Komponista un diriģenta Jāņa Kalniņa (1904 – 2000) simtgadei veltīto sarīkojumu vidū ir arī viņa operas «Hamlets» (1936) izrāde Bauskas pilsdrupās šodien un rīt.
Komponista un diriģenta Jāņa Kalniņa (1904 – 2000) simtgadei veltīto sarīkojumu vidū ir arī viņa operas “Hamlets” (1936) izrāde Bauskas pilsdrupās šodien un rīt. Klausītājiem Latvijā nebija iespējas darbu iepazīt sešus gadu desmitus, bet, pēc trīsdesmito gadu recenzentu un pašreizējo iestudētāju domām, Kalniņa “Hamlets” pelnījis īpašu vietu šā žanra sacerējumu vidū latviešu mūzikas vēsturē.
Jānis Kalniņš dzimis 1904. gada 3. novembrī Pērnavā. Septiņu gadu vecumā klavierspēlē viņu sāka skolot tēvs Alfrēds Kalniņš. Muzikālās darbības sākumā Jānis Kalniņš kļuva par Nacionālā teātra muzikālo vadītāju. Pēc tam no 1933. gada līdz Latvijas atstāšanai kara laikā viņš bija Nacionālās operas diriģents. Tur strādājot, trīsdesmitajos gados viņš sacerēja trīs operas: “Lolitas brīnumputns”, “Hamlets”, “Ugunī”.
Opera “Hamlets” tapa no 1934. līdz 1935. gadam Latvijā, Vācijā un Austrijā (pabeigta 1935. gada vasarā Zalcburgā), un ierosme tai gūta no Mihaila Čehova režisētās Šekspīra lugas, ko Nacionālajā teātrī pirmizrādīja 1932. gada rudenī un kam Jānis Kalniņš rakstīja mūziku.
Pirmizrādi ar autoru pie diriģenta pults opera piedzīvoja 1936. gadā, saņemot jūsmīgas recenzijas. Otrreiz vizuāli krāšņs (cik ļauj spriest attēli un atstāstījumi, iespējams, dekorāciju krāšņums pat draudējis aizēnot solistu sniegumu) iestudējums tapa 1943. gadā – kā latvisks pretsvars, daudzuprāt, neveiksmīgajai Vāgnera “Loengrīna” versijai, ko togad Baltajā namā veidoja vācu mākslinieki.
Bet 1936. gadā Kalniņa “Hamlets” izpelnījās tādus cildinājumus kā “pārsteigums, uz kādu pat visoptimistiskākie latvju mūzikas entuziasti neiedomājās cerēt” (“Latvijas Kareivis”), un darbs, ar kuru autors “var prasīt sev vārdu lielajā Eiropas radošo mūziķu saimē” (“Mūzikas apskats”).
Kā piebilst jaunās izrādes režisors Guntis Gailītis, operas mūzikā Jānis Kalniņš saklausāms kā šīs saimes lielisks pazinējs un cienītājs. “Hamletā” ieskanas gan 19. gadsimta operklasika, gan darba sacerēšanas laikā jaunais un aktuālais. Arī apliecinājums, ka trīsdesmit vienu gadu vecais skaņradis ir Alfrēda Kalniņa dēls (turklāt pausts ne tikai muzikāli; darba klavierizvilkumu rotā ieraksts: “Veltīts manam mīļam tēvam, 23. VIII 1935.”) Tas kopā rada ilustratīvu noskaņu mūziku ar iespaidīgu emociju dinamiskuma amplitūdu.
Mūzika no Čehova izrādes operā izmantota tikai fragmentāri, bet sižetiskajā risinājumā jūtama izcilā krievu režisora klātbūtne, ko, Gunta Gailīša vārdiem, centušies saglabāt arī jaunās izrādes veidotāji.
“No lugas 5 cēlieniem un 20 ainām tapa izrāde 3 cēlienos un 10 ainās – kvintesence ar mazāk apceres un vairāk darbības. Mēs to visu esam ietilpinājuši divos cēlienos. Stāsta priekšplānā ir tādi motīvi kā karaļa Klaudija centieni noslēpt, nodot aizmirstībai brāļa slepkavību, pēc kuras viņš kļuvis par valdnieku; jautājums, kāpēc Hamletam svarīga atmaksa tieši publiska atmaskojuma formā. Interesants, manuprāt, ir karalienes tēls. Parasti tas it kā paliek “aiz kadra”, bet faktiski tieši viņa kā tāds “pelēkais kardināls” iedveš tumšos plānus un mērķtiecīgi virza notikumus,” atklāj režisors, piebilstot: pilsdrupas kā izrādes vide piemērota arī tādēļ, ka simboliski atgādina par dāņu karaļvalsts galma dzīves drūpošo pamatu – nedrošu kā intrigantu bailes no publiska atmaskojuma.
Ieskaitot skatuves palīglaukumus (kuros nenotiek personāža darbība, bet izvietojušies, piemēram, “Ave Sol” koristi), izrādē izmatoti astoņi skatuves laukumi dažādos līmeņos. Augstākais ir pils kapelas vieta, kur notiek tikai viena aina – nozieguma smaguma māktā Klaudija lūgšanas monologs. Galvenā skatuve pagalmā ienācējam pavērsies nevis te noritošajiem festivāliem ierastajā laukuma malā, bet pie sienas tieši pretī. Turpat padziļinājumā izvietosies īpaši šim projektam veidots pilns simfoniskā orķestra sastāvs, kura kodolu veido operas diriģenta Viestura Gaiļa vadītais Jaunais Rīgas kamerorķestris.
Operas pirmiestudējumā Hamletu dziedāja Mariss Vētra un Nikolajs Vasiļjevs, Klaudiju – Ādolfs Kaktiņš. Šoreiz titullomā būs Viesturs Jansons, Ofēlija – Kristīne Gailīte, karalis – Krišjānis Norvelis, karaliene – Aira Rūrāne.
Nakts brīvdabas izrāde (sākums pulksten 23), protams, nav iedomājama bez nopietna gaismojuma, kas būšot tik izteiksmīgs, cik nu to ļauj samērā ierobežotie līdzekļi. Šā iemesla dēļ visai pieticīgi dažam varbūt šķitīšot stilizētie kostīmi, toties grims pretendēšot pat uz “body art” kategoriju. Režisors lēš, ka vietu vienā izrādē varētu pietikt apmēram sešsimt piecdesmit skatītāju un piekodina viņiem, dodoties uz izrādi būt gataviem papildus lomai, kuru kopā ar dziedātājiem brīvdabas operā spēlē norises vieta.
