīmētajā virzienā tautpartejieši arī konsekventi turpinās virzīties. Par to liecina Tautas partijas pārlieku pārmērīga savu nopelnu izspīlēšana. Turklāt jāņem vērā, ka tā par lauksaimniecību gatava rūpēties tikai atsevišķos reģionos, nevis Latvijā kopumā, tikai «lielā formātā», nevis par sīkajiem un vidējiem zemniekiem. Un, lai gan šī partija savulaik zemkopības ministra grožus bija deleģējusi Aigaram Kalvītim, viņš kā piensaimnieks pārāk maz rūpējies kaut vai par šīs lauksaimnieciskās ražošanas apakšnozari, galvenokārt aizstāvēdams piena pārstrādes industrijas uzņēmēju intereses. Būdami zemkopības politikas noteicēji, Tautas partijas pārstāvji arī drīzāk ir gremdējuši, nevis attīstījuši zemnieku kooperācijas ideju. Pašreizējam zemkopības ministram Atim Slakterim vienmēr atradušās dažādas atrunas, lai izvairītos no reāliem soļiem kooperācijas veicināšanā. Un, lai gan ir labi, ka zemkopības ministrs «nācis no laukiem», bēdīgi, ka viņa skats uz nozari kopumā nesniedzas daudz tālāk pār savas lielsaimniecības robežām.
Protams, jānovērtē, ka līdz šim Tautas partija bijusi vienīgā, kas tomēr kaut cik arī reāli veicinājusi lauksaimniecības attīstību valstī, taču visus (nebūt ne tik lielos) nopelnus tā tagad izmanto tikai un vienīgi kā politiskās cīņas ieroci. Visa lauksaimniecības sadaļa TP programmā veidota tikai savu politisko ambīciju šaurajā spektrā. Un pats nožēlojamākais (tas gan attiecas arī uz dažām citām partijām, kuras pretendē uz deputātu vietām Saeimā) ir tas, ka acīmredzami notiek balsu pirkšana. Interesanti, cik vēlētāji izrādīsies pērkami?
Latvijā lauksaimniecībā nepieļaujami nostiprinājusies aplama sistēma, kad zemnieki faktiski kreditē gan uzņēmējus, gan valsti. Nav zemnieku aizsardzības likuma, un par tādu arī netiek runāts nevienā partijas programmā.
Zināmas jaunas vēsmas politiskajās ārēs ienes partija «Jaunais laiks», kas piedāvā mazo un vidējo uzņēmumu subsidēšanas programmu. Tas ir pozitīvi, taču vērojams, ka arī šī partija orientēta lielākoties uz lielo ražotāju atbalstu.
Savukārt apvienībai «Latvijas ceļš» vispār nav reālas lauksaimniecības programmas. Pēc ekspertu atzinuma, šai partijai tā ir hroniska kaite – «Latvijas ceļam» nekad nav bijusi izstrādāta lauksaimniecības politika.
Jārezumē, ka lauksaimnieki, zemnieki tiek piesaukti vai visu politisko partiju programmās. Tas arī saprotams, jo 8. Saeimas vēlēšanās izšķiroša nozīme būs tā dēvēto krievvalodīgo un zemnieku balsīm. Diemžēl vairāk par deklaratīviem paziņojumiem neviena partija neko nepiedāvā – izņemot Tautas partiju. Tā ir vienīgā, kas piedāvā «kaut ko». Vai šajā gadījumā tas ir labāk par «neko» – jāizšķir vēlētājiem.
* Autors pateicas LLU Goda doktoram, zemniekam no ASV Jurim Plēsumam par sadarbību apskata tapšanā
