Līgas Lapšinas vadītais Sesavas pagasta jauniešu deju kolektīvs «Pāris» aizvadījis savu pirmo skati.
Jelgavas novada tautas deju kolektīvu skate šogad īpaša bija trim kolektīviem, kas tajā piedalījās pirmo reizi. Līdzās Vircavas pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvam «Laimes lāči» un Vilces pagasta senioru deju kolektīvam «Vecie vilki» ugunskristības piedzīvoja arī Sesavas pagasta jauniešu deju kolektīvs «Pāris». Vadītājai Līgai Lapšinai, šķiet, diennaktī ir vairāk nekā 24 stundas. Dzīvodama Bauskas novada Ceraukstes pagastā, viņa māca tautas dejas arī Sesavas pamatskolas 1.–4. klases bērniem un sarīkojuma dejas 1.–9. klases skolēniem. Piedevām viņa sākumskolā pasniedz angļu valodu, audzina 6. klasi un vēl pasniedz aerobiku. Arī Mežgaļu pamatskolā (Bauskas novada Brunavas pagastā) Līga māca angļu valodu sākumskolas klasēm. Papildus tam viņa mācās arī pati.
– Vadāt vairākus kolektīvus, mācāt bērniem un jauniešiem dejot, bet kā nonācāt pie dejām?
Dejoju no bērnības, cik es sevi atceros. Sākumā Bauskas 1. ģimnāzijas kolektīvā «Pērkonītis». 1. ģimnāzijā dejoju līdz 12. klasei, tad pārgāju uz Tautas deju ansambli «Jandāls» Bauskas kultūras namā. Diemžēl tagad vairs nedejoju, nesanāk laika, bet gribētos.
– Mācīšana ir jūsu sirdslieta?
Pašai tuvāka tā dejošana, bet nu jau ir otrais gads, kā es mācu. Taču es saņemu tās pašas emocijas, kuras gūstu, kāpjot uz skatuves. Tagad redzu, ka manam ieguldītajam darbam ir rezultāti. Tas sniedz gandarījumu – tādu pašu kā dejojot.
– Vai esat mācījusies dejas pedagoģiju?
Pēc vidusskolas iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā mācīties par deju skolotāju, bet sanāca tā, ka aizbraucu meklēt laimi uz Angliju. Šobrīd mācos par sākumskolas un angļu valodas skolotāju.
– Dzīvojat Bauskas pusē. Kā nokļuvāt Sesavā?
Sesavas pamatskolā meklēja jaunu tautas deju skolotāju. Es pieteicos, aizbraucu uz pārrunām. Tad man piedāvāja arī angļu valodas skolotājas vietu, jo gadu esmu nodzīvojusi Anglijā. Sesava ir kā manas otrās mājas un nu jau arī būs manas mājas, jo plānoju ar ģimeni turp pārcelties.
– Kā šogad skatē veicās jūsu mazajiem dejotājiem? Pošaties uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem?
Mums ir I pakāpe, zaļā gaisma vēl nav dota, jāgaida līdz maijam. Bet mēs jau kravājam somas. Cerams, valstī konkurence nebūs tik liela un ļaus arī lauku bērniem tikt uz svētkiem. Sesavas skola ļoti sen nav piedalījusies Deju svētkos, to piedzīvot skolai būtu liels pagodinājums.
– Jūs vadāt arī jauniešu deju kolektīvu «Pāris». Kā tas radās?
Jauniešu deju kolektīvu izveidojām pagājušā gada februārī. Paši jaunieši gribēja dejot, salasīja kompāniju, un tad man piedāvāja, vai nevēlos kolektīvu vadīt. Es piekritu.
– Interesanti, ka iniciatīva nākusi tieši no jauniešiem. Puišus piedabūt dejot parasti nav vienkārši.
Jā. Vairākos pagastos jaunieši ir pasīvāki, bet Sesavā viņi arī sporto – ir florbols, tagad arī trenažieru zāle. Ir vēl dejas – līnijdejas un vēderdejas –, bet tautas dejas Sesavas pusē sen nebija bijušas.
– Ar «Pāri» esat aizvadījuši savu pirmo skati, C grupā ieguvāt II pakāpes diplomu. Kā vērtējat sasniegto?
Es jau jauniešiem teicu, ka viņi bija uzcēluši latiņu augstu. Pagastā visur, kur uzstājāmies, visiem bija ļoti liels prieks, viņus slavēja. Tāpēc pašiem likās, ka būs I pakāpe. Bet man prieks, ka dabūjām otro, jo tas parāda, ka mums vēl ir kur augt, ka mums daudz jāstrādā. Man šķiet – tas bija atbilstošs vērtējums.
Pirmajai reizei sasniegumi ir ļoti labi, jo praktiski 80 procenti jauniešu dejojuši ļoti sen sākumskolā vai nav dejojuši vispār. Tagad skatos uz viņiem, un liekas, ka izaugsme ir fantastiska, ja salīdzina, kādi viņi atnāca. Citi profesionāļi, redzot viņus pirmo reizi, pamana kļūdas, nenostieptos pirkstgalus, taču gada laikā viņi ir ļoti auguši.
Tikai daži ir dejojuši iepriekš. Ļoti laba dejotāja mums ir atnākusi no Elejas, ir arī meitene, kura pati vada līnijdeju kolektīvu. Es brīžam domāju, kam to polku ir grūtāk iemācīt – bērnam, kas atnāk uz pirmo klasi, vai pieaugušajam, kuram ir 22 gadi un ir izdomājis, ka grib dejot. Varētu novērtēt vienādi.
Bērns varbūt vēl īsti nesaprot, ko no viņa grib, bet pieaugušais nāk ar mērķi, ka grib dejot. Viņam jau ir izveidojusies sava stāja, gadu garumā arī savs ritms. Bērnu ir vieglāk iemācīt vai pārmācīt. Tomēr motivācija lielāka tam pieaugušajam. Tāpēc es varu tikai uzteikt savu kolektīvu par to, ka viņiem ir ļoti augsta motivācija. Jaunieši klausa, ko saka, cenšas un dara. Man ļoti paveicies ar viņiem.
– Kas motivē jauniešus – koncerti, Deju svētki vai vienkārši vēlme apgūt ko jaunu?
Domāju, tā ir kopā būšana, mēģinājumi. Nebaidīšos teikt, ka viņi nu jau kļuvuši par draugiem. Tie piektdienas vakari nav tikai treniņš, tā ir sanākšana kopā, satikšanās ar labiem draugiem. Mums ir savas ballītes. Daudzi no dejotājiem ir sportiski puiši, viņos ir tas komandas un cīņas spars. To es pamanīju arī tagad skatē – viņi grib būt pirmie, grib kaut ko sasniegt.
– Kādi ir kolektīva lielākie mērķi?
Gribētos tikt uz Dziesmu un deju svētkiem, kā jau ikvienam kolektīvam. Un nosvinēt 30 gadu jubileju. Es tiešām ceru, ka šis kolektīvs tieši tādā sastāvā pastāvēs tik ilgi. Paskatoties apkārt, kolektīvu ir daudz, bet no laukiem cilvēki iet projām. Varbūt tāpēc arī pajūk lauku kolektīvi. Kaut gan tagad daudzi brauc pat no Rīgas – mācās Rīgā, bet piektdienās dodas mājās un dejo. Mums bija puisis, kurš brauca no Limbažiem. Viņam meitene no Sesavas, un katru piektdienu abi nāca uz mēģinājumiem.
– Pilsētas kolektīvos līmeni noturēt ir vieglāk kaut vai tā iemesla dēļ, ka jauniešu ir vairāk, viņu vidū ir lielāka konkurence par vietu kolektīvā.
Tādā ziņā jā – pilsētā ir no kā izvēlēties. Tas pats ar bērniem. Mazā skoliņā labi, ja ir tie astoņi pārīši, lielā skolā no četrām klasēm var izlasīt labākos. No otras puses, man liekas, ka laukos cilvēki ir tuvāk latviskajai kultūrai un zemei, viņi ir mierīgāki un ar bērniem varētu būt vieglāk strādāt. Neesmu strādājusi pilsētas skolā, bet man liekas, ka lauku bērni nav tik aktīvi.
– Kas ir svarīgākais, tikko sākot dejot – apgūt tehniku vai saprast un iznest dejas stāstu?
Sākumā svarīgākā ir vēlēšanās. Ja vien gribas dejot, tad aizies gan tam bērnam, gan pieaugušajam. Vajadzīgs trenēt ritma izjūtu, stiept pirkstgalus. Svarīga arī tā sajūta, ka tu neesi vienīgais dejotājs, kurš atbild tikai pats par sevi, bet tomēr esi viens no kolektīva. Jāmāk sastrādāties ar pārējiem, jāpanāk, ka deja izskatās baudāmi. Viss kolektīvs rada koptēlu, tas ir svarīgi un grūti. Daudzi jau domā, ka esmu izdarījis visu, bijis visos mēģinājumos un vairs nav jācenšas. Tos, kas nāk retāk, jāpalīdz motivēt – tas arī ir darbs kolektīva vārdā.
– Jūs strādājat ar bērniem un jauniešiem. Varbūt Sesavas pusē ir arī potenciālie vidējās paaudzes un senioru dejotāji?
Kā jau visur, ir dāmas, bet nav īsti to kungu. Pagasts solīja – ja jauniešiem ies labi un kolektīvs pastāvēs, piešķirs finansējumu, lai varētu izveidot arī vidējās paaudzes kolektīvu.
– «Pāris» ir jauns kolektīvs, bet skatē dejoja skaistos tērpos.
Varu teikt lielu paldies Sesavas pagastam un Jelgavas novadam, kuri sagādāja pilnīgi jaunus tērpus. Mums tika pašūti tādi, kādus es biju nosapņojusi. Tērpi ir ļoti skaisti, tapuši tieši uz šo skati. Tas ir ļoti nozīmīgi, skatoties, kā citiem iet, kad brunči jāaizņemas no vieniem un kurpes no otriem. Mums viss ir nodrošināts.
Pirms diviem mēnešiem mums pievienojās arī koncertmeistare Silvija Geiba. Tas ir liels pluss. Pirmkārt tiek saudzēta mana balss. Es varu izdarīt daudz ko citu, jo man nav jāskaita vai jādzied līdzi, kā to darīju visu gadu. Silvija vairāk izjūt mūziku un ritmu. Arī pašiem jauniešiem ir interesantāk. Es varu labot kļūdas, līdz ar to mēģinājumi ir daudz raitāki un produktīvāki.
– Sesavas pamatskola 16. maijā svinēs 130 gadu jubileju. Vai arī jūs tai gatavojaties?
Jā. Piedalīsies gan bērnu, gan jauniešu deju kolektīvs, kurā 90 procentu ir Sesavas skolas absolventi. Tagad katru piektdienu mums skolā ir mēģinājumi tieši šim koncertam. Viss atlikts otrajā plānā, jo tas ir liels notikums. Arī skola grib parādīt, ka tagad skolā ir dejas, darbojas jauniešu kolektīvs. Lai absolventiem ir pārsteigums, ka arī laukos kaut kas notiek un līdzās dziedāšanai un līnijdejām ir jaunieši, kas dejo tautas dejas.
– Izklausās, ka darba jums pilnas rokas.
Nu jau man ir viena brīva diena nedēļā, tagad pēc skates svētdienās mēģinājumu vairs nebūs. Šogad man nedēļā nav bijis nevienas brīvas dienas, jo sestdienās es mācos augstskolā un pārējās dienas aiziet skolā.
– Bez ģimenes atbalsta laikam neiztikt.
Ģimene, protams, atbalsta un palīdz, kā vien var. Man ir mazs dēliņš, kuram ir trīs gadi, viņa man trūkst visvairāk. Tad es mēģinu nodalīt – kad esmu mājās, tad esmu mājās un cenšos par darbu vairs nedomāt. Kad mums bija svētdienas mēģinājumi, ņēmu dēliņu līdzi, viņš arī dancoja. Visi smejas, ka būs mammā «atsities», kāju jau ritmā kustina. Cenšos viņu iesaistīt, lai varētu vairāk laika pavadīt kopā un nebūtu sirdsapziņas pārmetumu, ka ģimene paliek novārtā. Paldies maniem vecākiem, kuri ļoti palīdz. ◆
