Sākums 19. martā,
14. turpinājums
Mana galdnieka darbnīca atradās netālu no dzīvokļa uz upes pusi. Par jauno darbavietu biju ļoti priecīgs. No mehanizētiem galdnieka instrumentiem man izdevās dabūt tikai Daugavpilī ražotu pārnēsājamo elektrisko zāģīti un elektrisko kaltu. Šos divus instrumentus uzstādīju kā stacionārus, un ar dažādām palīgriktēm tie man atvietoja daudz roku darba, sevišķi logu rāmju izgatavošanu. Ēvelēju gan visu ar rokas ēvelēm. Te vairs neremontēju un netaisīju ragavas, ratus, riteņus un mucas, bet gan gatavoju visu pārējo, kas organizācijai un ikdienai saimniecībā vajadzīgs, sākot ar bērna šūpuli, gultām, istabas iekārtām un beidzot arī zārkiem aizgājējiem. Pelnīju vismaz divreiz vairāk nekā iepriekšējā vietā. Darbs bija patīkams, sevišķi ziemā, arī vakaros. Taisīju arī vietējiem iedzīvotājiem dažādus vajadzīgus priekšmetus. Priekšnieki ar manu organizācijai veikto darbu bija ļoti apmierināti, tādēļ arī neskatījās, cikos es darbā ierodos, cik ilgi strādāju, kam un ko izgatavoju. Tā arī tur strādāju līdz aizbraukšanai uz Dzimteni.
Ja piedod leģionāriem, tad kāpēc ne mums
Pēc vairākkārt rakstītiem lūgumiem dažādām valsts iestādēm beidzot brālis Ernests saņēma atļauju pārcelties pie mums no Tālajiem Ziemeļiem, Krasnojarskas novada Ustjporta rajona (pie Jeņisejas ietekas Ziemeļu Ledus okeānā). Tā 1955. gada vasaras nogalē pēc trīspadsmit prombūtnes gadiem ieraudzījām Ernestu un viņa sievu Anniņu (jelgavnieci Annu Kauliņu – red.). Iepriekš rakstīju, ka viņus uz ziemeļiem aizveda 1942. gadā no mūsu pirmās nometināšanas vietas – Klopaka Ujāru rajonā. Ernests laimīgi dabūja mežsarga darbu mežsaimniecībā, jo mežzine bija mana drauga, medību un zvejas biedra, ukraiņu mākslinieka Jura Panova sieva Nadežda. Pēc lēģeros pavadītiem gadiem Juris bija pārcēlies uz Artjuginu un te izveidojis ģimeni.
50. gadu vidū sāka runāt par amnestijām, atbrīvošanu no izsūtījuma un to, ka dažiem izsūtītajiem atļauj aizbraukt ciemos pie radiem citās republikās, arī uz Latviju. Mēs, visi trīs brāļi – Ernests, Arvīds un es –, aizrakstījām uz Maskavu augstākiem valsts vadītājiem katrs atsevišķā instancē, lai mums ļauj atgriezties Latvijā. Laikam bija pagājuši divi mēneši pēc lūguma aizsūtīšanas, kad mūs izsauca vietējais komandants. Izrādījās, ka augstās valsts iestādes, kurām bijām rakstījuši, atbildes nebija sūtījušas mums, bet komandantam. Visas atbildes vienādas – izsūtīti pareizi, atgriezties mājās nav atļauts.
Dzīvojot Sibīrijā, bija atļauts abonēt arī katras padomju republikas galveno avīzi. Mēs, protams, abonējām “Cīņu”, kas skaitījās Latvijas Komunistiskās partijas izdevums. Ja nemaldos, divos “Cīņas” numuros bija plaši Rietumos nokļuvušiem latviešu leģionāriem domāti raksti ar virsrakstu “Brauciet mājās, mēs jums piedodam!”. Piedeva tiem, kas bija iesaukti leģionā un karojuši pret PSRS. Šo rakstu iespaidā uzrakstīju lūgumu Latvijas Republikas Augstākajai Padomei, lai man atbild, ko esam nogrēkojušies pret padomju iekārtu. Kāpēc mums nav atļauts atgriezties mājās, bet tiem, kas ar ieročiem rokās cīnījušies pret padomju iekārtu, piedod un ļauj atgriezties? Protams, necerēju, ka man no Rīgas kāds atbildēs.
Krasnojarskā lūgumu noraidīja
1956. gada beigās aizsūtīju lūgumu uz Krasnojarsku apgabala komandantam, lai atļauj man un sievai apciemot radus Latvijā. Dažiem tautiešiem tas jau tika atļauts, domājām, ka arī mums laimēsies. Tuvojoties 1957. gada pavasarim, es bieži jautāju komandantam, vai vēl nav atbildes no Krasnojarskas, taču vienmēr teica, ka nav.
Tolaik mūsu ģimenē auga trīs meitas (astoņi, seši un četri gadi). Mirdzai pietika darba mājās – aprūpēt ģimeni. Lai gan naudas pelnītājs biju es viens, ar to pietika, lai visi pieci būtu labi apģērbti un paēduši. Protams, skatoties tā laika dzīvi tur, Sibīrijā. Gadījās, ka es laimēju valsts aizņēmuma izlozē piecus tūkstošus rubļu, kurus tad arī nolēmām izlietot braucienam un ciemošanās vajadzībām Latvijā. Cerējām, ka atļauju dabūsim. Jāatzīstas, ka ar tām uzspiestajām valsts aizņēmuma obligācijām ikgadējās izlozēs es vairāk ieguvu, nekā no manis tika “labprātīgi” tika ieturēts. Vecajā darbavietā vidējā alga bija apmēram 250 rubļu mēnesī, bet izlozēs bez tiem 5000 laimēju vēl divas reizes pa 400 rubļiem un vairākas reizes pa 100 rubļiem.
Braukt uz Latviju plānojām maija beigās pēc kartupeļu iestādīšanas un citiem pavasarī dārzā darāmajiem darbiem. Tā, lai līdz jūlijam – siena laikam – būtu atpakaļ.
Taigā kusa pēdējais sniegs. Upes lauza septiņus mēnešus veco ledus segu, kad kādu dienu Artjuginas komandants ieminējās, ka atbilde uz manu lūgumu varot būt Bogučanos pie galvenā – rajona komandanta –, jo, lūk, pavasarī ledus iešanas laikā pasta sakari rajonā ir pārtrūkuši.
Mans jaunākais brālis Arvīds pirms vairākiem gadiem bija ieguvis kutera vadītāja un arī mehāniķa tiesības un bija 150 zirgspēku kutera piecu cilvēku komandas vadītājs (staršina). Kuteri rudenī izvilka krastā Artjuginā. Pavasarī gaidot, kad galvenās ledus masas izies, tas krastā tika remontēts un krāsots. Kad kuteri ielaida ūdenī un tas pirmajā reisā devās uz Bogučaniem, arī Mirdza, es un mūsu vidējā meitiņa Silvija bijām tajā pasažieri.
Bogučanos tūlīt gājām uz komandantūru un jautājām, vai nav no Krasnojarskas atbildes uz manu lūgumu par atvaļinājuma pavadīšanu Latvijā. Komandants ātri paskatījās seifā un teica, ka ir. Prieki mums bija īsi, jo, kad viņš izlasīja augstākās priekšniecības lēmumu, sapratām, ka lūgums ir noraidīts. Momentā iecerētais un domās iztēlotais brauciens redzēt Dzimtenes radus un draugus sabruka kā bērnībā no sērkociņiem taisītās pilis. Bija jāatgriežas realitātē.
Neticamais rīkojums pasu galdā
Tajā laikā jau bija valdības izdots likums, ka mūsu, izsūtīto, kategorija var saņemt pasi uz desmit gadiem, kas dod iespēju brīvi pārvietoties pa noteikto Krievijas apgabalu (mums – Krasnojarskas novadu). Tad nu lūdzām komandantam izziņu, lai mēs kaut šādas pases varētu saņemt. Kamēr tas rakstīja, sēdējām un ārēji neizrādījām savu vilšanos par atteikumu atvaļinājumu pavadīt Latvijā. Tomēr domāju, ka komandants, gados vēl jauns čekists, to juta. Viņš, kā prata, sāka mūs mierināt un apgaismot, teikdams – ja katram dos atļauju izbraukt uz iepriekšējo dzīvesvietu, kas gan tas būšot par izsūtījuma apgabalu. Kad izziņas saņēmām, gājām tās iesniegt pasu galdā tās pašas vienstāva mājas otrā galā. Ieraudzījām uz durvīm uzrakstu, ka pasu galds strādā katru dienu, izņemot izejamās, profilakses un vēl kādas tur īpašas dienas. Galu galā sanāca tā, ka apmeklētājus tas pieņem tikai trīs dienas nedēļā. Tanī dienā dokumentus vairs nepieņēma, bet nākamajā iestāde nestrādāja. Tā nu mums bija jādzīvo Bogučanos vēl divas dienas.
Dienā, kad pasu galds strādāja, no rīta iesniedzām savus dokumentus, bet pēcpusdienā pēc trijiem (kā rakstīts uz durvīm) gaidījām, kad izdos jaunās pases. Mūsu meitiņai Silvijai uzgaidāmajās telpās kļuva garlaicīgi, un es viņu izvedu laukā, kur ēkas priekšā viņa siltajā pavasara saulītē spēlējās. Gaidot rindu, ik pa laikam izgāju uz mājas sliekšņa paskatīties, ko Silvija dara. Kad kārtējo reizi biju izgājis pieskatīt bērnu, mājas otrā galā, kur atradās ieeja komandantūrā, bija iznācis ārā uzsmēķēt komandants. Tajā brīdī neturēju par vajadzīgu viņu pasveicināt, bet viņš, mani ieraugot, diezgan nervozi māja un aicināja pie sevis. Kad iegāju komandatūrā, jaunais čekists prasīja, ko es pasu galdā darot. Atbildēju, ka gaidu pasi. Viņš jautāja: “Kādu pasi?” Tādu, kādai pats aizvakar izrakstīja izziņu, sacīju. Viņš tūlīt zvanīja pasu galdam, vai man ar sievu pases izrakstītas. Laikam saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pavēlēja: “Anulēt!” un nolika telefona klausuli. Varat iedomāties, ko domāju, dzirdot šo rīkojumu! Vai atkal nākotnē nepatikšanas? Taču nākamie komandanta vārdi mani pārsteidza vēl vairāk: “Jūs esat brīvi!” Prasīja, kur ir mana sieva, un lika, lai tūlīt eju viņu pasaukt. Kad aicināju Mirdzu uz komandantūru, uz sievas jautājumu, kāpēc tur jāiet, atbildēju, ka nezinu, ko komandants grib. Vēl šaubījos, vai viņa teiktais ir patiesība.
Pēc aicinājuma apsēsties komandants mums nolasīja saņemtos dokumentus, kur bija rakstīts, ka mēs esot brīvi. To bija nolēmusi Latvijas PSR Augstākā Padome, kurai biju aizsūtījis lūgumu sakarā ar iepriekš minēto rakstu avīzē “Cīņa”. Jāpiebilst, ka es ne vārdā nebiju lūdzis, lai mūs atbrīvo, bet tikai jautājis – par ko mūs izsūtīja? Nu bijām negaidīti, neiedomājami pārsteigti, kā arī priecīgi par saņemto ziņu “Jūs esat brīvi!”. Sākumā nemaz negribējās ticēt, ka tā ir īstenība. Vai mēs notiekošo neredzam tikai sapnī? Vai reizē ar pamošanos neizgaisīs viss dzirdētais un izjustais?
Kaut arī uz Rīgu nosūtītajā vēstulē nebiju minējis visus savas ģimenes locekļus, atbrīvošanu saņēmām visi – trīs brāļi, māsa, māte un mana dzīvesbiedre Mirdza. Komandants rakstīja mums jaunas izziņas, ar kurām jau saņēmām tādas pases, ar kurām varējām braukt un dzīvot pa visu Padomju Savienību.
Nebijām tādu iespēju paredzējuši un arī Dzimtenē palikušajiem radiem vēstulēs jautājuši, vai Latvijā kaut kur būtu iespējams dabūt mums mājvietu. Tāpēc nolēmām, ka rīkosimies tā, kā bijām iepriekš plānojuši, – vispirms aizbrauksim apciemot radus un Dzimteni.
Pēc četrām diennaktīm biļešu rindā
Pēc kartupeļu iestādīšanas maija pēdējās dienās abi ar Mirdzu uzkāpām uz pasažieru kuģīša, kas mūs aizveda trīssimt kilometru pa Angāru uz leju un pēc tam trīssimt kilometru pa Jeņiseju uz augšu līdz Krasnojarskai.
Cauri Krasnojarskai uz rietumiem braucošie vilcieni visi bija pārpildīti. Stacijā pie kases stāvēja rinda, kurā paši brauktgribētāji pierakstīja jaunpienākušos. Šādi uz katra pienākošā vilciena brīvajām vietām tika tie, kuri ilgāk rindā stāvējuši. Kad bijām tur pavadījuši četras diennaktis, arī mēs tikām vilcienā kopīgā vagonā. Mums uz diviem bija tikai viena sēdvieta, taču bijām laimīgi arī par to.
Jau drīz pēc izbraukšanas no Krasnojarskas pārpildītajā vagonā netālu no mūsu sēdvietas ievērojām vienu vīrieti, kurš bija ģērbies īpatnējākās drēbēs, viņa izturēšanās arī atšķīrās no pārējo pasažieru uzvedības. Šis cilvēks arī mūs abus bija novērojis un pienāca pie mums. Bijām patīkami pārsteigti, ka viņš mūs uzrunāja latviski. Iepazināmies. Viņu sauca Alberts Rūja. Kad jautājām, kā viņu neredzējām, stāvot rindā pēc biļetēm, viņš izstāstīja, ka brauc uz mājām no Noriļskas, kur lēģerī bijis divpadsmit gadu. Rindā nav stāvējis, jo šādi atbrīvotos stacijās tālāk braucienam regulē attiecīga komandantūra. Alberts Rūja divpadsmit gadu Noriļskā bija dabūjis par to, ka karojis 19. divīzijā vācu armijā. Karaspēka daļa, kurā bijis, diezgan ilgi cīnījusies blakus šim dzelzceļam (Maskava–Veļikije Luki). Viņš minēja kādas stacijas nosaukumu un solīja, ja mums iznāks tur garām braukt dienā, tad parādīs nelielu kalnu, kurā bijuši ierakumos, un pie tā kalna blakus esošo zemāko vietu, kurā no uzbrūkošās Sarkanās armijas karavīru līķiem izveidojies augstāks kalns par viņu pozīcijām. Vēlāk tiešām viņš šo vietu mums ceļā rādīja.
Turpinājums nākamajā numurā
