Izmantojot ērto un lēto neuzbāzīgo elektronisko pastu, bieži sarakstos ar savu pirmo tā saucamo darbaudzinātāju žurnālistikā («Padomju Jaunatnes» laikos) – ilggadējo «Zīlītes» redaktori Dainu Oliņu.
Izmantojot ērto un lēto neuzbāzīgo elektronisko pastu, bieži sarakstos ar savu pirmo tā saucamo darbaudzinātāju žurnālistikā («Padomju Jaunatnes» laikos) – ilggadējo «Zīlītes» redaktori Dainu Oliņu. Patlaban gan viņa vairāk strādā kā vecmāmiņa, nevis kā žurnāliste (bet varbūt tieši tā vajag). Pirms kāda mēneša Daina, cilvēks ar stabilu, līdzjūtīgu, labestīgu vērtību sistēmu, atrakstīja vēstuli par gadījumu ar kādu tuvu pazīstamu meiteni un jautāja man, vai es, maķenīt jaunāks cilvēks, tiešām domāju līdzīgi kā šī ģimnāziste. Proti, gadījums bija šāds. Trīs draudzenes no vienas ģimnāzijas klases bija devušās Eiropas apceļojumā uz Ungāriju, kur kādā klosterī notika liels jauniešu saiets, ko, protams, vainagoja kopīgas lūgšanās, garīgas lietas. Šim nolūkam katrai no mājām bija iedota ceļa nauda – simt latu. Taču dzīve klosterī izrādījās lētāka, un, atgriežoties Rīgā, vienai no meitenēm bija palikuši pāri forinti (ungāru valūta) astoņpadsmit latu vērtībā. Viņa devās uz banku. Kasiere ņēmās aprēķināt valūtas kursu un izdeva meitenei nevis astoņpadsmit, bet gan simt astoņdesmit latu…
jauniete naudu paņēma, nopirka jaunu mobilo telefonu (veco uzdāvināja vectēvam) un sarīkoja klasesbiedriem vakariņas jeb «tusiņu». Meitene pati uzskatīja, ka viņai vienkārši ir paveicies. Kad es par šo gadījumu stāstu citiem jauniešiem, arī šad tad gadījies dzirdēt uzskatu: «Ja dod, tad ņem.»
Daina Oliņa domā, ka varbūt tas saistās ar Ungārijas braucēju nespēju savā apziņā atdalīt banķierus, bankas īpašniekus no ierindas kasieres. Pirmajam varbūt tiešām vienu otru reizi pārsimt un pat vairāk latu izmaksā vienas biznesa vakariņas. Taču kasierei, kurai par savu kļūdu visdrīzāk vajadzēja samaksāt pilnā apmērā, simt astoņdesmit latu varbūt ir mēneša alga. Kā nu iztiks viņas ģimene? Tas kaut kā neienāca prātā ne meitenēm un pat ne vecamtēvam, kas pieņēma dāvinājumā mazmeitas mobilo telefonu.
Šie nedaudz filosofiskie spriedelējumi aizvakar man aprāvās ar priecīgu vēsti par to, ka kāds jelgavnieks vēlā vakarā bija pamanījis zaglēnus ar jau no redakcijas telpām iznesto aparatūru un ziņojis policijai. Vaininieki aizbēga tumsā, un arī viņš būtu varējis pievākt nozagto sev, taču viņa godaprāts lika rīkoties citādi.
