Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pensionāri nebija tik dāsni apdāvināti kā pēdējā laikā.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pensionāri nebija tik dāsni apdāvināti kā pēdējā laikā. Sola gan lielākas un taisnīgākas pensijas, gan iespējas ņemt kredītus celtniecībai un pieejamāku medicīnisko aprūpi, vēl arī citas labas lietas. Jāpaskaidro, ka ne jau uz visiem pensionāriem šie labumi attiecināmi, jo pat ES neapturēs dabas procesus un vairums tagadējo pensionāru šos labumus nepagūs izmantot. Izjūtams būs cits – cenu kāpums pārtikas un nepārtikas precēm, komunālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem, pretī saņemsim iespējas sevi ziedot bērnu un mazbērnu nākotnes vārdā.
Līdzīga aģitācija par iestāšanos ES ir nenopietna un rada negatīvu reakciju uz iestāšanās pamatotajiem argumentiem. Pensionārs, kas ir pietiekami informēts par nepieciešamību iestāties ES, nav apmierināts ar grūto dzīvi un grib zināt, kad un kā valdība risinās problēmas pēc būtības. Viņiem ir svarīgi zināt, kā viņi varēs izdzīvot pēc iestāšanās ES vairāku gadu ilgajā pārejas periodā. ES neuzņemas atbildību par pensionāru sociālo drošību, bet uzdod šos jautājumus risināt pašiem. Savukārt valdībai nav nedz saprašanas, nedz politiskās gribas un taktikas problēmas risināšanai. Vēsturiskā notikuma priekšvakarā valdība vēl nav vienojusies ar iedzīvotājiem par pārmaiņu perioda grūtību pārvarēšanu. Par pensionāriem skaidri jāpasaka: ja valdība nevilcinoties nerisinās viņu sociālās drošības problēmas, vismaz piešķirot pensijas iztikas minimuma līmenī, iestāšanās ES var pārvērsties par kļūdu.
Jābrīnās, ka valdība neprasa no ES līdzekļus, lai nepieļautu divu ļoti atšķirīgu līmeņu pensionāru atrašanos kopējā Eiropas valstu savienībā. Kādēļ valdība neprasa no ES palīdzību šīs problēmas atrisināšanai, piešķirot īpašu mērķa fondu, iedalot kredītu vai saņemot sponsoru palīdzību no citām ES valstīm? Valdības apņemšanās pašu valstī gādāt par pensionāru sociālo drošību, manuprāt, ir nopietns zaudējums un nevieš cerības, ka tuvākajā laikā kaut kas uzlabosies. Skaidrot pensionāriem, ka ES jāiestājas bērnu un mazbērnu dēļ, ir naivi. Arī pats pensionārs ir pelnījis normālu dzīvi siltumā un paēdis grib būt katru dienu.
Ja atļauts vērtēt politisko spēku attieksmi ES iestāšanās sakarā, tad, manuprāt, vienīgi Zaļo un zemnieku savienība ir reāls spēks, kas spēj risināt problēmas, kuras saistītas ar iestāšanos ES, un rada pārliecību par lauksaimniecības vērtību nosargāšanu. Jācer, ka tad, kad patiešām būsim ES, situācija uzlabosies un valdība atradīs finanses, lai pašvaldības varētu pildīt savas funkcijas un sniegt pabalstus un atlaides pensionāriem.
Neapdomīgi rīkojas tie, kas izsaka aicinājumus, kā balsot, – par vai pret iestāšanos ES. Pārāk nopietns ir balsstiesīgā cilvēka solis, viņam jāvadās pēc savas sirdsapziņas balss, lai mūsu bērni un mazbērni mums nepārmestu par kļūdu izvēlē.
Valērija Lasmane, pensionēta ekonomiste
