Turpinājums.
Sākums 19., 26. marta un 2. aprīļa numurā
Pie galda seši – kā agrāk Tebrās
Atbraukšanas dienā vietējā priekšniecība mūs vēl darbā nenorīkoja, bet nākamajā rītā gan ierādīja darbus. Mums, pieaugušajiem vīriešiem, iedeva divmetrīgus zāģus un lika sagarināt baļķus. Jaunākajām, spēcīgākajām sievietēm bija jākrauj no gatera atvestie dēļi piecu sešu metru augstās kaudzēs – štābelēs, bet vecākās sievietes un pusaudžus norīkoja zāģēt pie kaltes atvestos bērzus, kas pēc tam tika saskaldīti klucīšos, ko tad arī kaltē žāvēja. Katram zāģētāju pārim saskaldītie klucīši bija jāsaber kastē, kas bija mērvienība, ar kuras palīdzību uzskaitvedis pieņēma darbu un aprēķināja izpeļņu. Darbā centās iet visi spējīgie, jo strādājošais saņēma dienā 600 gramu maizes, drusku sviestu un zivis, bet nestrādājošie (ižģivenci) tikai 200 gramu maizes. Protams, par šiem produktiem vajadzēja veikalā tūlīt samaksāt.
Mūsu ģimenē trīspadsmitgadīgais brālis Arvīds un piecpadsmitgadīgā māsa Velta arī zāģēja klucīšus. Vienīgi mamma bija nestrādājošā jeb “ižģivenka”. Viņa mums gatavoja ēst, jo bez jau minētās sālītās cūkas gaļas līdzi bija paņemti 34 kilogrami bīdeļmiltu. Ēdienu viņa gatavoja līdzpaņemtā desmit litru alumīnija katlā starp celmiem kurtā ugunskurā. Tā kā pagaidām mums produkti bija, aicinājām arī Valdi Bumbieri no Lažas pagasta, kuru izsūtīja kopā ar tēvu. Valdis tika mūsējā vagonā. Pavasarī viņš bija beidzis 6. klasi. No produktiem Valdim nekas nebija līdzi. Tā nu mēs atkal pie ēšanas bijām seši – kā agrāk Tebrās.
Bieži tur, kur ārā mūsējie gatavoja ēšanu, pienāca kāds vietējais krievs, apsēdās uz celma un ar lielu ziņkāri visu novēroja. Viņš bija ūdensvedējs, kas zirdziņa vilktos ratos vai ragavās visur vajadzīgās vietās pieveda ūdeni. Mūsu mamma domāja, ka viņam nav ko ēst, un dažas reizes, kad viņš atkal vērodams sēdēja uz celma, apmēram pa kilogramam iedeva mūsu atvesto cūkas gaļu. Vīrs dzīvoja netālu atsevišķā mājiņā. Vēlāk uzzinājām, ka viņam ir arī govs un kartupeļi, ar ko gan viņš mūs nekad neuzcienāja, kad bijām uz bada robežas.
Strādājām bez pusdienām
Mūsu darba vietā bija ēdnīca, kur strādājošajiem gatavoja pusdienas un katru dienu ēdiens bija no vienas un tās pašas izejvielas – tārpainu izžāvētu ābolu un bumbieru sajaukuma. Šī vira, kas, protams, nebija saldināta ar cukuru un ko varēja dabūt tikai vienu porciju, maksāja 35–38 kapeikas. Reti kuram šķīvī starp āboliem un bumbieriem nepeldēja ar augļiem reizē izkaltētie tārpi. Tiem izvāroties, atdalījās tauku daļiņas, kas “greznoja” ēdamo. Gājām uz sacensībām, skaitot, kuram vairāk šķīvī tārpu. Kam “treknāka porcija”, tas varēs labāk strādāt.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, šķiet, 1941. gada ziemas vidū, mums paziņoja, ka ēdnīca vairs nestrādās – neesot produktu. Mēs, kādi trīs vai četri pāri zāģētāju, lielajā izcirtumā netālu no barakām, atrokot sniegu, garinājām baļķos jau agrāk nolaistos kokus. Šo darbu bijām darījuši jau vairākas dienas. Pusdienās gājām uz ēdnīcu. Arī tanī dienā, kad pateica, ka ēdnīca vairs nestrādās, parastajā laikā devāmies pusdienās. Sameklējām kādu vietējo priekšnieciņu un, kā bijām norunājuši, kategoriski pateicām, ja nedos pusdienas, vairāk nestrādāsim. Viņš nopietni uztraucās un lika iet atpakaļ zāģēt kokus. Pēc diezgan garas vārdu apmaiņas mēs arī aizgājām uz cirsmu, bet neko nedarījām. Līdz vakaram cirsmā sēdējām pie ugunskura un darbu neatsākām. Vairākas reizes pie mums nāca viens no mazākiem priekšniekiem, kurš mūs brīdināja, draudēja un arī lūdza, lai strādājam. Tomēr tanī dienā darbu neatsākām. Vakarā apspriedāmies un nākamajā dienā gājām strādāt.
Voldemārs Birznieks cirta naglas
Tagad atgriezīšos 1941. gada vasarā, kad sākās mūsu dzīve Sibīrijā – šajā plašajā noziedznieku un katorgas zemē.
Klopkā tika nometināts arī Jānis Grīnfelds ar ģimeni – sievu, diviem bērniem un vecu māti. Viņi bija izsūtīti tēva dēļ, kas bija mežzinis kaut kur Kurzemē. Jānis labi pārvaldīja krievu valodu un rakstību, kā arī bija strādājis par kādu meža speciālistu, liekas, brāķeri. Tādēļ drīz viņš tika par tādu mazu priekšnieku, kuram galvenais darbs bija kantorī. Kantorī tika arī Briško kundze no Jelgavas. Jānis Kauliņš un Kārlis Birznieks sāka strādāt uz traktoriem, jo viņiem no Latvijas bija līdzi dokumenti, ka viņi ir traktoristi. Voldemārs Birznieks, kas 1941. gada pavasarī bija beidzis pirmo kursu Kazdangas Lauksaimniecības skolā, tika norīkots kalēja smēdē par palīgu – uzsitēju, kas strādāja ar lielo veseri. Kalējs tur bija Sibīrijas latvietis Anžīgurs. Smēdē gatavoja (nevis kala) naglas. Tas notika tā: Voldemārs pēc dotā mēra sagarumoja atvestās drātis. Vienu cirtienu drātī viņš taisīja slīpu, otru taisnu. Slīpajā cirtumā bija naglas spice, bet taisnajā – galva, kurai sita ar āmuru. Naglu līdz galam neiedzenot kokā, tās galu salieca taisnā leņķī. Šāds “progresīvs” naglu izgatavošanas veids tur jau bija izmantots tāpēc, ka veikalā rūpnīcā ražotas naglas nebija nopērkamas. Šādus un vēl pat pārākus “sasniegumus” “brīvajā un laimīgajā” valstī varējām skatīt bieži. Te nāca atmiņā jauniesaucamo Sarkanās armijas kandidātu mācības Aizputē 1941. gada pavasarī, kur kāds priekšnieks teica, ka padomju zemē viss ir automatizēts, modernizēts, ka zemniekam nav jāuztraucas, ja uznāk sausums – tikai nospiež pogu, un laukos līst lietus.
Nomainījām karā iesauktos
Gandrīz vai katru dienu jauni, spēcīgi vietējie vīrieši tika iesaukti armijā. Nebija vairs tik daudz strādnieku, lai vienlaicīgi darbotos ripzāģis un gateris. Kādu dienu mūs, jaunatbraucējus, nozīmēja strādāt pie šiem zāģiem. Ripzāģa mehānismu vadīja meistars, kurš bija vietējais krievs, bet nevainojami pareizi runāja latviski. Mans brālis Ernests un Visvaldis Štrauss uzvēla baļķi uz vagonetes, to nostiprināja un tad virzīja uz zāģi. Pēc izlaišanas cauri zāģim otrā galā Valdis Bumbieris un es ņēmām nost atzāģēto nomali un pēc tam brusas. Lai gan zāģa diametrs bija pusotrs metrs, daudzreiz resniem baļķiem tas cauri netika. Tad viens no mums ņēma cirvi, uzlika tanī vietā, kur bija vajadzīgs, lai atzāģētu, ja zāģa diametrs būtu lielāks. Otrs ņēma lielo āmuru – veseri – un sita pa cirvi vai vairākiem rindā iecirstiem cirvjiem, kamēr nomalis atdalījās. Šādas darbības rezultātā ļoti bieži cirvji neizturēja un salūza.
Vēl pie šīs mašīnas bija sieviete, kura pierakstīja, uzskaitīja, kādas sugas koki gājuši cauri un kas no tiem izzāģēts. Šo amatu, pateicoties krievu valodas pārvaldīšanai un varbūt vēl kam citam, veica mūsu likteņa biedre Marija. Viņa gan nekādi nevarēja atšķirt priedi no lapegles. Daudzas reizes Marija piegāja pie Valda (viņš strādāja tālāk no zāģa; tur nebija tik liels troksnis kā tur, kur stāvēju es) un jautāja: “Bumbiera kungs, kas šī ir – priede vai lapegle?” Valdis tad nu centās viņai “izpalīdzēt” un izmantoja visādas “konstatēšanas” metodes – koku skatīja, ostīja, pūta, spēra un dažreiz pielika ausi klausīties, līdz beidzot pateica: “Pēc manām domām… tas un tas.” Valdis to visu izdarīja teatrāli pārliecinoši. Mums pārējiem tas bija liels uzjautrinājums.
Marijai iedeva atsevišķu istabu
Svētdienās mūsējie jau sāka staigāt pa tuvējām taigā latviešu celtām viensētām un tuvākiem un tālākiem ciematiem, lai dabūtu nopirkt vai, pareizāk sakot, iemainīt kādus produktus pret līdzpaņemtām drēbēm, veļu vai apaviem, jo ēst gribēja visi – kā mazie bērni, tā pieaugušie. Taču arī vietējiem nekā lieka no produktiem neatradās. Padomju valsts likumi bija stingri, un varas pārstāvji uzmanīja un sodīja tos, kuri taigā bija uzrakuši kādu dobi vairāk un tajā ko iesējuši vai iestādījuši. Pirmajās nedēļās mūsu vidū izplatīja aģitāciju, lai nesākam no vietējiem produktus iegādāties maiņas ceļā, bet tikai par naudu. Šim sauklim nebija nākotnes, jo mazvērtīgā nauda vietējos neinteresēja. Tādēļ sākumā pa kluso mūsējie aiznesa kaut ko apmaiņai, bet vēlāk visi to darījām atklāti, jo ēst katram gribējās ļoti.
Bijām nodzīvojuši kādu mēnesi vai vairāk Klopakā, kad vietējā priekšniecība paziņoja, ka mūsu ģimenei, it kā par labu strādāšanu, tiek piešķirts atsevišķs dzīvoklis – istabiņa. Tā atradās citā garajā barakā, kurai pa vidu gāja tumšs koridors. Tā abās pusēs ar no plāniem dēļiem sanaglotām starpsienām bija sadalītas istabiņas. Apsildīšanai un ēst gatavošanai čuguna krāsniņa visiem viena barakas vidū tumšajā koridorā. Mūsu jaunā dzīvokļa platība pieciem cilvēkiem bija 2,5×3 metri. Visā istabas platumā uztaisījām no dēļiem lāvu gulēšanai, bet atlikušajā vienu metru platajā telpā pie sienas piestiprinājām apmēram trīsdesmit centimetru platu dēli, kas bija mūsu galds. Zemāk otru, šaurāku dēli nostiprinājām sēdēšanai. Starp beņķi un guļas lāvām vēl palika dažu desmitu centimetru starpa staigāšanai. Mums blakām tāda paša veida, tikai daudz lielākā telpā dzīvoja Grīnfeldu ģimene – arī pieci cilvēki. Pretējā koridora pusē mazu istabiņu iedeva Valdim Bumbierim. Kā jau mazai priekšniecei istabiņa tika arī Marijai, kura pie savām durvīm tūlīt pielika uzrakstu – Marija Ivanovna (protams, krievu valodā).
Aivariņš bija kustīgs un zinātkārs
Nezinu, kas deva tādu rīkojumu, bet uz rudens pusi daudzas ģimenes, kurās bija mazāk darbaspējīgu cilvēku, tika aizvestas uz trīsdesmit kilometru attālo sādžu – Nikoļsku. Aizveda arī aptiekāri, kura drīz izdarīja pašnāvību – iedzēra līdzatvesto indi. Viņai tur piederīgo nebija. Liekas, viņa bija no Jelgavas.
Ar katru nākamo dienu trūcīgāk kļuva ar pārtiku. Sevišķi grūti bija ģimenēm, kurās bija tikai sievietes un mazi bērni un kurām vairs nebija nekādas mantas, ko varētu samainīt pret pārtiku. Drīz saslima un nomira no Kazdangas pagasta izsūtītais mazais Aivars Malks. Viņam bija kādi četri gadi. Palika māte ar diviem dažus gadus vecākiem brālīšiem. Klopakā dzīvojošie latvieši, ar moškām un odiem cīnoties, Aivariņu guldījām vietējā mazajā taigas kapsētā. Reliģiskā garā pavadīšanu uzņēmās no Zaļeniekiem izsūtītā Erna Raits. Ar Malku ģimeni vienā vagonā bijām jau no Kalvenes. Aivariņš vagonā bija jaunākais – kustīgs un lielu interesi izrādošs bērns. Ar visiem pieklājīgi aprunājās – kā tantēm, tā arī onkuļiem daudz ko jautāja. Atminos, ka manu brāli Ernestu viņš sauca par diegabikšu onkuli. Laikam tāpēc, ka Ernests bija ģērbies tā saucamajās bridža biksēs, un šo bikšu drēbe nebija gluda un līdzena. Katrā stacijā, kur vilciens apstājās, skatoties caur mazo aizrestoto lodziņu, Aivariņš teica mūsu iemācīto: “Što ti, krievs, pa manām pupām bradā!” Lai viegla taigas zeme viņam…
Tanī pašā rudenī nākamā no mums šķīrās Strautmaņu ģimenes meita. Viņu, zirdziņa vilktos ratos, vedām uz vairāk nekā divdesmit kilometru attālo latviešu ciemata Borisovkas kapsētu. Tur kapsēta bija vietējiem apstākļiem labi kopta. Vienā daļā guldīti katoļticībai piederīgie, bet otrā luterāņi. Tas izskaidrojams ar to, ka šajā apgabalā pirmie ieceļotāji līdumu līdēji bija no Vidzemes un Latgales, un, kā zināms, tur ir abu šo ticību piekritēji.
Turpinājums nākamajā numurā
