“Ziņas” jau rakstīja, ka 19. janvārī Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņos, Dzirnavu Bērziņu mājās, ģimenes un draugu lokā simt gadu jubileju svinēja Alberts Reihenbahs. Lielākā daļa no jubilāra garā mūža ritējusi Zaļenieku pagastā, kur viņš ir pazīstams kā labs strādnieks, brigadieris, bitenieks, kā arī vietējā amatierteātra aktieris. Toreiz oriģinālu dāvanu jubilāram sagādāja bērni un mazbērni. Tā ir pašu spēkiem izdotā grāmata “Septiņpadsmit gadi manā mūžā”, kurā apkopoti viņa pieraksti par dzīvi izsūtījumā. Alberts Reihenbahs ir viens no tiem vairāk nekā 14 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, ko okupācijas varas kalpi kopā ar ģimeni izveda uz Sibīriju 1941. gada 14. jūnijā. Ar jubilāra atļauju šo atmiņu stāstu publicējam.
Mans tēvs Rūdolfs Reihenbahs piedzima 1882. gada 19. aprīlī. Viņa vectēvs, pēc tautības vācietis, ieceļoja no Vācijas. Amats – galdnieks. Apprecējās ar latvieti. Iepirkuši lauku mājas ar zemi Nīkrāces pagastā. Viņiem bija pieci dēli. Mājas mantojis vecākais dēls, bet pārējie izklīduši pa Latviju kur kurais. Mans vectēvs (Rūdolfa tēvs) no vietējā barona bija paņēmis rentē tam piederošās mājas “Tebras” Kalvenes pagastā, kas atrodas tagadējā Aizputes novadā. Dzīvojot Tebrās, ģimenē piedzima trīs dēli un divas meitas. Mans tēvs Rūdolfs bija vidējais dēls. Kad bērni bija jau pieauguši, saimniecību sāka vadīt vecākais dēls, bet mans tēvs iestājās dārzniecības skolā Kazdangā. Šo skolu viņš nedabūja nobeigt, jo pēkšņi nomira vecākais brālis. Rūdolfam bija jāpārņem saimniecība Tebrās, kuras vēl atradās muižas rentē.
Sākās Pirmais pasaules karš, un līdz ar daudziem kurzemniekiem Rūdolfs un pārējie ģimenes locekļi iesāka bēgļu gaitas. Tās viņus aizveda Vidzemē – Ērgļu apkaimē. No turienes Rūdolfs Reihenbahs tika iesaukts Krievijas armijā. Tika latviešu strēlnieku pulkos. Cīnījās pie Daugavas Nāves salā. Arī liktenīgajā reizē, kad vācu armija tur rīta agrumā palaida indīgās gāzes. Armijas daļai, kurā bija mans tēvs, vajadzēja naktī nomainīt tos karavīrus, kuri atradās ierakumos. Bet, tā kā vācieši iepriekšējā dienā, vakarā un naktī ar artilēriju intensīvi apšaudījuši Nāves salu, Daugavu un tuvāko aizmuguri un bija pilnīgi izpostīti visi pārcelšanās līdzekļi – laivas un laipas –, minētā armijas daļa neizpildīja uzdevumu un nenomainīja biedrus. Tikai nākamajā dienā, kad tika konstatēts, ka Nāves salā lietotas nāvējošās gāzes, no Rīgas atvestas gāzmaskas. Kad mana tēva vienība pārvesta uz pozīcijām Nāves salā, tur atklājies drausmīgs skats – neviena dzīva karavīra. Visi sastinguši kur kurais, ar šautenēm rokās, ar baltām putām uz sastingušajām lūpām. Bet visas metāla daļas – šautenes, šineļu metāla pogas – no indes iedarbības bija zaļā krāsā. Vācieši toreiz gan neieņēma Nāves salu – šo mazo zemes pleķīti, kur nebija nevienas dzīvības. Palaižot indīgās gāzes, bija mainījies vēja virziens un gāzes mākonis nests atpakaļ uz pašiem vāciešiem. Vēlāk tēvs piedalījies arī Ziemassvētku kaujās Ložmetējkalnā, kur latviešu strēlnieki vāciešus pārsteiguši pie svētku eglītes, bet citus apakšveļā gultās. Vēlāk viņa pulks aizstāvējis Rīgu. Kad vācieši jau bija pāri Daugavai, kaujā pie Tīnūžu muižas tēvs ticis kontuzēts no kādas tuvumā sprāgušas granātas. Kad nācis pie samaņas, kauja jau bija beigusies un atradies vācu gūstā. Tālāk ceļš uz gūstekņu nometnēm Jelgavā un Liepājā. No gūsta atgriezies pēc kara beigām. Palēnām Tebrās atgriezušies arī pārējie ģimenes locekļi.
Plikām rokām, bet savās mājās
1919. gadā Rūdolfs izvēlējās dzīvesbiedri – netālo kaimiņu meitu Madi Valkīru, kas pēc laulībām pieņēma vīra uzvārdu Reihebaha.
Mana māte piedzima 1885. gada 21. decembrī Tāšu pagastā, tagadējā Grobiņas novadā. Viņas vecāki rentēja kādu mazāku muižu (Maztāši). Ģimenē bija septiņi bērni. 19. gadsimta beigās mātes vecāki nopirka Klauģus – lauku māju Kalvenes pagastā. Karam sākoties, arī šī ģimene bija bēgļu gaitās. Vīrieši, protams, iesaukti karā. Jaunākais brālis Otto uz 25 gadiem bija iesaukts krievu armijā vēl pirms kara. Vēlāk cīnījies latviešu strēlniekos, ģimenē runāja, ka bijis krievu revolūcijas vadoņa Ļeņina miesassargs Maskavā. Pēc kara atgriezies Latvijā, Otto piešķirta zeme Auces tuvumā. Arī manas mātes ģimene no bēgļu gaitām atgriezās, pazaudējusi visu mantu, lopus un citu iedzīvi.
Kopdzīvi Tebrās mani vecāki iesāka tikpat kā bez kādas iedzīves. Bet viņiem bija darba pieradušas rokas, vēl joprojām rentējamas mājas un kara laikā ar krūmiem aizaugušie tīrumi.
1920. gada 19. janvārī pasaulē kā pirmdzimtais nācu es – Alberts. 1921. gada 20. aprīlī piedzima brālis Ernests, 1925. gada 25. augustā māsa Velta, bet 1928. gada 18. februārī brālis Arvīds.
Paņemot aizdevumu Zemes bankā, 1926. gadā Tebras beidzot tika iegūtas īpašumā. Un tā visus turpmākos gadus tēvam bija jādzēš parāds un procenti bankā. 1940. gada pavasarī tēvs teica, ka vēl tikai pēdējais maksājums būs jānomaksā rudenī un tad uz Tebrām negulsies vairs nekādi parādi, mājas būs izpirktas. Taču aiznākamajā 1942. gada gada rudenī tēvs vairs nebija starp dzīvajiem. Viņš mira tālu no Tebrām un kopā ar daudziem likteņa biedriem tika guldīts kopējā kapā Krievijā, Kirovas apgabalā, kādā no Vjatlaga lēģeriem.
Barona kapličas ķieģeļi
20. un 30. gados no Tebru māju laukiem pazuda krūmi, tika nosusināti lauki, ierīkoti mākslīgie zālāji, graudaugu raža ar katru gadu palielinājās. 20. gadu nogalē tēvam laimējās nopirkt izdemolēto Padures barona kapliču pie Podnieku ezera. Veco laiku meistaru labi mūrētā celtne prasīja vairākas ziemas darba, lai to noārdītu un pārvestu uz Tebrām. 1932. gada vasarā no iegūtajiem ķieģeļiem vecās koka dzīvojamās mājas vietā tika uzcelta jauna mūra ēka. Atminos, ka kaimiņi tēvam jokojoties teica – vai nebūs bail tanī mājā dzīvot, jo spokošoties, tāpēc ka ķieģeļi no bijušās kapličas. Spokoties nespokojās, tikai jaunajā mājā lemts bija dzīvot vien deviņus gadus, līdz pienāca mūsu tautai liktenīgā diena un daudzi tika izvesti uz neatgriešanos.
Sava vēsture ir arī minētajiem ķieģeļiem. Tos sagādājis un savedis pie Padures muižas ozoldārza Padures muižas barons, lai uzceltu baznīcu. Taču celtniecības darbi vēl nebija iesākti, kad barons nomiris. Līdz ar to viņa piederīgie no tiem ķieģeļiem likuši uzbūvēt kapliču. Divus gadus tās būves laikā barons bijis apglabāts Padures kapos pagraba veidā no ķieģeļiem izbūvētā kapličā, bet, kad īstā celtne bijusi gatava, viņš pārapbedīts. Pēc dažiem gadiem nomira arī baronese. Arī viņa guldīta jaunajā kapličā. Tā bija masīva celtne. Mirušie tika guldīti atsevišķos tuneļos – krāsnīs, kuras jau bija izgatavotas pie telpas dibena sienas. Visas telpas platumā blakus bija piecas krāsnis, bet augstumā līdz griestiem – četri stāvi. Tātad kopā kapličā bija divdesmit krāsnis. Tukšajās bija atstāts mazs lodziņš, bet aizņemtās krāsnis visas nosegtas ar dzeltena marmora plāksnēm, uz kurām varēja izlasīt aizgājēju vārdus, uzvārdus, titulus un dzīves datus.
Par kapličas izdemolēšanu bija tāds nostāsts. Podnieku ezera pretējā galā ir mājas “Ezergaļi”. Tur 20. gadu vidū notikusi ūtrupe. Tādās reizēs sapulcējās daudz cilvēku – gan no tuvienes, gan tālienes. Kalvenes pagastā tuvu viena otrai bija divas mājas – Piķi un Stepēni. Abi kaimiņi labi satika un arī uz ūtrupi bija aizbraukuši kopā divatā. Viens no viņiem dzirdējis divu jaunu svešu cilvēku sarunu par baronu kapliču ezera otrā galā un par tur apbedīto muižnieku bagātību. Piķu un Stepēnu saimnieki tūlīt bijuši klāt. Neuzkrītoši pievirzījušies tuvāk svešiniekiem un, pīpes aizkūpinot, sākuši savā starpā runāt par kapliču, baronu dzīvi un bērēm. Liekas, ka Piķu māju saimnieks bija lielākais runātājs. Viņš stāstījis Stepēnu saimniekam par barona bērēm, kuras esot no malas skatījies, un it kā starp citu ieminējies, ka aizgājējam zārkā ir ieliktas arī dārglietas. Kaimiņš to, protams, apstiprinājis. “Pats savām acīm redzējis” pie mirušā svārkiem zelta pulksteņa ķēdi laba zirga pinamā pinekļa resnumā. To svešie visu dzirdējuši. Pēc Ezergaļu ūtrupes pirmajā vai otrajā nedēļā tikušas uzlauztas kapličas ozolkoka durvis, sasistas marmora plāksnes, abi tur esošie zārki un skeleti izsvaidīti. Vēlāk apbedīto cilvēku kauli jau tika izmētāti ārpus kapličas.
Kad pagājušā gadsimta 20. gadu otrajā pusē projektēja un nosprauda Glūdas–Liepājas dzelzceļu, viens no inženieriem bija baronu attāls radinieks. Viņš pasūtīja galdniekam divus zārkus, maksāja cilvēkiem, kas izsvaidītos kaulus savāca, un apbedīja blakus kapličai. Pēc tam Kalvenes pagasta pašvaldība ierosināja kapliču pārdot nojaukšanai. Un, lūk, mans tēvs to nopirka. Labi neatminos, liekas, ka samaksāja deviņus tūkstošus latu.
Latviešu strēlnieks – pagasta vecākais
Nodibinoties Latvijas valstij, pirmajās pašvaldību vēlēšanās mans tēvs tika ievēlēts par pagasta vecāko. Līdz 1934. gadam (kad pēc Kārļa Ulmaņa puča nenotika ne Saeimas, ne pašvaldību vēlēšanas – red.) viņš šo amatu nepildīja tikai trīs gadus – divu vēlēšanu starplaikā. Taču no 1934. gada līdz Latvijas valsts okupācijai 1940. gadā turpināja ieņemt pagasta vecākā amatu. Pēdējos Latvijas valsts pastāvēšanas gados viņš bija arī pagasta tiesas priekšsēdētājs. Tēvs sastāvēja arī aizsargu organizācijā, kur bija kasieris, un, šķiet, nekādus ieročus mājās neturēja.
1940. gada vasarā notika “brīvās” vēlēšanas. Mēs ar brāli Ernestu nebalsojām. Tēvs bija balsot.
Rudens pusē un nākamajā ziemā mūsu apkārtnē sāka pazust cilvēki.
1941. gada 12. februārī atkal vēlēšanas. No Tebrām minētajā dienā vēlēšanu iecirknī bija jābūt vienam pajūgam vadāt vēlētājus. Tur divjūga (kombinētās vācu tipa) slēpēs braucu es. Visu dienu līdz vēlam vakaram dežurēju kopā ar Vizbuli Jāni. Jau vēlā vakara stundā vēlēšanu iecirkņa vadītājs mums abiem teica, lai novēlam un tad varam braukt mājās. Jānis bez kādas apdomāšanas un iepriekšējas norunas atbildēja, ka viņš nebalsos. Es, protams, sekoju Jāņa piemēram. Gājām ārā un ar nosalušiem zirgiem rikšojām mājās. Bet vēl pirms tam balsošanas telpā dzirdējām, ka tika pārbaudīts, kuri vēl nav balsojuši. Tanī skaitā atrada arī manu tēvu. Pilnvarotais no apriņķa – komjaunietis Tālbergs no Valtaiķiem (mūs reizē Valtaiķos iesvētīja, viņš toreiz bija reliģiskā organizācijā, liekas, aktīvs dalībnieks) – zvanīja tēvam un laipni atgādināja, ka viņš vēl nav nobalsojis, un reizē aicināja, lai pasteidzas to izdarīt. Ko tēvs atbildēja, uzzināju, mājās pārbraucis. Tēvs teicis, ka vēlēt neiešot, tāpēc ka esot apvainots. 1940. gada augustā notikušajās “Saeimas vēlēšanās” viņš izstrīpojis vēlamos kandidātus, bet tas nav ņemts vērā.
Sarkanarmiešu kandidātus izrīko huligāns
1941. gada pavasarī, liekas 21. martā, tika nacionalizēta Friča Vilmaņa Poru saimniecība. Tur jaunā valdība ierīkoja zirgu iznomāšanas punktu. Aprīlī vai varbūt maijā Tebrās ieradās kāds cilvēks sarkanarmijas formā, kurš interesējās un pierakstīja, cik saimniecībā lopu, kāds ir inventārs, tostarp lauksaimniecības mašīnas. Lauksaimniekiem bija jāsūta darbinieki un zirgu pajūgi aerodroma celtniecībā Cīravā.
Aprīlī no katra pagasta atsevišķā dienā tika saukti uz Kara komisariātu Aizputē 1919., 1920. un 1921. gadā dzimušie – jauniesaucamie. Mums, kalveniekiem, tika parādīts “liels gods” – no Aizputes apriņķa 19 pagastiem tikām uz turieni aicināti pirmie. Laikam par to bija jāpateicas apriņķa jaunajam priekšniekam – kalveniekam, Aizporu māju saimniekam Kalniņam. Arī viņa viens dēls Rihards bija jauniesaucamajos. Komisariātā izgājām komisiju, varējām arī brīvi izvēlēties ieroču šķiru, kurā dienēt. Kara komisariātā priekšnieks krievs, kura teikto tulkoja latviski, mums paskaidroja, ka pie kapitālistiem jauniesaucamais ieroču šķiru tā izvēlēties nevarot. Priekšnieks stāstīja arī to, kādi lieli sasniegumi esot tur – padomijā. Atminos viņa teikto, ka, lūk, tur zemniekiem (laikam gan viņš teica – kolhozniekiem) nav jābaidās, ka uznāk sausums un ilgi nelīst lietus. Dievs neesot jālūdz, tikai vajag nospiest attiecīgo pogu, un visos kolhoza un sovhoza laukos nolīs vajadzīgais lietus.
Jau ziemā mums, jauniesaucamajiem (oficiāli mūs sauca – sarkanarmijas kandidāti), tika izdota sarkana grāmatiņa, vajadzēja nolikt GDA (“Gatavs darbam un aizsardzībai!”) normas slēpošanā un skriešanā. Reiz slēpot vajadzēja Aizputē. Tur mūs komandēja daudz vecāks par mums plašā apkārtnē pazīstamais huligāns Ķieģelis jeb Stieģelis. Domāju, ka viņš bija komjaunietis. Apģērbs un izturēšanās to liecināja.
Liekas, jau aprīlī mums, jauniesaucamajiem jeb oficiāli Sarkanās armijas kandidātiem, divas reizes nedēļā – otrdienu un piektdienu vakaros – bija jāierodas tautas namā (tā toreiz sauca kultūras māju) uz militāro mācību. To pasniedza instruktors Voldemārs Štolcs. Viņš aizsargu organizācijā bija kāds komandieris, neatminos viņa dienesta pakāpi. Štolcs mums stāstīja par ieročiem, apbruņojumu un kara mašīnām vācu armijā. Nezinu, vai šāds temats tika uzdots no jaunās valdības vai to viņš izvēlējās pats.
1941. gada jūnijā
1941. gada jūnija pirmajās dienās rīkojums no pagasta, ka no saimniecības vienam cilvēkam uz nedēļu jābrauc ar vienu zirga pajūgu uz Cīravu aerodroma būvdarbos, bet vienam cilvēkam ar lāpstu uz nedēļu jābrauc strādāt uz grantsbedrēm aiz Aizputes Melnā kalna. Tika nolemts, ka es braukšu uz Cīravu, bet brālis Ernests – uz grantsbedrēm. Ernests uz šiem darbiem brauca ar velosipēdu un katru vakaru bija atpakaļ mājās. Es uz Cīravu izbraucu ar divu dienu nokavēšanos. To motivēju ar to, ka man bija jābūt sarkanarmieša kandidāta mācībās pagasta tautas namā. Arī brālēnam Otim no Intiem bija līdzīgi. Tā mēs uz Cīravu braucām reizē. Divas dienas tur vedām zemi, ko ratos iekrāva un pēc tam izkrāva cilvēki no austrumiem. Šķiet, tie bija sodītie – cietumnieki, jo viņus apsargāja bruņoti sargi. Darba ražība bija ļoti minimāla. Ceturtdienas vakarā atkal abi ar Oti braucām patvaļīgi mājās, sakot citiem, ka piektdien jābūt mācībās un mums kā “patriotiem”, dzimtenes nākamajiem sargiem, tur jābūt obligāti. To bija uzzinājis mūsu pagasta pilnvarotais – brigadieris. Vēlāk uzzinājām, ka bijis ļoti uztraucies un rājies, bet mēs jau bijām gabalā.
Turpinājums nākamajā numurā
