Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas un Latvijas Zemnieku federācijas statūtos ietvertie mērķi paredz lauksaimniecības nozares ražotspējas sekmēšanu, asociācijas un federācijas biedru interešu aizstāvēšanu.
Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas un Latvijas Zemnieku federācijas statūtos ietvertie mērķi paredz lauksaimniecības nozares ražotspējas sekmēšanu, asociācijas un federācijas biedru interešu aizstāvēšanu. Šo mērķu sasniegšana lielā mērā ir atkarīga no Saeimas deputātiem un viņu izveidotās valdības, to ieinteresētības lauksaimniecības attīstībā un izpratnes par nepieciešamajām izmaiņām atsevišķos likumdošanas aktos.
Tāpēc Latvijas Zemnieku federācijas (LZF) valde un Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas (LSA) valde uzskata, ka 7. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā ir lietderīgi izvērtēt, kā 6. Saeimas darbības laikā valdība un tās koalīcijā ietilpstošo frakciju deputāti pildījuši savu partiju priekšvēlēšanu solījumus lauksaimniecības nozarē.
Savienība «Latvijas ceļš», LNNK un Zaļā partija solīja iestāties par stipru zemnieku saimniecību veidošanu, sekmēt kooperāciju laukos. LNNK un Zaļā partija apņēmās aizsargāt iekšējo tirgu, noteikt ikgadēju valsts iepirkuma apjomu, bet «Latvijas ceļš» solīja iestāties par garantētu lauksaimniecības produktu iepirkuma kvotu noteikšanu valsts pārtikas rezervei.
Arī Demokrātiskā partija «Saimnieks» deklarēja, ka Latvijas tautsaimniecības galvenais balsts ir vietējais ražotājs un pirmām kārtām jāgādā par viņa aizsardzību vietējā tirgū.
Visplašākā lauku atbalsta programma bija apvienībai «Tēvzemei un brīvībai». Tajā tika solīts atbalstīt laukus un zemniecību ar muitas tarifiem, kredītiem un subsīdijām, veicināt iekšējā tirgus apgādi ar Latvijas ražojumiem. «TB» solīja sekmēt straujāku peļņas pieagumu ražotājiem, nekā tirgotājiem un pārstrādātājiem, kā arī ik gadus noteikt lauksaimniecības produkcijas valsts iepirkumu valsts rezervei un valsts vajadzībām (armijai, skolām, slimnīcām), nosakot stabilas iepirkuma cenas uz trim gadiem.
Lai gan 6. Saeimas darbības pirmajā gadā tika pieņemts Lauksaimniecības likums, atsevišķas, lauku attīstībai būtiskas tā normas joprojām netiek pildītas. Cenu stabilitātes nodrošināšanai nav izstrādāti un netiek realizēti intervences noteikumi. Nav apstiprināti un netiek realizēti noteikumi lauksaimniecības produkcijas un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai. Nepamatoti tika atcelti speciālie likumi par lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumu privatizāciju, samazinot lauksaimniecības izejvielu ražotāju lomu gaļas, piena un graudu pārstrādes uzņēmumu darbībā.
Daudzos gadījumos deputātiem trūkst politiskas gribas lauksaimniecības aizstāvībai. Ietekmīgo valdošo partiju pārstāvji valdībā un Saeimā dažkārt nevis sekmē ar lauksaimniecības nozari saistīto likumu pildīšanu, bet pat apšauba to lietderību. Tas attiecas uz cenu paritātes nodrošināšanu un akcīzes nodokļa atmaksu lauksaimniecības produkcijas ražotājiem par dīzeļdegvielu.
Nolsēdzot Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu ar pārtikas produktiem, netika panākta vienošanās par vienādiem ražošanas ekonomiskajiem nosacījumiem. Latvijas lauku ražotāji, kas par energoresursiem maksā vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā un salīdzinājumā ar Lietuvu saņem mazāku valsts atbalstu, starpvalstu līguma rezultātā nostādīti neizdevīgā situācijā. Nav efektīva kontroles mehānisma arī pārtikas produktu bezmuitas ieveduma novēršanai no trešajām valstīm.
Rezultāts ir tāds, ka sašaurinās Latvijas lauksaimnieku un pārstrādes uzņēmumu iespējas realizēt saražoto produkciju. Savukārt gadu no gada palielinās produkcijas importa pārsvars pār lauksaimniecības produkcijas eksportu: 1996. gadā tas bija 37 miljoni latu, 1997. gadā jau 78 miljoni. Pirmā pusgada rezultāti vedina domāt, ka šā gada beigās lauksaimniecības produkcijas imports varētu pārsniegt eksportu par 115 miljoniem latu.
Kopumā ekonomiskā situācija laukos ir kritiska. Objektīvi tā novērtēta Zemkopības ministrijas sagatavotajā Lauksaimniecības gada ziņojumā, kā arī lauku attīstības programmā. Šajā dokumentā ir atzīts, ka nepārtrauktais ražošanas izmaksu pieaugums, ko nekompensē lauksaimniecības produkcijas cenu pieaugums, padara lauksaimniecisko ražošanu arvien nerentablāku.
Lai gan lauksaimniecības un lauku attīstības programmas izskatītas 6. Saeimas divās ārkārtas sēdēs, tomēr likumi un valdības rīcība nav nodrošinājuši efektīvu atbalstu laukiem. Kopumā nav izpildīti arī pirms 6. Saeimas vēlēšanām partiju dotie solījumi.
Saeimas plenārsēdēs, komisijās un darba grupās pozitīvu attieksmi pret lauku problēmām parasti izrādīja Vienības partijas, Latvijas Zemnieku savienības, kā arī vairums Demokrātiskās partijas «Saimnieks» frakcijas deputātu un daži neatkarīgie deputāti. Savukārt daudzi deputāti lauksaimniecības nozarei nozīmīgos jautājumos balsojot izrādīja negatīvu attieksmi.
LSA un LZF valde nolemj:
1. Aicināt lauku ļaudis kritiski izvērtēt partiju un to apvienību priekšvēlēšanu programmas, piedalīties 7. Saeimas vēlēšanās un atbalstīt tās partijas un tos deputātu kandidātus, kas ar līdzšinējo darbību ir atbalstījuši lauku ražotāju intereses.
2. Tiekoties ar deputātu kandidātiem un partiju pārstāvjiem, atgādināt to iepriekšējos un neizpildītos solījumus. Lai palielinātu lauku pārstāvju deputātu skaitu, ieteikt ar + zīmi sarakstos atzīmēt laukiem simpatizējošos kandidātus.
LSA un LZF valdes
