11. turpinājums,
sākums 19. marta numurā
Keržaka vecticībnieka Pētera stāsts
Abus brāļus Kuļikovus tiesāja par izvairīšanos iet karot. Viņiem piesprieda brīvības atņemšanu uz trīs gadiem. Vecāko brāli Pēteri, kam, gūstot taigā, bija sašauta un sakropļota roka, ievietoja invalīdu lēģerī Jeņisejskā, bet jaunāko aizsūtīja sodu izciest tālu ziemeļos – Noriļskā.
Laimīgā kārtā Jeņisejskas lēģerī Pēterim bija iespēja sūdzēties par to, ka ar brāli pārāk bargi sodīti. Tā viņš pēc pusotra gada atgriezās Artjuginā, bet jaunākais brālis Noriļskā (kaut gan uz viņu attiecās tas pats likuma pants) dabūja nebrīvē pavadīt visus trīs gadus. Pēc tam viņš tur bija noslēdzis brīvu līgumu ar domu, ka varēs nopelnīt daudz naudas. Pēc pirmā gada viņš ieradās Artjuginā divu nedēļu atvaļinājumā. Aizbraucis atpakaļ uz Noriļsku, viņš darbā, iedarbinot motoru, bija smagi traumēts un nomira.
Vecākais brālis pēc atgriešanās no lēģera kopā ar māti dzīvoja Artjuginā savā mājiņā. Pēteris arī strādāja kopā ar mani tirdzniecības bāzē. 50. gadu sākumā viņš aizbrauca dzīvot Jeņisejas augšgalā, kur bija vairāk keržaku tautības vecticībnieku.
Tā kā man iznāca kopā ar vecāko brāli strādāt dažādos darbos mūsu organizācijā, tad arī es viņu iztaujāju par aiziešanu taigā un bēgšanu no gūsta.
Pēteris atklāja, ka abas ģimenes aizbēgt taigā gatavojušās jau sen. Šim nolūkam laikus tika vāktas dažādas sēklas. Lielāko daļu mantu jau savlaicīgi aizveduši laivās 15 kilometru pa upi uz leju, kur mazā būdiņā dzīvoja trīs mūķenes, ienesuši taigā un noslēpuši zem kritušiem un pussapuvušiem kokiem (siekstām). Pēdējā naktī līdz būdiņai aizveduši arī lopus. Laivās izurbuši caurumus, ielikuši tajās akmeņus un, atstumjot no krasta, nogremdējuši. Tad nu visi, cik un kā katrs varējis panest, ņēmuši jaunajai dzīvei taigā pašu nepieciešamāko un sākuši gājienu uz ziemeļiem. Arī govslopus centušies izmantot nastu nešanai. Ja lopi ejot atstāja savu “vizītkarti”, tad to tūlīt savākuši un aizsvieduši tālāk no takas. Pēc vairāku dienu gājiena sasnieguši vietu, kuru jau iepriekšējos gados abi brāļi, taigā klejojot, bija noskatījuši. Domājuši, ka tik tālu vietējie mednieki neatnāks. Sākuši tur apstrādāt zemi, sējuši labību, dārzeņus, stādījuši kartupeļus, kā arī cēluši ēkas dzīvošanai. Bagātīgajā taigas zemē labība un dārzeņi sazēluši agri, bet vēlu pavasarī bijušas salnas, kas visu apsaldējušas. Kad sējumi un stādījumi atkopušies, klāt jau bijušas rudens salnas. Tā no iestādītā, iesētā neko nav ieguvuši. Redzot šādu iznākumu, jaunākie un spēcīgākie gājuši atpakaļ uz Angāras krastu, lai atnestu pie mūķeņu būdiņas paslēpto labību un citas mantas. Taču tur viņi tikpat kā neko neatrada, jo noslēptās lietas bija uzietas. Jau minēju, ka mūķeņu būdiņā vasarā dzīvoja kāds zvejnieks, kas piedāvāja vecticībnieku mantas plostniekiem. Acīmredzot viņš tās bija atradis.
Tanī taigas apgabalā ar medībām arī nav veicies – sniegs uzsnidzis agri un daudz, un medību suņi nebija spējīgi aļņus apturēt. Neparedzēts bijis arī tas, ka tuvumā nav bijis neviena avotiņa, no kura tecētu sāļš ūdens. Lopi novājējuši. Kur zemē saoduši cilvēku urīnu, tur izēduši bedrīti. Bads darījis savu, lopi likvidēti jau rudenī, jo nekā cita ēdama nebija.
Lai gan Rusakovi un Kuļikovi bija tuvi radi, sevišķi jaunie brāļi Kuļikovi necentās vairs ievērot savas ticības prasītos gavēņus, ko Rusakovi ievēroja ļoti stingri. Brāļi tam paredzēja bēdīgu galu, tādēļ kopā ar māti (tēvs nomira jau rudenī) nolēma atdalīties no Rusakoviem un vairākus kilometrus tālāk uzcēla sev atsevišķu būdiņu, ko tad arī atrada meklētāji, kas bija izsekojuši mednieka parādītās nezināmā slēpotāja pēdas sniegā. Pēteris mēģinājis bēgt, taču viens no daudzajiem šāvieniem skāris viņa roku, kas palika bezspēcīga. Jaunākais brālis, dzirdot šāvienus, atgriezies no medībām un padevies labprātīgi gūstītājiem.
Smiekli sapulcē pārtrauc sapni
Vismaz divas reizes nedēļā pēc darba vakaros meža cirtēju ciematos strādnieki piespiedu kārtā tika “aicināti” klubā (ja tāda nebija, tad kantorī) uz sapulci. Pēc smagi nostrādātām desmit stundām cilvēki bija noguruši. Uz sapulcēm gāja tikai, lai vēlāk neiznāktu kādas nepatikšanas, jo priekšnieki, it sevišķi kompartijas vadītāji, tādu cilvēku tūlīt sauca par kaitnieku, valsts ienaidnieku vai pat fašistu. Tādēļ arī strādnieki gāja, tas ir, pildīja savu Padomju Savienības pilsoņa pienākumu.
Sapulcēs runāja vai nu meža meistars, vai iecirkņa priekšnieks, vai arī no rajona atbraukušie partijnieki. Dažreiz no Bogučaniem ieradās pats mežrūpniecības saimniecības (MRS) direktors. Visām šīm sapulcēm darba kārtība bija līdzīga – daži koku cirtēji vai baļķu vedēji (vasarā – plostu sējēji) tika uzslavēti par pārpildīto dienas normu, bet kritizēti tie, kuri nebija to izpildījuši. No dažiem strādniekiem, bet citreiz no visas brigādes tika prasīts, lai viņi uzņemas augstākas saistības koku gāšanā, baļķu izvešanā, plostu siešanā. Tas viss bija jāuzņemas par godu kādam notikumam. Kara laikā par to, ka armija pavirzījusies uz priekšu, atbrīvojusi kādu pilsētu, bet visos laikos – sakarā ar drīzumā gaidāmiem valsts svētkiem, kongresiem, valsts un partijas vadoņu dzimšanas un miršanas dienām. Protams, vienmēr tika atgādināts, ka jāstrādā daudz labāk kā jebkad agrāk. Lai gan es nebiju nodarbināts mežā, mūsu tirdzniecības bāze skaitījās pie MRS un mums arī bija viena arodbiedrība, tādēļ šad tad aizgāju uz šīm sapulcēm paklausīties, ko nu atkal stāstīs.
Parasta lieta, ka sapulcē nogurušie strādnieki snauda. Reiz bija iesnaudies arī kāds neliels priekšnieks. Blakussēdētājs to pamanīja un viņu neuzkrītoši modināja. Laikam jau cilvēks tajā brīdī bija sapņu valstībā. Pamodinātais momentā cēlās kājās, kāpa uz skatuves, kur bija nolikts ar sarkanu drānu pārklāts galds, aiz kura sēdēja un runāja iecirkņa priekšnieks. Tas brīnījās, ko tad viņa padotais neaicināts nāk ko teikt. Pēc klātesošo smiekliem sapņotājs beidzot aptvēra īstenību.
Motocikls – partijniekam, mežcirtējam – pulkstenis
Liekas, tas bija 40. gadu beigās, kad kārtējo reizi ziemā ar zirgu pajūgiem biju aizbraucis uz sešdesmit kilometru tālo rajona centru Bogučaniem saņemt Artjuginas tirdzniecības bāzei preces (savukārt no bāzes tās tika piegādātas septiņiem veikaliem). Šajos braucienos bija noteikta kārtība. Viena diena pagāja, turp braucot, otrajā dienā preces tika saņemtas un sakrautas ragavās, bet trešajā dienā agri no rīta jūdzām zirdziņus ragavās, lai līdz vakaram tiktu mājās. Tā Bogučanos vajadzēja palikt divas naktis. Reiz, kad nācās palikt rajona centrā, tur pa dienu kultūras namā notika svinīga sapulce, jo sociālistiskajā sacensībā Bogučanu rajona MRS visas Padomju Savienības mērogā bija ieguvusi otro vietu mežu ciršanā. Par to no valdības bija piešķirti sešdesmit tūkstoši rubļu darbinieku apbalvošanai. Toreiz par šiem sešdesmit tūkstošiem bija nopirktas dažādas dāvanas, ko tad saņēma cilvēki, kuriem pēc rajona vadības un partijnieku atzinuma bija vislielākie nopelni koku ciršanā.
Vērtīgākais bija motocikls. To saņēma Bogučanu rajona kompartijas organizācijas pirmais sekretārs. Viens velosipēds tika rajona izpildu komitejas priekšniekam, otrs – milicijas priekšniekam. Vairāki mazāka ranga priekšnieki saņēma drēbes uzvalkam, bet audumus kleitām – kāda zemāka partijas priekšniecīte. Dāvanas dabūja arī dažas grāmatvedes, kuras pat nestrādāja MRS. Pēdīgi tika apbalvoti divi meža koku zāģētāji. Katrs saņēma rūpnīcā gatavotu kabatas pulksteni (“štampovku”), kurš toreiz maksāja 180 rubļu. Ja pats visu to nebūtu redzējis un man to kāds stāstītu, es neticētu. Kā tas varēja būt, ka šajā lielajā valsts mēroga pasākumā no simtiem melnā darba darītāju tika apbalvoti tikai divi!? Un viņiem tika atmesti 360 rubļi. Bet kam aizgāja 59 640 rubļi? Un par ko?
Desmit stundas un bez brīvdienām
Visu kara laiku un arī vēl pēc kara, kamēr koku ciršana nebija mehanizēta, modē bija tā saucamās trieciensvētdienas (udarnij voskresņik – krievu val.), kad atkal par godu kaut kādiem šīs iekārtas svētkiem, valsts vadoņu dzimšanas vai miršanas dienām bija jāiet zāģēt kokus. Trieciensvētdienās vietējā priekšniecība labākajam meža cirtēju pārim vēl piekomandēja sadabūtās mājsaimnieces un kantorī strādājošos, kā arī mūsu apgādes organizācijā strādājošos darbiniekus. Tajās reizēs īstais meža cirtēju pāris kokus tikai nolaida, bet sagarināja un atzaroja minētie piekomandētie cilvēki. Līdz darba beigām tika uzmērīts un saskaitīts, cik šī grupa (dažreiz 10 vai 12 cilvēku) tanī dienā baļķu ir sagatavojusi. Visus tos tad pierakstīja jau agrāk izvēlētajam koku laidēju pārim. Līdz ar to sanāca, ka dažreiz divi cilvēki dienas normu bija pārpildījuši par tūkstoš un vēl vairāk procentiem. Vakarā sevišķi spožos rezultātus vajadzēja ziņot pa “trepītēm” tālāk uz mežizstrādes iecirkni, bet no turienes – priekšniecībai uz Bogučaniem.
Oficiālais darba dienas garums desmit stundu, ja nemaldos, pastāvēja līdz 40. gadu beigām (tik ilgi arī saglabājās pārtikas produktu kartīšu sistēma). Taču bieži bija jāstrādā arī svētdienās. Jokotāji toreiz sacīja tā: “Lūk, mēs, strādnieki, gribējām strādāt visas svētdienas, taču mūsu visu mīlošā valdība ar vēl mīlošāko Skolotāju Vadoni Josifu Visarionoviču Staļinu to neatļāva, teica, ka divas dienas (svētdienas) mēnesī nav jāstrādā.”
Nepārspētais mežcirtējs Stepans
Meža cirtējs Stepans bija vidēja auguma sibīrietis ar lielu enerģiju un izturību. Vienmēr centās strādāt vairāk par citiem, lai tad sapulcēs un sienas avīzēs tiktu uzslavēts un arī dabūtu kādu goda zīmi vai medaļu, ko sev piespraust. Stepans bija vājdzirdīgs. Pēc drošības noteikumiem ar tādu dzirdi nemaz nedrīkstēja atļaut viņam kokus gāzt, bet uz to neskatījās. Parasti Stepans kokus zāģēja un sagarināja viens, izmantojot tā saucamo lučaku – trīs līdz četrus centimetrus platu un metru garu zāģi rāmī. Pēc darba taigā vakarā viņš pārnāca mājās un pēc desmit divdesmit minūtēm paēdis un padzēris steidzās atkal kaut ko darīt. Upmalā paņēma savu laivu, aizairējās no ciemata kādu kilometru, tad taigā sameklēja nokaltušu un apdegušu sveķotu priedes celmu. To apzāģēja, sagarināja, saskaldīja un sanesa laivā, lai, tumsai iestājoties, varētu laivas priekšgalā uz nostiprinātas metāla konstrukcijas aizdedzināt tur sakrauto malkas klēpi un, laivu stumjot gar krastu, ar žebērkli medīt krastam tuvāk piepeldējušās zivis. Zivju duršana Angārā sākās tikai vēlu rudenī, dažas nedēļas pirms upes aizsalšanas. Sevišķi labi zivis nāca pie krasta, kad iestājās sals un pašu seklo krastmalu jau klāja ledus. Zivis krastam daudzkārt vairāk piepeldēja tumšās bezmēness naktīs. No zivju duršanas Stepans, tāpat kā mēs, citi zivju dūrēji, mājās atgriezās ne agrāk kā pusnaktī. Viņam pietika pagulēt dažas stundas, lai atkal agri rītā celtos un pirmais ietu cirsmā turpināt darbu.
Dažas cirsmas bija vairākus kilometrus no Artjuginas. Pateicoties Stepana lielajai enerģijai un augstajiem darba izstrādes rādītājiem, 40. gadu beigās priekšniecība viņu paaugstināja – nozīmēja par tā saucamo meža meistaru jaunveidotajā mežu ciršanas iecirknī kādus četrdesmit kilometrus no Artjuginas. Jaunajā darbā viņš nežēloja ne savus garīgos, ne fiziskos spēkus. Viņam kā meistaram pienākums bija darbus tikai organizēt un vadīt, bet reiz strādājošajā svētdienā, tā saucamajā voskrestņikā, viņš pēc darba norīkošanas arī pats paņēma zāģi un vienatnē cītīgi laida kokus. Bija priekšniecības rīkojums, ka šādos voskresņikos siltās pusdienas jāpiegādā tieši koku ciršanas vietā. Protams, tās tika ēdnīcā pagatavotas, un tad nu vajadzēja kādu jau laikus nozīmēt, kurš zirga pajūgā ēdamo un arī kādu darbinieci no ēdnīcas aizvestu uz cirsmu, lai tur pusdienas izdalītu. Stepans tanī rītā bija aizmirsis kādam likt to izdarīt. To viņš atminējās vien tad, kad cirtēji sāka prasīt, kāpēc nav pusdienu. Tad Stepans nometis zāģi un aizskrējis uz mājām to lietu nokārtot. Tur zirgi neesot vairs bijuši. Tad viņš licis ēdamo ielikt spaiņos un pats ar nēšiem nesis pusdienas uz cirsmu, kur līdzi atnākusī pavāre tās sadalīja.
50. gadu sākumā, kad Sibīrijā koku gāšanai tika ievesti motorzāģi “Družba” un traktori koku izvešanai, Stepans par meistaru vairs nestrādāja. Tad jau kokus cirsmā tikai nolaida, bet līdz lejas krautuvei traktors aizvilka ar visiem zariem. Stepans nu kokus laida, tā sakot, no celma, bet vairs ne ar veco rokas zāģi, bet jau ar motorzāģi. Viņa nolaistos kokus nepārtraukti līdz krautuvei veda divi traktori. Par ilggadējiem labiem darba rādītājiem MRS vadība, rajona vadība un, galvenais, partija piešķīra Stepanam Darba varoņa goda nosaukumu ar visām tam paredzētajām piedevām – ordeni utt. Ordeni no rajona pilsētas aizvest un pasniegt nolēma pats MRS direktors. Bija paredzēts vakarā pēc darba ciemata klubā sasaukt sapulci un to ordeni Stepanam svinīgi piespraust. Taču tanī dienā, kad atkal kārtējo reizi traktoristi iebrauca cirsmā pēc Stepana nolaistajiem kokiem, tie atrada viņu mirušu – koks nositis.
Starp astoņiem bija Skaidrīte
Katru gadu ziemā meža darbos, kokus taigā cērtot, bet vasarā plostus sienot un pludinot, notika nelaimes gadījumi. Kādu nosita krītošs koks, kādu sakropļoja krautuvē, veļot baļķus no desmit vai pat piecpadsmit metru augstās grēdas upē. Negadījumi sevišķi bieži notika, kad sāka izmantot dažādus mehānismus.
Vislielākais upuru skaits vienā nelaimes gadījumā bija astoņi. Tas notika, ja nemaldos, 1946. gada 2. maijā cirsmā Irkiņejevas krastā, trīsdesmit kilometru uz augšu no tās ietekas Angārā. Katru gadu uz pavasara pusi tanī upmalas pļavā saveda baļķus, lai uz sauszemes veidotu tā saucamās plostu galvas paredzētā plosta platumā.
Liktenīgajā dienā ledus Irkiņejevā jau bija tikpat kā izgājis, ūdens līmenis augsts, un applūdušajā pļavā tas sasietos plostus bija pacēlis. Uz vietas tos turēja resnas troses un enkurs. Kaut arī bija Maija svētki, cilvēkiem lika strādāt, lai pabeigtu plostu gatavošanu un tad palaistu pa upi uz leju. Nevarēja gaidīt, kad ūdens līmenis kritīsies, jo tad plosti “apsēstos” upmalas pļavā. Tā pļava atradās upes kreisajā krastā, bet ciemats – labajā. Pusdienās visi strādnieki bija pārbraukuši ar laivām ciematā un paēduši ēdnīcā vai savās ģimenēs. Pēc tam viņi pulcējās krastā, lai brauktu pāri upei strādāt. Un tā vienā laivā sakāpa 23 strādnieki, kaut gan pēc drošības noteikumiem varēja atrasties tikai astoņi. Pie tādas laivas pārslodzes pēc kādu braucēju asākas kustības laiva apgāzās, un visi braucēji nokļuva ledusaukstā ūdenī. Nelaime notika, kad laiva no krasta bija atīrusies kādus divdesmit metrus. Daži peldēt nepratēji pieķērās pie laivas un tā laimīgi izglābās, bet lielākie peldētāji noslīka, nesasniedzot krastu. Noslīkušos sāka atrast tikai tad, kad upē nokritās pavasara palu ūdeņi. Dažus atrada atvarā netālu no notikuma vietas, bet vienu, kurš bija plosta locmanis, – pēc mēneša 32 kilometrus no notikuma vietas. Arī mūsu tautieti Skaidrīti Lavenieci atrada pēc trim nedēļām. Par šo cilvēku bojāeju tiesa piesprieda vienu gadu cietumsoda plostu meistaram, kaut gan viņš tanī brīdī tur nebija, bet abi galvenie rīkotāji un vaininieki noslīka kopā ar citiem.
Turpinājums nākamajā numurā
