8. turpinājums, sākums 19. marta numurā
Govis dzēra no āliņģa
Maija sākumā, kad solītajai sūtīšanai zvejot nez kādu iemeslu dēļ bija pārvilkta strīpa, mēs, piecas kolhozā “Novij putj” (“Jaunais ceļš” – krievu val.) nometinātās latviešu ģimenes, saņēmām rīkojumu iet strādāt mežsaimniecībā. Teicām ardievas Irkiņejevas sādžai un pārcēlāmies dzīvot uz piecu kilometru attālo Artjuginu, kur mūs izmitināja kopējā barakā.
Irkiņejevas sādžā, pārlaižot auksto Sibīrijas ziemu, redzējām vietējo primitīvo dzīvi un tikumus. Piemēram, atejas tur nebija nevienā sētā. Dabiskās vajadzības tika kārtotas pie mājas piebūvētā, ar lubu jumtu segtā nojumē, katrs savā vietā. Vasarā tas bija grūtāk, bet ziemā, kad paša veidotais “stalagmīts” ātri sasala, to nolauza, aiznesa uz upes stāvo krastu un nosvieda lejā, lai upe ar palu ūdeņiem aiznes projām. Līdzīgi tika novākti arī mājdzīvnieku (ja kādam tādi bija) mēsli. Sibīrieši uz lauka tos parasti neveda. Jābrīnās, ka, šādi “bagātināto” Angāras ūdeni lietojot, cilvēki nesaslima. Piecdesmitajos gados, kad sākās Staļina kulta nosodījums, runāja, ka Krievijas ziemeļos kādā lēģerī no šī materiāla bija izveidots Staļina krūšutēls.
Kolhozā “Novij putj” bija arī govis, ko turēja sādžas malā uzceltā kūtī. Tai bija tievu apaļkoku sienas ar minimālu sānu pakojumu. Griestu vietā parastas koka kārtis, turklāt ne blīvi cita pie citas. Uz tām ziemā bija uzlikti salmi. Protams, šādā kūtī temperatūra maz atšķīrās no āra temperatūras. “Pateicoties” minētajiem apstākļiem, reti kurai govij bija aste. Tā bija nocirsta. Citādi aste salā piesala pie mēsliem un govs nevarēja piecelties.
Ūdeni lopiem nepieveda, bet vienreiz dienā dzina apmēram kilometru uz Irkiņejevas upi dzirdīt. Tur bija izcirsts garš āliņģis, kas atgādināja ledus sili. Laika apstākļi to neiespaidoja, jo lopiem vajadzēja dzert arī mīnus 50 grādu salā. Ja kādam bija sava govs, arī tai dzīves apstākļi maz atšķīrās no kolhozā dzīvojošās radinieces. Vienīgi, ja personīgajai govij ziemā gadījās teliņš, tad tas tūlīt tika atnests uz istabu, kaktā piesiets un pāris nedēļas turēts siltumā. Teļš gulēja uz tās pašas grīdas, kur dažus soļus tālāk mājas saimniece ar savu ģimeni. Jau minēju, ka sibīriešu mājās bija tikai viena gulta. Tajā gulēja zīdaiņi vai kādreiz kāds, pēc ģimenes ieskatiem, cienījams ciemiņš. Visi mājinieki, virsdrēbes paklājuši, gulēja uz grīdas. Istabā dzīvojošam teliņam, protams, bija jākārto savas dabiskās vajadzības. Reti tajās reizēs izdevās apakšā palikt kādu trauku, nemaz nerunājot par to, ja lopiņam vajadzība uznāca naktī.
Ēdienreizēs uz galda tika uzlikta bļoda (parasti ar zupu) un blakus maize. Koka karotes tik, cik bija ēdāju. Un tā, ēdot maizi, katrs ar savu karoti no bļodas pasmēla šķidrumu, jo atsevišķu šķīvju nebija (ar maziem izņēmumiem vienai ģimenei).
Galda apakša arī tika lietderīgi izmantota. No koka nūjiņām tika uztaisīts restots būris, kurā visu garo Sibīrijas ziemu dzīvoja vistas (ne katrai ģimenei tās bija). Uz pavasara pusi vistas gan bija bez spalvām, jo cita citai tās izplūca un apēda kādu vielu trūkuma dēļ. Lieki teikt, kāds istabā bija klimats, kad tur dzīvoja putni, lopi un cilvēki.
Ziemas garos vakarus cilvēki vadīja tumšā istabā, jo petroleju reti kuram izdevās nozagt no traktora. Vietējie jaunieši, kaut arī laiks bija auksts, bariņos staigāja pa ielām un dziedāja savas veclaiku ziņģes.
Zirgu mēsli sildīja tomātu stādus
Vēl šodien nezinu, kāpēc un ar kādiem līdzekļiem mans priekšnieks – tirdzniecības bāzes vadītājs ukrainis Stepans Kirilovičs Makoveckis – panāca, ka es paliku strādāt pie viņa. Citi latvieši, tostarp Zigurds, tika norīkoti pludināt kokus.
Tirdzniecības bāzē bijām trīs melnā darba darītāji. Pirmais – Ivans Vasiļjevičs Tiriškins bija pirmā pasaules kara dalībnieks, karojis arī Latvijā. Viņš stāstīja, kā frontē latvieši maizi dalījuši. Sadalījuši kukuli daļās, tad viens pagriezis muguru, bet otrs tam jautājis, kurš gabals kuram pienākas. Otrais – Ivans Terentjevičs Loginovs, sibīrietis, kas pirmais atveda uz savu ciemu dzelzs arklu un vēlāk krita nežēlastībā kā kulaks. Trešais biju es. Tiriškina galvenā nodarbošanās bija vest kolhoza graudus uz apmēram četrus kilometrus attālajām dzirnavām, kas bija uzceltas uz mazas upītes. Tur par melderi strādāja arī kāds no Altaja novada trīsdesmitajos gados izsūtīts igaunis. Mēs, atlikušie divi, darījām visādus darbus saimniecībā. Bāzē glabātās preces un produktus vedām uz veikaliem un ēdnīcām, kā arī turpinājām līst bāzei piederošo apmēram piecu hektāru līdumu un būvēt nelielu kūtiņu. Bija paredzēts iegādāties un tur turēt cūkas un dažas govis. Saimniecībā jau bija divi zirgi, tiem uzcelts diezgan atbilstošs stallis.
Zemei atkūstot, zirgu mēslus vedām un krāvām garā, apmēram 40 centimetru augstā dobē. Pēc tam sievietes un pusaudži tajā divās rindās veidoja bedres (ap 40 centimetru citu no citas). Katrā iebēra apmēram spaini melnzemes un iesēja gurķus, tomātus un ķirbjus. Zirgu mēsli izdalīja siltumu, un tā īsajā Sibīrijas vasarā šos dārzeņus varēja izaudzēt. Visu stādīšanas, kopšanas un ravēšanas darbu galvenie darītāji bija pusaudži un vecākas sievietes no mūsu jaunpienākušajām piecām ģimenēm.
Tirdzniecības bāzei jau bija iekopts apmēram viena hektāra lauks bez celmiem. Pavasaros Angāras ūdeņi šo vietu appludināja. Pēc plūdiem zemi sastrādājām un stādījām kāpostus. Bet no jaunaudzes brīvajā laukumā starp nesen nocirstu simtgadīgu priežu un lapegļu celmiem ar lāpstām uzrakām zemi un stādījām kartupeļus. Darbs laukā notika pēc desmit stundu darba dienas tirdzniecības bāzē. Taisnību sakot, tas, ko mēs stādījām zemē, nebija kartupeļi, bet gan no kartupeļiem izgriezti un stādīšanai sagatavoti asni. Rudenī tiešām pabrīnījāmies, ka no tiem bija izaugusi bagātīga kartupeļu raža.
Jūlijā, sākoties siena laikam, bijām norīkoti pļaut mazās meža pļaviņās, kas atradās kādus trīsdesmit kilometrus uz augšu pa mazo Artjuginas upīti. Sienu vajadzēja tirdzniecības bāzes diviem zirgiem. Dodoties uz meža pļavām, pirmo reizi dabūju redzēt mednieku būdiņu. Vēlāk gan tuvumā, gan tālumā tādas redzēju daudzas. Parasti būdiņā bija trīs zemas lāviņas un akmens krāvums uguns kuršanai. Dūmi cēlās augstāk pie griestiem un izgāja laukā pa augšējā baļķī atstāto lodziņu. Produktu vai medījuma gaļas novietošanai bija uzcelta īpatnēja piebūve uz četriem stabiem, kas izgatavoti tā, lai pa tiem nevarētu augšā tikt dažādi grauzēji un nesabojātu tur glabātos produktus.
Sienu gatavojām nepilnu mēnesi, bet pārējā laikā, vasarā un rudenī, ar laivām vedām no rajona pilsētas Bogučanskas preces un produktus. Tos tālāk no mūsu bāzes nogādājām mežizstrādes vietās.
Laivu vilka ledus gabals
Tirdzniecības bāzei bija dažādas laivas, sākot ar tādām, kurās varēja vest sešus cilvēkus, līdz tādām, kuru celtspēja bija desmit tonnas. Pret straumi laivas virvē vilka cilvēki vai arī zirgi. Bet pa straumi uz leju ar laivām tika laista krava. Dienās, kad no upes lejas pūta stiprs vējš, laivas stāvēja uz vietas, straume nespēja tās panest. Tad bija jāgaida, kad vējš pierims. Tas parasti notika vakarā. Tad, vakara krēslā uzmanīgi vērojot krasta kontūras, lai neaiznestu mūs Artjuginai garām, laidāmies pa upi lejā. Daudzus gadus mēs četratā un vēl ar zirga palīdzību vilkām divas desmittonnīgās laivas trīsdesmit kilometrus pa Angāru uz augšu. Tur tirdzniecības bāzei bija iesēta labība. Reiz no šī labības lauka uz Artjuginu ar laivām vajadzēja vest salmus. Sasējām divas laivas blakus un lielā kaudzē sakrāvām salmu kravu. Sniegs jau bija pāri potītēm, pieturējās sals, bet Angārā peldēja ledus gabali. Kādus četrus kilometrus tikām uz leju labi, bet tad sāka pūst stiprs pretvējš. Tas iepūta augstajā salmu kaudzē un laivu sāka nest pret straumi. Noenkurojāmies krastā aiz kāpas un taigā sakūrām uguni. Šajā vietā neēduši dabūjām pavadīt divas dienas un divas naktis. Kad pretvējš pierima, turpinājām ceļu. Ar visiem atlikušajiem spēkiem centāmies noturēt laivas pie kāda apmēram divsimt kvadrātmetru liela ledus gabala, kurš jau vēlā naktī aiznesa mūs laimīgi līdz Artjuginai.
Plosti gāja līdz lielajam Ziemeļu jūras ceļam
Strādājot tirdzniecības bāzē, redzēju meža cirtēju ikdienas darbu. Galvenā mežu ciršana notika četrās vietās pa Irkiņejevu uz augšu. Pēc iespējas tuvāk cirsmai upes krastā tika atrasta pļaviņa, kuru pavasara palu ūdens appludināja. Tur tad arī ziemā tika savesti izcirstie baļķi, ko sasēja plostos. Pavasarī, ūdenim paceļoties, plostus laida pa Irkiņejevu un Angāru līdz Artjuginai. Tur Angārā bija nogremdēts vairāku tonnu smags enkurs, pie kura bija piestiprināts resnas troses viens gals. Otrs troses gals bija piesiets krastā dziļi zemē ieraktiem baļķiem. Savukārt pie šīs puskilometru garās troses tika piestiprināti no augšas atpludinātie plosti, tā veidojot aizsprostu, kurā sakrājas visi no augšas pludinātie baļķi. Kad šāds aizsprosts bija izveidots, ziemā izvestos, lielās grēdās sakrautos baļķus vēla upē, lai straume nes tos uz leju. Kad visi baļķi bija ūdenī savelti un aizpludināti, mežstrādniekiem, sākot ar tālāko cirsmu, vajadzēja iet pa abiem upes krastiem un ievelt ūdenī tur aizķērušos baļķus. Palu ūdeņiem strauji krītoties, Irkiņejevas krasti palika pilni ar baļķiem. Dažās upes krāčainākās vietās bija izveidojušies lieli baļķu aizsprosti, un tos tad nu arī vajadzēja likvidēt. Ūdens izturīgu apavu plostniekiem nebija. Lielākajai daļai kājās bija no izārdītas virves uzpītas vīzes. Tādos apavos tad arī plostnieki, pārsvarā sievietes, visu dienu bradāja pa auksto ūdeni starp baļķiem un kūstošā ledus gabaliem. Kad beidzot laimīgi viss krasts bija attīrīts un baļķi atpeldējuši līdz aizsprostam, sākās plostu siešana.
Plosts sastāvēja no trīs kārtām savā starpā saistītām rindām. Saistīšanas materiāls bija divus trīs metrus garas eglītes, atzarotas un sagrieztas vītnē (pareizāk gan laikam jāsaka – grīstē). Un tādus no trīs baļķu kārtām (sešus vai astoņus metrus gariem baļķiem) veidotus plostus savā starpā stiprināja ar divām resnām trosēm, tā izveidojot vairākus simtus metru garu plostu karavānu. Pirmā lielā plosta sākumā tika novietots divas tonnas smags čuguna enkurs, kurš bija piesiets resnā trosē. Troses otrs gals piestiprināts pie primitīvi izgatavotas liela ratā vairāku cilvēku griežamas koka vinčas. Tas bija vajadzīgs, lai paceltu enkuru. Vēl uz plosta tika piestiprinātas ķēdes (apmēram divdesmit tonnu kopsvarā). Katrs ķēdes posms bija 20–30 centimetru garš un 40–50 milimetru diametrā. Plostam peldot pa straumi uz leju, ķēdes vilkās pa upes dibenu, tā samazinot ātrumu un vienmēr turot plostu izstieptā lentē, jo visā plostā bija desmit līdz piecpadsmit tūkstoši kubikmetru baļķu. Lai plostu varētu vadīt pa upes krāču dziļākajām vietām un lielo virsūdens akmeņu starpām, tam no gara lapegļu baļķa noplēstām lubām tika uztaisīts kaut kas līdzīgs zivs peldspurām, ko piestiprināja plosta abās malās un ar kuru palīdzību, prasmīgi rīkojoties, plostu varēja vadīt uz vienu vai otru pusi. Uz plosta no īstiem baļķiem tika uzcelta māja ar sūnu izolāciju, čuguna krāsni, lažām pie sienām gulēšanai. Plostnieku komandā bija deviņpadsmit cilvēku ar loci priekšgalā. Locis, protams, bija no tiem pašiem meža cirtējiem, tikai ar lielu pieredzi, tāpēc prata plostu novadīt bez avārijas. Pavasarī pirmie izgatavotie plosti aizpeldēja līdz Jeņisejai (pie Strelkas). Tur izmeta enkuru un centās trīs tādus plostus dabūt blakām. Tad tos sasaistīja un pludināja 1500–1600 kilometrus līdz Igarkai vai Dudinkai, kur baļķus sazāģēja dēļos vai brusās un krāva okeāna tvaikoņos. Pa Ziemeļu jūras ceļu kokmateriāli tika vesti uz ārzemēm. Īsajā Sibīrijas vasarā līdz Igarkai vai Dudinkai varēja aizpeldināt tikai pirmos plostus. Vēlāk laistajiem galapunkts bija Makalokova, kā arī citi koku pārstrādes uzņēmumi Jeņisejas vidustecē.
Artjuginas plostnieki, kas ar kravu aizpeldēja līdz Igarkai vai Dudinkai, ne vienmēr ar kuteri paspēja atgriezties mājās līdz Angāras aizsalšanai. Bija reizes, kad tie nāca mājās, sniegā un vairāku desmitu grādu salā noejot kājām kilometrus trīssimt gar Angāras krastu.
Pilnu vēderu pieēdām 1943. gada rudenī
Arī 1943. gada pavasarī un vasarā visu laiku mūs mocīja izsalkums. Pavasarī, sniegam nokūstot, pirmais produktu papildinājums bija salasīt zem sniega ziemu pārlaidušās labības vārpas. Iestājoties siltākam laikam, ātri sāka augt nātres, kosas un citas ēdamas zāles. Nezinu, kas to bija atklājis, ka var ēst arī mums pazīstamās puķes – ķeizarkroņa saknes sīpolu. Tā tiešām mums bija delikatese. Šī puķe auga taigas pļavās upes lēzenākajos krastos. Tās vietas tad arī latvieši pārstaigāja, ar lāpstām saknes izrokot. To, ka bijām tapuši par zāles ēdājiem, liecināja arī zaļie izkārnījumi.
Pirmā pilna vēdera pieēšana notika rudenī, kad bija izauguši savi kartupeļi un kāposti. Recepte šāda: no izvārītiem kartupeļiem nolej ūdeni, tos sastampā, pieber ieskābētos kāpostus un visu masu sajauc. To ēdot, tad arī izjutām, ka viens sapnis – pieēst pilnu vēderu – nu ir piepildījies.
Pēc īsās Sibīrijas vasaras mežinieki izklīda atpakaļ savās cirsmās un veica priekšdarbus koku vešanai ziemā. Pirmkārt, gatavoja ceļus, lai no cirsmas baļķus varētu aizvest pie upes krautuvē. Rudenī arī tika savākti kartupeļi, kāposti un citas saknes, ko bijām izaudzējuši starp celmiem pavasarī uzraktos un apžogotos lauciņos. Mājās, kas mums pārsvarā bija kopējā barakā, katra ģimene viņai ierādītā barakas laukumā zem grīdas izraka bedri un tur glabāja savu ražu. Priecājāmies par izaudzēto un rēķinājām, cik var atļauties dienā apēst un cik, piemēram, kartupeļi, kas bija galvenā pārtika, jāatstāj arī sēklai.
Turpinājums nākamajā numurā
