Francija vienmēr sevi uzskatījusi par politiskās modes ja ne pirmo vijoli, tad vismaz tuvu tai stāvošu.
Francija vienmēr sevi uzskatījusi par politiskās modes ja ne pirmo vijoli, tad vismaz tuvu tai stāvošu. Eiropā tā līdz ar Vāciju neapšaubāmi ir bijusi gan politiskās, gan ekonomiskās modes noteicēja. Svētdien Francijas iedzīvotājiem būs jāpierāda, vai tā ir joprojām, jo šajā dienā tur notiek referendums par ES konstitucionālā līguma projektu.
Pagājis mazāk nekā gads, kopš visu ES dalībvalstu pirmās personas tikās Romā, lai kopīgi parakstītu vienošanos par paplašinātās Eiropas valstu bloka kopēju konstitūciju. Bija aplausi, šampanietis un līderu sapņi, ka viņu izsmadzeņotā apvienotās Eiropas konstitūcija dalībvalstu iedzīvotājiem šķitīs lieliska. Ja iedziļinās tās saturā un garā, tad viņiem var piekrist. Pirmkārt, konstitūcijai ir simboliska nozīme, jo tā dod kopēju identitāti gandrīz pusmiljardam ES iedzīvotāju. Tajā iestrādāti principi, kas katrai nacionālajai valstij ļautu saglabāt būtību.
Otrkārt, kopējs līgums aizstātu līdz šim spēkā esošos ES dibināšanas pamatlīgumus un papildinājumus.
Treškārt, konstitucionālais līgums ļautu tuvināt ES struktūras un Briseles birokrātijas funkcionēšanas mehānismu saprotamāku un draudzīgāku pilsoņiem. Neiedziļinoties līguma sīkākā izklāstā, var teikt, ka beidzot būtu lauzts gadiem nemainīgais lēmumu pieņemšanas princips ES – visu dalībvalstu vienbalsīgs balsojums. Tā vietā stātos kvalificētā vairākuma princips balsojumos, kas paredz, ka “par” jābalso 55 procentiem dalībvalstu, kas pārstāv 65 procentus ES iedzīvotāju. Kā ikviens juridiskais dokuments, līgums ir pārāk sarežģīts, lai to varētu lasīt kā romānu braucot autobusā vai pirms gulētiešanas. Līguma parakstīšanas brīdī tika uzskatīts, ka visās dalībvalstīs notiks tā pamatīga skaidrošana, neņemot vērā, vai uzreiz paredzēta tā ratifikācija dalībvalsts parlamentā, vai pirms tam vajadzīgs referendums. Galu galā ES tuvināšana iedzīvotājiem ļauj sabiedrībai veidot pietiekami argumentētu viedokli par to un ir atkarīga no informācijas pieejamības.
Spriežot pēc kaislībām, kas sagriezušās Francijā (tāpat kā Nīderlandē, kur referendums notiks 1. jūnijā), kur pret konstitucionālā līguma ratifikāciju gatava balsot vairāk nekā puse pilsoņu, jāsecina, ka nerunā jau tik daudz par pašu līgumu un tā būtību. Drīzāk gan iemesli franču negatīvajai nostājai meklējami citur. Pirmkārt, tā ir neapmierinātība ar politiķu nespēju tikt pāri ekonomiskajai stagnācijai. Citiem vārdiem, tas būtu protesta balsojums valdības un prezidenta Žaka Širaka politikai. Otrkārt, franču “nē” ir daudz iracionālāks pamats. Kā precīzi aizvakardienas “Dienā” norāda Starptautiskā Naudas un banku darbības pētījumu centra direktors Ženēvas Starptautisko pētījumu institūtā Šarls Viplošs: “Franči ar skumjām raugās, kā mazinās viņu statuss un prestižs ne vien pasaules politikā, bet arī kultūrā, zinātnē un, kas ir svarīgi, valodā. Eiropa, viņuprāt, vienmēr bijusi veids, kā atgūt ietekmi pasaulē.”
Vai sociālās labklājības miegainībā iegrimusī Francija, ieskaitot pārējos ES “vecbiedrus”, būtu nobijusies no 21. gadsimta piedāvātajiem izaicinājumiem? Pietiek atcerēties šo valstu bailes no liberālākas pakalpojumu un darbaspēka kustības ES iekšienē, kas faktiski boikotē tā saucamo Lisabonas iniciatīvu. Tai bija jākļūst par ekonomisko dzinuli, lai ES spētu noturēties virs ūdens Amerikas un, galvenais, dinamiskās Āzijas ekonomiskās attīstības spiedienam.
