Sākums 19. marta laikrakstā
Turpinām Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu simtgadnieka Alberta Reihenbaha aprakstu par 17 Krievijā izsūtījumā pavadītajiem gadiem.
13. jūnija vakarā, kā parasti piektdienās, atkal bijām tautas namā, kur aizsargu instruktors Voldemārs Štolcs vadīja sarkanarmiešu kandidātu nodarbības. Toreiz klausījāmies Štolca stāstīto par vācu lidmašīnām. Viens no sarkanarmiešu kandidātiem Ādolfs Māzeris bija diezgan augstā reibuma pakāpē un uzvedās skaļi. To ļaunā neņēmām ne mēs, ne arī Štolcs. Klausoties lektora teikto, varbūt bija pagājusi kāda pusstunda, kad zālē ienāca divas jaunas meitenes – piena pārraudze Kalēvica Vera un viņas palīdze (neatceros vārdu). Abas aicināja Štolcu iznākt laukā. Viņš atbildēja, ka ir aizņemts un viņa vietā varbūt varētu iziet aprunāties “biedrs Māzeris”, kas, kā jau minēju, bija kunga dūšā un, abām skuķēm ienākot tautas nama zālē, neiztika bez replikas. Tomēr meitenes diezgan uzstājīgi un acīmredzami uztraukti atkārtoja savu lūgumu. Tad Štolcs arī izgāja, bet jau pēc minūtes bija atpakaļ un turpināja nodarbību. Liekas, pagāja tikai dažas minūtes, kad jau minētais Māzeris atkal kaut ko skaļi teica. Tad Štolcs sacīja: “Ja jau biedrs Māzeris tik skaļi uzvedas, beigsim šodien un pulcēsimies rīt.” Visi bijām priecīgi, piekritām šim ierosinājumam un šķīrāmies. (Nevarēju pat pieļaut tādu domu, ka Štolcu redzu pēdējo reizi, ka viņa dzīvību izdzēsīs komunistu lode jau pēc nepilnām divām nedēļām Intu saimniecības rudzu laukā pie ceļu krustojuma. To uzzināju tikai pēc sešiem vai septiņiem gadiem.)
Vēsts par sešpadsmit aizrestotajiem vagoniem
Toreiz nodarbībā tautas nama zālē sēdējām blakus ar brālēnu Oti, kas bija no Intiem. No jauno meiteņu nervozās izturēšanās jutām, ka viņām bija sakāms kaut kas svarīgs. Iznākot no tautas nama, sarunājām, ja būs svarīgi jaunumi, sazināsimies pa telefonu. Tad sēdāmies uz velosipēdiem un braucām uz savām mājām. Minoties garām vecajam krogam, kurā dzīvoja mežsargs Ādamsons, pa vaļējo logu varēja dzirdēt, ka pa Rīgas radio tika ziņots, ka pasaules prese (neatminos, konkrēti kuras valsts) izplatījusi melu informāciju, it kā Vācija koncentrē savu karaspēku pie Padomju Savienības robežas, bet Padomju Savienība savu armiju pie Vācijas robežas. Tie esot visnekrietnākie meli, no patiesības tur neesot ne kripatiņas. Pie robežām bijusi tikai kaut kāda nenozīmīga kustība.
Mājās tēvs man un Ernestam ziņoja, ka viņam piezvanījis, neatminos kas, un teicis, ka pie Kalvenes stacijas atvesti un stāv 16 aizrestoti tukši lopu vagoni. Pēc visa spriežot, tajos tikšot izvesti cilvēki. Tēvs jautāja, vai mēs neesam kaut kā sagrēkojušies pret jauno iekārtu. Tādā gadījumā mums labāk būtu paslēpties mežā. Abi ar brāli teicām, ka nezinām, ka kaut ko būtu darījuši pretvalstiski. Tad apdomājušies jautājām tēvam, vai viņam pašam nevajadzētu aiziet mežā. Tēvs atbildēja, ka arī viņš nav darījis neko pretvalstisku. Tā mēs nomierinājāmies.
Sazvanījos ar brālēnu Oti un norunājām sameklēt minētās piena pārraudzes, kuras tanī dienā strādāja Vaivaros. Kad beidzot viņas satikām, jautājām, kas par lietu, kāpēc sauca no nodarbības ārā Štolcu. Izrādījās, tam par iemeslu bijuši tie paši 16 aizrestotie vagoni, kas stāvēja Kalvenes stacijā.
Vaivaru saimnieks Jānis Vilmanis, tāpat kā mēs ar Oti, uz nedēļu bija norīkots aerodroma būvē Cīravā. Jānis bija solījis, ka piektdien, 13. jūnija vakarā, būs mājās. Viņa sieva, uzzinot par aizrestotajiem vagoniem, brauca ar velosipēdu vīram pretī, lai brīdinātu par Kalvenes stacijā redzēto. Tā mēs Vaivaros ne saimnieku Jāni, ne viņa sievu saimnieci nesastapām. Gaidījām līdz rīta gaismai, tomēr viņi neatgriezās. Abi ar Oti atvadījāmies no meitenēm un, izkāpuši pa logu (ejot pa durvīm, mums būtu jāiet cauri istabai, kurā gulēja saimnieces tēvs), braucām mājās. Uz pāris stundām nolicies gulēt, redzēju šausmīgu sapni, ka kaut kas slikts (vairs īsti neatminos – kas) notiek ar tēvu. Šī sapņa iespaidā biju pilnīgi nosvīdis, kad pamodos, jo tēvs mūs modināja. Skatījos uz tēvu un priecājos – labi, ka slikts ir tikai sapnis.
Kabatas nazis kā pretošanās pierādījums
Mani pamodinājis, tēvs sacīja, ka zvanījis Otis – viņam no pagasta pavēlēts braukt uz skolu un vest uz staciju skolas pārziņa Klabja ģimeni. Kad atbraukšot atpakaļ, mums piezvanīšot. Visi trīs apspriedāmies, ko darīt turpmāk. Nolēmām strādāt kā parasti – Ernests ar velosipēdu atkal devās uz grantsbedrēm, bet es jūdzu zirgu un vedu pienu uz krejotavu. Tanī brīdī atnāca kaimiņi – brāļi Mārtiņš un Jānis Cildermaņi. Viņiem no pagasta bija likts pateikt manam tēvam, ka svētdien ar vienu zirgu jābūt Aizputē.
Piebraucot pie krejotavas, redzēju, ka no skolas mans brālēns Otis pajūgā bruņotu čekistu pavadībā izved skolas pārzini Klabi ar dzīvesbiedri un gadu veco puisēnu. Krejotavā valdīja liels satraukums. Tur uzkavējos vēl brītiņu pēc piena nodošanas un dzirdēju par daudzām neparastām lietām, kas bija notikušas aizvadītajā naktī. Ļoti uztraucies bija krejotavas vadītājs, kas baidījās no aresta.
Atpakaļceļā puskilometru no Tebrām kaimiņi Ādamsoni pateica, ka mūsu mājās iebraukusi smagā mašīna ar bruņotiem karavīriem. Iedomājos, ka tēvs tiek arestēts. Steidzos uz mājām, lai viņu vēl redzētu. Nebiju iebraucis sētā, kad pajūgu apstādināja pretī iznākušie čekisti. Draudot ar ieročiem, man lika pacelt rokas. Pārmeklējuši kabatas, atrada un paņēma parasto kabatas nazīti. Pēc tam veda mani istabā. Tur bija nosēdināti visi manējie, izņemot brāli Ernestu, kurš jau bija aizbraucis strādāt grantsbedrēs. No skapjiem un kumodes atvilktnēm viss saturs izvilkts un nekārtībā atradās uz grīdas. Manējo vidū sēdēja arī kaimiņš Jānis Cildermanis. Viņa vecākais dēls Mārtiņš, ieraugot, ka mājās iebrauc čekistu mašīna, bija paspējis aizbēgt. Nākamajā naktī viņu mājās meklējuši, bet viņš bija uzmanīgs un mājās nenakšņoja.
Brīdī, kad Tebrās bija čekisti, ar velosipēdu pagalmā iebrauca brālēns Otis. Pēc skolas pārziņa aizvešanas uz staciju, pārbraucis mājās, viņš zvanīja uz Tebrām, lai par notiekošo pastāstītu mūsu tēvam. Zvans Tebrās bija pienācis, bet atbildējuši sveši cilvēki, tāpēc Otis steidzies uzzināt, kas notiek. Arī viņu nosēdināja rindā. Kad beidzās kratīšana, pagasta partorgs izņēma kādu papīru un nolasīja paziņojumu, ka tēvs taisījies gāzt padomju iekārtu (partorgs pie šiem vārdiem paskatījās uz galdu, kur bija nolikts man atņemtais kabatas nazis un nolauztais sporta šķēpa uzgalis). Turpinot lasīšanu, partorgs paziņoja, ka tā iemesla dēļ visai mūsu ģimenei būšot jāpārceļas uz citu republiku. Cik te mums Tebrās esot lopi un zeme, tikpat arī saņemšot tur. Līdzi varot ņemt darbarīkus, 100 kilogramu pārtikas un 100 kilogramu drēbju uz ģimeni. Tēvs iebilda, ka citā ģimenē ir tikai divi cilvēki, bet citā desmit. Atbildēja, ka visiem vienādi. Pavēlēja pusstundas laikā būt gataviem. No produktiem maize mājās bija tikai viens klaips, abrā palika tanī dienā cepšanai paredzētā iejava. Tā kā mūsmājās nebija gaļas žāvētavas, viena cūka kūpināšanai bija nodota pie mātes brālēna Vecmeiros. Bīdelētie milti bija, un tos paņēmām dažus desmitus kilogramu. Visai kārtošanās procedūrai cītīgi līdzi sekoja pagasta partorgs. Viņš arī apjautājās, vai tad gaļas nav. Pastāstīju, kur tā žāvējas, bet, tā kā viena cūka nesen nokauta, gaļa vēl sālās baļļā. Viņš lika dabūt maisus, ņemt gaļu no sālījuma ārā un vest līdzi. Pēc manām domām, krāmēšanās ar to sagādās neērtības, taču paklausīju partorgam un visu gaļu salikām divos maisos (partorga uzvārdu nezinu, jo viņš nebija kalvenieks).
Kad atvēlētais laiks bija pagājis, mums ar visām līdzņemamām mantām lika kāpt kravas mašīnā. Līdzi bija jābrauc arī kaimiņam Jānim Cildermanim. Atvadījāmies no brālēna Ota, kurš palika raudot. Un tā mūs izveda no Tebrām, kur kūtī palika ganībās neizlaistie lopi, liepa ar stārķa ligzdu un āboliņa laukā piesietie zirgi…
Šaubu brīdis brīvībā pie stacijas
Mašīna uz īsu brīdi apstājas pie pagasta nama. Laikam čekisti paziņoja par operācijas izpildi. Tālāk tikām vesti uz staciju, kur atsevišķi stāvēja 16 septiņpadsmittonnīgi aizrestoti lopu vagoni. Lai tiem tiktu tuvāk, smagā mašīna, zarus laužot, izbrauca cauri cītīgi koptajam stacijas dzīvžogam un zālienam. Vagoni pildījās ar tādiem pašiem atvestajiem kā mēs. Tika paziņots, ka pa ceļojuma laiku ģimenes galva būšot citā vagonā, bet galā atkal būsim kopā. Kaimiņam Jānim Cildermanim pateica, ka viņš tiek atbrīvots un var iet mājās. Mēs pārējie, izņemot tēvu, ticējām sacītajam, un visas tēva līdzpaņemtās mantas palika pie mums. Atvadoties tobrīd nesapratu, kāpēc tēvs visus mūs noskūpstīja. Viņš jau laikam juta, ka šī ir pēdējā reize, kad redz savu sievu un trīs bērnus (ceturtais – Ernests – no rīta bija aizbraucis nozīmētā darbā uz grantsbedrēm, kas arī bija pateikts izvedējiem).
Tā mēs ievācamies vēl pustukšā vagonā, kurā bija iekārtotas divu stāvu lāvas gulēšanai. Vienās durvīs bija izzāģēts caurums, kurā slīpi nostiprināta apmēram divdesmit centimetru diametra skārda caurule, kas domāta dabisko vajadzību kārtošanai. Cik varēja pa durvju spraugu redzēt, vēl pieveda citus apcietinātos. Pie vakara vairs mašīnas nepiebrauca. Tikai ārpusē soļoja bruņoti sargi, kas, šķiet, bija no Padomju Savienībā iekļautajām dienvidu tautām. Manīja arī lielākus priekšniekus, kuri gāja ar dokumentiem un pa reizei izsauca kādus uzvārdus. Sargi ļoti bieži spodrināja savus kirzas zābakus.
Vagonā bijām vairāk nekā divdesmit cilvēku, visi no Aizputes apriņķa dažādiem pagastiem – Kalvenes, Rudbāržu, Kazdangas, Lažas un citiem. Iepazinušies runājam par to, kas notiks ar mums tālāk. Uz kurieni mūs vedīs? Visi bija brīdināti, ka ģimene drīkst ņemt tikai savējos un tikai 100 kilogramu pārtikas un 100 kilogramu drēbju. Dažiem bija teikts, ja kaut kas būs vairāk, to uz robežas atņemšot. Tāpēc arī lielākā daļa uzģērba sev to labāko, kas bija līdzi.
Daudzi lietoja mūsu “jaunās mītnes” labierīcības, taču es kaunējos. Uzvilku labāko žaketi un pa drusku atstāto spraugu izlēcu no vagona. Protams, tūlīt sargkareivji bija klāt un mani aizturēja. Krievu valodu es nepratu un nesapratu, ko viņi teica. Latviski skaidroju, ka man jāiet uz attiecīgo vietu kārtot dabiskās vajadzības, un rāvos ārā no viņu rokām. Mani arī palaida. Vēlāk par savu palaišanu secināju: tolaik vēl šad tad vagonos sakāpa kaut kādu iestāžu pārstāvji, kas pēc papīriem mēģināja precizēt apcietināto sarakstus. Sargi laikam iedomājās, ka es esmu kāds no viņiem, jo biju taču uzģērbis labāko uzvalku. Ticis brīvībā, nokārtoju tualetē savas vajadzības un iegāju stacijas uzgaidāmā telpā, kur tanī brīdī divi sargkareivji ieveda divas sievietes ar tukšiem spaiņiem. Viņas gāja pēc ūdens. Kalvenes stacijā bija uzstādīts īpatnēja veida krāns, kādus citur nebiju redzējis un arī vēlāk neredzēju. Sievietēm un sargiem neizdevās palaist ūdens strūklu. Es piegāju klāt un parādīju, kā ar šo krānu jārīkojas. Saņēmu no savām likteņa biedrēm “paldies”, bet no sargkareivjiem “spasibo”(paldies – krievu val.).
Kaut gan tobrīd varēju iet uz visām debespusēm, tomēr, pārdomājot radušos stāvokli, nolēmu atgriezties vagonā. Tur palika māte, kura pēdējās nedēļās bija stipri slima, jaunākais brālis Arvīds (13 gadu) un māsa Velta (15 gadu). Tā kā tēvu ievietoja citā vagonā, es domāju, ka mana vieta ir pie viņiem.
Vēl īsti nebiju izlēmis, ko darīt, kad pie stacijas satiku brāļus Strazdiņus – Voldemāru un Artūru, kuru ģimene ļoti simpatizēja jaunajai iekārtai. Laikam tāpēc vienā zaļumballē 1940. gada vasarā Artūrs sāka mani sist. Kad toreiz un arī vēlāk viņam jautāju, kāpēc tā darīja, tas vienmēr centās izvairīties no atbildes. Domāju, brāļi Strazdiņi uz staciju bija atbraukuši ziņkārības dzīti. Pēc viņu izturēšanās es nesapratu, vai viņi priecājas vai bēdājas par to, kas notiek. Atceros, ka Artūrs Strazdiņš, sākot iet skolā, ne mazāk kā divus gadus mācījās, kā toreiz teica, ābečniekos. Bet tālāk par 1. klasi viņš tā arī netika. Tā brāļu Strazdiņu sabiedrībā es staigāju pa staciju un tās apkārtni. Vērojām neparasto notikumu. Pateicu brāļiem, ka mūsu tēvs atrodas citā vagonā, bet māte, jaunākais brālis, māsa un es – atsevišķā. Pateicu arī, ka brālis Ernests nav klāt, jo piedalās Cīravas aerodroma celtniecībā. Strazdiņiem nejautāju, vai labāk man būtu palikt brīvībā vai atgriezties pie mātes, māsas un brāļa. Par atgriešanos biju izlēmis. Pēc apmēram divām stundām brīvībā jau vēlā vakara stundā atvadījos no brāļiem Strazdiņiem un gāju pie savējiem. Protams, atkal sargi bija priekšā un vagoniem tuvumā nelaida. Atkal izskaidrošanās katrai pusei nesaprotamā valodā. Ar savu enerģisko cenšanos es beidzot sasniedzu mērķi.
Brālis bija sastapis Tebru jaunos saimniekus
Varēja būt jau pēc pusnakts, kad dzirdējām, ka latviešu valodā pie vagoniem prasa, vai te nav Reihenbahi. Kad jautātāji apstājās pie mūsu vagona, atbildējām, ka esam te. Vagona durvis tika atvērtas, un pa tām iekāpa Ernests.
No rīta ar velosipēdu gar Kalvenes staciju braucot uz grantsbedrēm, viņš bija redzējis aizrestotos lopu vagonus, kuros bija ievietota “dzīvā krava”. Braucot pa šoseju, arī ceļā saticis smagās automašīnas, kuru kravas kastēs bija redzami tik apbruņoti sargi (apcietinātajiem bija jāsēž uz grīdas). Visu dienu nostrādājis grantsbedrēs, Ernests vakarā mājupceļā iegriezās Aizputē pie māsīcas. Tā jau zinājusi, kas ar mums noticis. Nevarējuši izlemt, ko lai Ernests dara tālāk. Tad nolēmuši, ka Ernests brauks uz Intiem pie brālēna Ota, kas varētu būt labāk informēts par notikušo.
Kad Ernests ieradies Intos, Otis pastāstījis, ko redzējis Tebrās. Teicis arī to, ka viņu gribēts izsūtīt Ernesta vietā, jo plānā bijis, ka, lūk, no šīm mājām vajag izvest sešus cilvēkus. Partorgs Kalvenē bija ieradies nesen, maz ko viņš personīgi pazina. Tikai tad, kad uz Tebrām atbrauca jaunsaimnieks Fišeris, kas dzīvoja Intiem kaimiņos Grantiņos, un apliecināja, ka Otis nav Reihenbahu ģimenes loceklis, čekisti mainījuši lēmumu.
Intos brālēna Ota ģimene bijusi ļoti uztraukusies un arī nevarējuši izlemt, ko Ernestam darīt. Galu galā nosprieduši, ka jāpiezvana uz izpildkomiteju. Kad piezvanījuši un Ernests pateicis, kas viņš tāds un ir Intos, likts, lai braucot uz izpildkomiteju, tad izlemšot. Ernests paklausījis. Tur viņu sagaidījis partorgs. Zvanījis uz staciju un jautājis, vai vagoni vēl tur ir. Kad atbildēts, ka ir, partorgs licis Ernestam doties uz staciju. Ernests pastāvējis uz to, ka viņam vēl jātiek mājās paņemt sev ko līdzi. Partorgs piekritis, un abi ar velosipēdiem braukuši uz Tebrām, kuru jaunais saimnieks jau bija tērpies mūsu tēva drēbēs. Ernests kaut ko paņēma, partorgs viņu pavadīja uz staciju un nodeva čekistiem. Velosipēds palika pie stacijas. Bet mēs priecājāmies, ka visai ģimenei ceļš tālāk vīsies kopīgi.
Turpinājums nākamajā numurā
