Runa ir par eņģeli, kas, pēc beļģu ērģelnieces, M.K.Čurļoņa starptautiskā pianistu un ērģelnieku konkursa šā gada uzvarētājas Elsas Bīsemansas teiktā, Viļņas Kazimira baznīcas ērģeļu tuvumā esot stāvējis latvietes I.Ozolas – Ozoliņas uzstāšanās laikā.
Runa ir par eņģeli, kas, pēc beļģu ērģelnieces, M.K.Čurļoņa starptautiskā pianistu un ērģelnieku konkursa šā gada uzvarētājas Elsas Bīsemansas teiktā, Viļņas Kazimira baznīcas ērģeļu tuvumā esot stāvējis latvietes Ineses Ozolas – Ozoliņas uzstāšanās laikā. Pase Viļņas baznīcas eņģelim palīdzētu bez pārpratumiem šķērsot robežu, lai ierastos uz labas paziņas, Čurļoņa konkursa trešās vietas ieguvējas Ineses koncertu Jelgavas Sv.Annas baznīcā rītvakar.
Lietuviešu eņģeli uz Jelgavu varētu atvilināt arī iespēja dzirdēt labi pazīstamas kompozīcijas, jo sestdien Inese spēlēs Baha, Čurļoņa un citu skaņdarbus no konkursa programmas. Arī lietuviešu komponista F.Latena īpaši konkursam rakstītu nelielu darbu ar nosaukumu «Zvaigžņu lietus», kuru, ko tur slēpt, samērojot dažāda garuma sarežģītības partitūras ar to apgūšanai atlikušo laiku, no visiem atsūtītajiem izvēlējusies tā īsuma, tātad rūpīgākas apgūstamības, ne jau slinkuma dēļ. Tas, ka pirmskonkursa mēnešos nekādas laiskošanās nav bijis, no laureātes mutes neskan ne kā lielība, ne sevis žēlošana – vien kā bezkaislīgs konstatējums.
«Visu vasaru čakli mācījos, un uz konkursu braucu ar tīru sirdsapziņu – neesmu slinkojusi, esmu izdarījusi visu, ko varēju. Uztraukums visvairāk bija pirmajā kārtā: ja netiktu tālāk, būtu bijis ļoti žēl ieguldītā darba.» Par sevi, pagājušomēnes noritējušo konkursu un vairākus mēnešus ilgo gatavošanos tam Inese stāsta lēni, klusi un apdomīgi – kā cilvēks, kuru panākumi neprovocē uz «gaisa piļu» celšanu, nelaupa ne druskas paļāvības uz lēnu un sistemātisku darbu un kura stiprā puse ir veselīgs paškritiskums.
«Otrā un trešā kārta notika Viļņas Kazimira baznīcā. Gribējās izmēģināt, kā ir spēlēt tik lielā baznīcā pie tādām ērģelēm. Kad pie tām tiku, ļoti nobijos: akustika tik liela, ērģeles – svešas, nepazīstamas, situācija tāda – nekad nebaudīta, tad, jā, tad gan atkal uztraucos. Bet, līdzko sāc spēlēt, tad jau par to vairs nedomā. Cik labi varēju, tik arī nospēlēju, un vērtēšana – tā jau vairs nav no manis atkarīga.»
Vislabāk iepazītās muzicēšanas vietas Rīgā ārpus akadēmijas, pa kuru viņa kā jau apzinīga studente, pašas vārdiem, parasti «dzīvojas visu dienu», Inesei ir Jāņa un Anglikāņu baznīca. Jelgavas Annas baznīcā šis koncerts viņai būs pirmais, taču jaunā ērģelniece jau spēlējusi daudzos dievnamos dažādās Latvijas malās. Četras piecas vasaras kopā ar koriem diezgan daudz ceļots pa ārzemēm. Kopā ar rēzekniešiem apbraukāta Vācija un Austrija. Hamburgā Inese bijusi kopā ar Rīgas Amatniecības vidusskolas kori. Vai sastapts arī kāds pavisam īpašs instruments? Tādas esot bijušas ērģeles, kuras kopā ar dažiem kursabiedriem iznācis izmēģināt pagājušovasar meistarkursos Zviedrijā – autentisks 17. gadsimta skaņurīks, kādu Latvijā neatrast: vējlāžu sistēma un citas tehniskās īpatnības tieši tādas kā baroka laikā, kā radītas Ineses iecienītajam Baham: «Lai izdotos, nav grūti jānopūlas: mūzika skan pati – viegli, viegli.»
***
Inese Ozola – Ozoliņa
• Beigusi J.Mediņa mūzikas skolu (klavierspecialitāti apguvusi pie prof. I.Graubiņas) un Latvijas Mūzikas akadēmijas Klavieru nodaļu pie prof. A.Zandmaņa
• Pašlaik LMA ceturto gadu studē ērģeles pie prof. V.Kalnciemas
• 1999. gadā ieguvusi 2. vietu 4. starptautiskajā N.Rubinšteina pianistu konkursā Parīzē
• No 2000. gada darbojas kā baznīcu ērģelniece
• Kopā ar koriem uzstājusies Vācijā, Čehijā, Šveicē, Austrijā
