Turpinājums.
Sākums 19., 26. marta, 2. un 9. aprīļa numurā
Pie latviešu bagātīgi klāta galda Ulmani neslavē
Ziemai tuvojoties, mums ar pārtiku kļuva vēl grūtāk. Barakās vakaros vienmēr visi runāja par ēdienu. Apskaudām Latvijā cūkas, jo, lūk, viņām silē savulaik vienmēr bija milti, kartupeļi vai kas cits, bet mums – nē. Kādu piecu kilometru attālumā bija Taimenkas kolhoza kartupeļu lauks. Un tas arī kļuva par neparastā “amata” – zagšanas – pirmo darba lauku. Nezinu, vai tāpēc, ka kartupeļu laukā taigas malā strādājām ļoti saudzīgi – tikai pa retam, lielās bailēs klausoties un skatoties Sibīrijas naktī, izrāvām pa ceram un savācām bumbuļus –, kolhoza vadība vai nu nemaz nebija to ievērojusi, vai arī mūs pažēloja, bet sūdzēšanos nedzirdējām. Arī es divas reizes biju kopā ar kaimiņiem un pārnesu pa divdesmit trīsdesmit kilogramiem.
Pa retam lielais gāzes ģeneratora traktors uz primitīvām divu baļķu slēpēm ziemā vai vasarā vilka izzāģētos materiālus no Klopaka uz 28 kilometrus attālo Belajas staciju. Reiz šis vilcējs, protams, bezceļa kolhoza laukos, salūza un krava palika neaizgādāta. Nākamajā rītā mani un Visvaldi nozīmēja braukt līdzi pārkraut dēļus no salūzušajām traktora slēpēm nezin no kurienes atbraukušā mašīnā. Līdzi devās arī mūsu darbavietas galvenais mehāniķis Miroseps (igaunis, liekas, dzimis Sibīrijā). Visu traktora vesto dēļu kravu mašīnā sakraut nevarējām, tādēļ mašīnai bija jābrauc vēlreiz. Mani un Visvaldi līdzi neņēma, lika pagaidīt, kad viņš atbrauks. Blakām bija nenopļauts kolhoza auzu lauks, un mēs abi sākām ēst auzas. Līdz tam biju auzu graudus garšojis, katru graudiņu izlobot. Bet tur saujām bērām mutē, sakošļājām un laikam tikai daļu apvalka izspļāvām. Kad pēc pāris stundām mašīna atgriezās, bijām paēduši, izsalkums vairs nemocīja. Sakrāvām atlikušos dēļus un tad braucām visi. Pēc dēļu izkraušanas iebraucām tālāk vienā sovhozā, kur, liekas, pārsvarā nodarbojās ar cūkkopību. Tieši tanī brīdī sādžā kādā mājiņā bija izcēlies ugunsgrēks. Tā kā mēs apstājāmies pie mehāniskajām darbnīcām, dabūjām redzēt, kā ar zirgu palīdzību uz negadījuma vietu tika nogādāta primitīva ugunsdzēšanas iekārta.
Tuvu vakaram sākām atceļu uz mājām; pusceļā mašīna iebrauca kādā no daudzajām latviešu celtajām un apdzīvotajām viensētām Taimenkas kolhoza teritorijā. Mūsu mehāniķis tur bija labi pazīstams. Viņš latviski neprata un ar mājas iedzīvotājiem sarunājās krieviski, bet Visvaldis un es pratām tikai latviski. Ja Miroseps kaut ko teica mums, to pārtulkoja mājinieki. Neatminos, cik un kāds bija šīs mājas iedzīvotāju sastāvs, bet enerģiskākā un darošākā bija sieviete gados trīsdesmit. Ārā jau sāka krēslot, bet siltā, mājīgā istabā ātri tika uzklāts bagāts ēdienu galds. Šķiet, mūsu mehāniķis uzlika arī pudeli, kuru greznoja vērša bilde, – “Zubrovka”. Tikām aicināti pie galda. Protams, Visvaldis un es ar lielāko baudu, bet pieklājības robežās ēdām sen neēstos ēdienus. Miroseps no pudeles salēja glāzēs un visiem piedāvāja. Savā mūžā tikai reizi agrā bērnībā, intereses dzīts, biju pagaršojis šņabi, bet tā īsti iedzēris nebiju nekad. Tāds laikam bija arī Visvaldis, un mēs abi no piedāvājuma atsacījāmies. Taču Miroseps visādi centās panākt, lai mēs izdzertu. Tikai pēc tam, kad enerģiskā latviete sāka skaidrot un, liekas, lūgt, iztukšojām dažas piedāvātās glāzītes.
Kad bijām beiguši vakariņot un tukšot pudeli, Miroseps vērsās pie manis un Visvalža. Sacīto mums pārtulkoja latviete. Teikts tika, ka, lūk, mums šonakt būs jāpaliek šinī mājā, jo viņam esot kādas darīšanas, vēl jāaizbraucot uz kaut kurieni. Mājās lai nevienam nestāstot, kur mēs bijuši. Lai sakot, ka mašīna salūzusi vai ko tamlīdzīgu. Protams, mēs piekritām. Mašīnā aizbrauca līdzi arī jau pieminētā sieviete. Es ar Visvaldi, pēc ilgiem laikiem atkal labi paēduši, likāmies uz auss mums sagatavotajā guļasvietā, kur vēl pārrunājām šīs dienas gaitas. Kur mašīna tanī naktī braukāja, tas palika mums nezināms, varējām tik iedomāties, ka tās bija kādas tumšas lietas. Mašīna atbrauca atpakaļ agri no rīta. Mūs atkal cienāja ar bagātīgām brokastīm. Pēc tam devāmies mājās. Protams, abi ar Visvaldi turējām doto solījumu un visiem, kas interesējās, atbildējām, kā bijām mācīti.
Svētdienās, staigājot un meklējot pārtiku, bijām jau iepazinušies ar tuvākajām viensētām, kurās vēl dzīvoja latvieši. Dažas no viensētām bija pamestas. Istabas ar izsistiem logiem, apaugušas ar spēcīgiem, trekniem augiem, apkārtnē mētājās lauksaimniecības inventāra un mašīnu metāla daļas. Sarunājām abi ar Visvaldi aiziet un pamēģināt ko dabūt Kamenkā. Tur jau dažas mūsu sievietes bija bijušas un sacīja, ka tur vietējie latvieši dzīvojot pārticīgāk. Pa taisno, ejot pa takām, Kamenka no mums bija apmēram četrdesmit kilometru. Runāts, darīts. Aizgājām.
Kādā mājā ieejot un pasakot nākšanas iemeslu, tikām laipni uzņemti. Vēlāk pat galds mums tika klāts. Tanī brīdī mājās bija sieviete, vīrietis ap gadiem septiņdesmit un viens jaunāks – trīsdesmit līdz četrdesmit gadu. Jaunākais ļoti interesējās un uzdeva daudz jautājumu par dzīvi Latvijā. Mēs, protams, atklāti visu stāstījām, kāda dzīve bija ulmaņlaikā un kā tā pārvērtās pēdējā gadā, kad mūs okupēja Sarkanā armija. Domājām – ja jau sarunu biedri ir latvieši, tad nav ko baidīties, varam visu, ko redzējām un domājām, arī pateikt. Šāds sarunu veids turpinājās kādu stundu, bet tad jaunākais vīrietis piecēlās un teica, ka mēs te aģitējot, jo tā Latvijā nevarējis būt. Lūk, kad viņš bijis armijā (neatminos, kad un kur), no Latvijas esot atsūtīta rudzu maize, kuru pat suns negribējis ēst. Pēc apmēram tāda veida sacītā viņš izgāja no istabas. Abi vecākie mājas iedzīvotāji centās it kā atvainoties, jo tas esot viņu dēls – kolhoza priekšsēdētājs – un viņš jau neticot, ka Latvijā bijusi tik laba dzīve pirms pievienošanas savienībai.
Brīnumainā neizskaidrojamā gaisma
No daudzajiem gājieniem, kuros meklējām pārtiku, atmiņā palicis vēl viens – jau dziļā ziemā svētdienā uz tirgu rajona centrā ap sešdesmit kilometru no Klopaka. Šinī reizē mans ceļabiedrs bija vecākais no Birznieku ģimenes pieciem dēliem – Kārlis, kas bija divus gadus jaunāks par mani. Aizņēmāmies no vietējiem latviešiem ragaviņas, uzlikām katrs savu sainīti ar maināmo preci un diezgan vēlu sestdienas vakarā, lēnam sniegam sniegot, devāmies ceļā. Sals bija tikai kādi mīnus divdesmit grādi. Mūsu teorētiskais aprēķins bija šāds: ejot lēni, ar ātrumu pieci kilometri stundā, mēs tur būsim astoņos no rīta, kad tirgus sākas. Tirgosimies divas vai, augstākais, trīs stundas un pēc tam sāksim atceļu uz mājām.
Pirmie trīsdesmit kilometri, izejot līdz lielceļam, sauktam traktam, veicās labi. Nesen lielais traktors ar trīsstūrī sastiprinātiem resniem baļķiem bija sniegu saplacinājis, ceļa vieta iezīmēta. Bijām no Klopaka aizgājuši kādus astoņus kilometrus, kad pēkšņi mūs, visu apkārtni, krītošās sniega pārslas un sniega mākoņus desmit piecpadsmit sekundes apgaismoja nesaprotams gaismas avots. No pēkšņā pārsteiguma abi apstājāmies un skatījāmies viens otra spēcīgi izgaismotajās sejās. Lidmašīnas trokšņus nedzirdējām, pērkona Sibīrijā ziemā nav. Kas radīja šo gaismu, to neviens arī vēlāk izskaidrot mums nevarēja.
Pilsētu un tirgu sasniedzām paredzētajā laikā. Kaut ko iemainījām un paredzētajā laikā arī pilsētu atstājām. Bet turpmāk plānā neiekļāvāmies. Biežāk un biežāk bija jāapstājas ceļa malā un jāapsēžas uz ragaviņām. Jau sāka krēslot, kad bijām pieveikuši tikai pusi ceļa un jutām, ka kājas līdz mājām mūs tanī dienā neaiznesīs. Tādēļ Nikoļskas sādžā, pie kuras bija jānogriežas no lielā ceļa, sameklējām māju, kurā dzīvoja mūsu likteņbiedri latvieši, un tur palikām pa nakti. Tanī kolhozā laikam daudz tika audzētas kaņepes, un tautietes mūs cienāja ar uz pannas ceptām kaņepju sēklām. Sēklas taukainas, garšoja labi. Vairāk neesmu savā mūžā tādas ēdis. Klopakā ieradāmies nākamajā dienā pirms pusdienām. Darbu bijām nokavējuši, bet priekšniecība mūs nesodīja, jo līdz tam darbā ieradāmies kārtīgi un arī strādājām nevainojami.
Kur palika 1929. gadā apcietinātie latvieši?
Gandrīz visi zīlējām nākotni, liekot kārtis un griežot tasītes. Kādiem tasīte bija pareģojusi, ka mājās uz Latviju brauksim jau tanī pašā rudenī 18. novembrī. Bija cilvēki, kuri tam tik ļoti tam ticēja, ka jau bija sapakojuši mantiņas. Taču pienāca un aizgāja 1941. gada 18. novembris. Neņēmām nopietni to, ka 1941. gada vasarā, tūlīt pēc ierašanās Sibīrijā, mums, izsūtītajiem, lika parakstīties, ka labprātīgi apsolāmies šajā vietā Sibīrijā, Krasnojarskas novadā, nodzīvot divdesmit gadu. Šķiet, nebija neviena, kurš šo papīru neparakstīja. Patiesībā cerējām, ka drīz vācieši karu uzvarēs un mēs varēsim braukt mājās. Vēl neapjautām, ka tiem, kuri paliks dzīvi, 18. novembri Sibīrijā būs jāpavada ne mazāk kā piecpadsmit gadu.
Sibīrijas dzīves sākumā neapjautām arī to, ko pārcietuši sibīrieši un tur dzīvojošie latvieši pirms mums. Tikai savādi likās, ka trīs kolhozu teritorijā izkaisīto latviešu viensētās un mazajos ciemos ļoti reti varēja satikt vīriešus spēka gados. Bija tikai sievas un pusaudži. Kad jautājām: “Kur tad ir vīri?”, mums atbildēja, ka jau 1929. gadā naktīs ieradušies varas pārstāvji un vīrus aizveduši. Par ko un uz kurieni? To sievas nezināja pateikt. Par stāstīto bijām neizpratnē. Kā tas var būt, ka divpadsmit gadu nav kļuvis zināms, kur palikuši daudzi cilvēki?! Netālu no mūsu barakām taigā bija nolīdusi līdumu un iekopusi laukus agrāk spēcīgā Deglavu ģimene, kurā bijuši pieci dēli. 1929. gadā viņi visi kādā naktī aizvesti. Tēvs un māte, kuriem bija jau liela gadu nasta, atstājuši tukšu dēlu uzcelto skaisto māju un dzīvoja pirtiņā. Tā bija vieglāk uzturēt siltumu.
1942. gada vasarā, klejodams pa tuvāko apkārtni, tādas tukšas, skaistas mājas redzēju daudzas. Pie katras latviešu mājas neiztrūkstoši bija iestādīts dievkociņa krūms. Auglīgajā taigas zemē bija izaugušas metru un vairāk garas zāles un nezāles. Tās bija pārklājušas arī pie mājām iestādītās zemeņu dobes. Mājas zemenes tur dēvēja par viktorijām, laikam tā saucās zemeņu šķirne, kuru no Alūksnes tuvumā esošās muižas siltumnīcas nozaga un uz Sibīriju aizveda manis jau pieminētais latvietis Peņģerots. Brīnums bija tas, ka zem garās zāles tās tomēr vēl spēja ražot. Ogu laikā uzņēmīgās vietējās sievietes staigāja pa tukšajām viensētām un lasīja zemenes. Pēc tam nesa 22 kilometrus uz tuvāko Belajas dzelzceļa staciju, kur tās pirka garām braucošo vilcienu pasažieri. Tā varēja nopelnīt dažus rubļus.Mednieka laime
1941. gada ziemas sākumā nopirkām no kalēja Anžīgura vienstobreni – 32. kalibra medību bisi. Samaksājām 110 rubļu. Anžīgurs iedeva arī drusku pulvera un skrotis. Abi ar brāli Ernestu cerējām, ka nu mūsu katlā tiks daudzreiz tuvākā un tālākā apkārtnē redzētie rubeņi. Taču tā atkal bija tikai iecere, jo mēs šejienes medību veidus un paņēmienus nezinājām. Tāpat nezinājām, kur rubeņi uzturas. Un pats galvenais – pārvietoties bez ceļa pa metru dziļo irdeno sniegu bija neiespējami. Tādēļ palūdzu vietējam latvietim Rozenbergam (viņš trina zāģus un atjaunoja nolietotās vīles) ēveli un triecientempā izgatavoju slēpes. Domāju, ka ar tām man būs viegli pārvietoties dziļajā taigas sniegā. Taču jau pirmajā izmēģinājuma braucienā konstatēju, ka pēc Latvijas parauga darinātās slēpes nav derīgas iešanai pa Sibīrijas irdeno sniegu. Kādu dienu, ieraugot sniegā pēdas, ko bija atstājis kāds sibīrietis, sapratu, ka šajos apstākļos slēpēm jābūt vismaz trīsdesmit centimetru platām un divus metrus garām. Un arī tad vēl slēpes sniegā iegrima desmit divdesmit centimetru. Taču Sibīrijas sniegam bija arī savi plusi. Proti, ja ar šādām slēpēm cilvēks bija gājis pa dziļo Sibīrijas sniegu, tad jau pusstundu vēlāk pa slēpju pēdām varēja mierīgi iet. Kājas nemaz neiegrima. Sniegam Sibīrijā ir tā īpatnība – ja tiek irdināts, pēc tam īsā laikā stingri sasalst. Izmantojot šādas iepriekšējā gājēja slēpju pēdas, es sāku pa tām paklejot taigā, protams, ņemot bisi līdzi. To, ka esmu nopircis bisi, zināja tikai tuvākie draugi. Istabā bisi slēpām, bet, izejot no barakas taigā, to pabāzu zem virsdrēbēm – pufaikas.
Reiz tiešām piedzīvoju mednieka laimi. Gāju pa slēpju pēdām, un pēkšņi turpat blakus no dziļā sniega izlidoja rubeņu bars. Pēc mana šāviena viena rubeņu māte ar pāršautu spārnu nokrita sniegā. Un vakarā visa mūsu ģimene baudīja rubeņa gaļas zupu.
Aprīlī sniegs sāka kust, bet naktīs vēl sala. No rītiem visur varēja staigāt pa sasalušo sniega virsu. Tad arī sākām iztaujāt vietējos, kur ir rubeņu riesta vietas. Bises bija jau iegādājušies arī Visvaldis un Jānis Kauliņš. Uz aptuveni zināmo vietu (vai arī paši ko atradām) gājām jau vakarā. Lauciņa malā uzcēlām no egļu zariem slēpni. Paši aizgājām tālāk, sakūrām ugunskuru un pie tā pavadījām nakti. Nākamajā rītā jau pirms gaismas ieņēmām vietu iepriekšējā vakarā izgatavotajā slēpnī. Toreiz mūsu nezināšanas un nemākulības dēļ un arī tāpēc, ka bija paliels attālums, rubeņus nošāvām maz.
Reiz abi ar brāli Ernestu gatavojāmies iet medībās, un es istabiņā lādēju patronas. Kad biju pirmo pielādējis, Ernests to paņēma kopā ar bisi un teica, ka iziešot tāpat taigā paskatīties. Varbūt bija pagājušas minūtes divdesmit vai pusstunda, kad Ernests uztraucies ienāca istabā un teica, lai viņam ātri dodot vēl dažas pielādētās patronas. Savu vienīgo patronu viņš esot šāvis uz kādu lielāku putnu, bet tas palicis kokā. Paņēmis patronas, Ernests aizsteidzās atpakaļ taigā un pēc kāda laika pārnāca ar nošauto medņu māti.
Labās drēbēs, bet prot strādāt
1942. gada pavasarī, liekas, pēc rajona augstāko iestāžu pavēles, mūsu priekšniecībai tika dots rīkojums, ka vairākas ģimenes jānodod Kamenkas kolhozam, jo tur, lūk, sakarā ar vīriešu iesaukšanu karā palicis maz cilvēku. Kolhozam trūka darbaspēka. Mūsu priekšniecība atdeva, protams, tās ģimenes, kurās mazāk darbaspējīgo un vairāk sieviešu.
Vēlāk rudenī, kad tikām pārsūtīti tālāk uz ziemeļiem, satikāmies ar iepriekš uz Kamenku aizvestajām sievietēm. Viņas pastāstīja par Kamenkas kolhoza priekšsēdētāja (manis jau pieminētā Krastiņa) “izdarībām” un “atklājumiem”. Viņš bijis pārsteigts, ka tur aizvestās latviešu sievietes pratušas slaukt govis, kā arī darīt visus citus saimniecības un lauku darbus. Iepriekšējā gadā viņš ar daudziem zirgu pajūgiem bijis aizbraucis pie Kļukvennas stacijas, lai saņemtu mūs, jaunatvestos, un aizvestu uz savu kolhozu kā strādniekus. Bet, kad redzējis, ka esam ģērbušies labās drēbēs, nodomājis, ka mēs visi esam ekspluatatoru šķira, kas paši neko nav strādājuši, tikai kalpinājuši citus.
Tā domāja ne tikai Krastiņš, bet lielākā daļa vietējo iedzīvotāju, kuriem vienmēr visādiem līdzekļiem ticis stāstīts par slikto dzīvi, strādnieku ekspluatāciju un pat badu Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Pēc tam, kad 1940. gada vasarā mūs pievienoja lielajai savienībai, tur pa kolhoziem un sovhoziem braukājušas pilnvarotās personas un aģitējušas, lai taču sibīrieši ziedo graudus bada cietējiem Latvijā un citur. Šādu pasākumu rezultātā preču vilcienu sastāvos bieži bijis redzams ar krītu uz vagona uzrakstīts – bada cietējiem Latvijā. Daži cilvēki zināja teikt, ka tādi uzraksti uz vagoniem bijuši tikai līdz Latvijas robežai. Tur tie visi nomazgāti, un ceļu vilcieni turpinājuši bez uzrakstiem. Graudus Latvijā nesaņēma “bada cietēji”, tie aizripoja līdz ostām, kur tos krāva vācu kuģos. Tos es pats redzēju, kad 1941. gada 8. jūnijā biju Liepājā.
Turpinājums nākamajā numurā
