Sākums 19., 26. marta, 2., 9. un 16. aprīļa numurā
Katliņā zupa kļūst plāna
1942. gada aprīļa beigās nāca jauns vietvaras rīkojums. Proti, tika veidots saraksts, kuriem no mums, izsūtītajiem, jābrauc tālāk uz ziemeļiem zvejot zivis. It kā tāds darbs būšot tikai vasarā. Rudenī atpakaļ. Uz turieni tika ņemti vien darbaspējīgie. Ja visi ģimenes locekļi ir darbaspējīgi, tad visa ģimene. No Birznieku ģimenes nozīmēja vecāko dēlu Kārli, nozīmēja arī no tēva atšķirto pusaudzi Valdi Bumbieri, ko bijām pieņēmuši pie mūsu ģimenes galda, un daudzus citus tautiešus. Nezinu, kāpēc no mūsu ģimenes uz ziemeļiem sūtāmo sarakstā bija ticis vidējais brālis Ernests. Es taču biju par viņu gadu vecāks. Bumbierim Valdim toreiz vairākas dienas bija augsta temperatūra, bet to priekšniecība neņēma vērā. Zirgu pajūgos uz Kļukvennas staciju viņus aizveda 2. maijā. Ar aizvestajiem mēs, piederīgie, varējām sākt sarakstīties tikai pēc vairākiem gadiem, kad paši bijām aizsūtīti tālāk uz ziemeļiem un uzzinājām viņu dzīvesvietu un adreses. Savukārt viņi bija uzzinājuši, ka mēs esam izsūtīti no Klopaka ciema, bet nezināja – kurp.
Maijā iestājās mūsu pirmais Sibīrijas pavasaris. Protams, dažai ģimenei, kurai vairs nebija nekā, ko varētu samainīt pret pārtiku, klājās bēdīgi. Izsalkums vienmēr bija mūsu sabiedrotais. Tāpat kā līdz šim, līdz pusei piepildītā desmit litru katliņā vārījām zupu, ar ko agrāk seši bijām paēduši. Nu bijām palikuši tikai četri ēdāji. Kaut arī katliņu vārījām pilnu, no mājām atvestās cūkas gaļas tajā vairs nebija. Tādēļ vienmēr mocīja izsalkums. Līdz 1942. gada vasaras vidum ciema veikaliņā varēja nopirkt pudelītēs sapildītas sinepes. Tās mēs, jaunatvestie latvieši, izpirkām. Sinepes smērējām sviesta vietā uz maizes un, tā sakot, dūšu piesējām. Likās, ka tiešām izsalkums zūd.
Kad sniegs kolhoza labības laukos nokusa, brīvajā laikā steidzāmies tur lasīt iepriekšējā gadā zemē nokritušās labības vārpas. Tās maija saulē vai pie krāsniņas izkaltējām, izberzējām – izkūlām, iztīrījām graudus – un tad samalām. Malt daži gāja pie Deglaviem, jo viņiem bija īstas, ar rokām griežamas akmens dzirnaviņas, kādas bijām redzējuši Latvijā muzejos.
Neatminos, vai kaut kur pie vietējiem latviešiem bijām redzējuši vai tikai pēc viņu teiktā, mēs uztaisījām dzirnaviņas paši. No priedes vai lapegles, kas bija 60 līdz 70 centimetru diametrā, nozāģējām divas apmēram 20 centimetru biezas ripas. Tad vēl savā konstrukcijā izmantojām metāla stienīti un vecu nelietojamu čuguna virtuves katlu lauskas. Protams, šādās dzirnavās maļot, neiznāca bīdeļmilti. Taču varu apgalvot, ka tās miltu rupjuma ziņā droši var sacensties ar dzirnavām, kādas kolhozos mala graudus lopiem. No šāda maluma ūdenī iejauktas šķidrās mīklas, kas tika uzlieta uz barakā vienīgās čuguna plīts virsas (ne pannas, jo nebija tauku), izceptās ļepjoškas likās garšīgākas par dzimtenē ēstām kūkām. Vārpas lasīt gāja kā lielie, tā arī bērni, jo katrs saprata – jo vairāk salasīsi, izžāvēsi, izkulsi, samalsi, jo vairāk iznāks ļepjošku un būsi kaut daļēji apmierinājis vienmēr mokošo izsalkumu.
Traktorista amatā
Maijā es tiku nozīmēts jaunā darbā par traktorista palīgu – piekabinātāju uz lielā gāzģeneratora traktora (“Staļiņec”), uz kura strādāja vietējais latvietis Eņģe. Viņš bija klibs, tādēļ viņu neiesauca armijā. Varbūt arī tādēļ reizē ar citiem turienes latviešiem neaizveda uz neatgriešanos 1929. gadā.
Ar traktoru vienu dienu darbinājām lielo ripzāģi (špalorezku), bet pārmaiņus nākamajā dienā ar gateri izzāģētās brusas sazāģēja dēļos. Diena pie gatera patīkama – piebrauc, uzliec siksnu, pēc signāla ieslēdz sajūgu, noregulē gāzes padevi un staigā apkārt. Turpretī pie ripzāģa bija jābūt visu laiku, protams, pārmaiņus ar traktoristu Eņģi. Sēžot traktorā starp diviem lieliem, karstiem bunkuriem, bija jāregulē gāzes svira – lielāka jauda, kad zāģis zāģē baļķi, un mazāka, kad baļķi pārbīda uz vagonetes. Lai gan vasarā silts, uz traktora vienmēr kāpām, ģērbušies vatenī – pufaikā. Tā traktorā karstumā varēja nosēdēt 20–30 minūtes. Šajā laikā karstums bija izgājis cauri vatei, un vairāk to nevarēja izturēt. Tad mainījāmies, un nākamās 20–30 minūtes varēja vārtīties pa zemi, lai atdzesētu miesu un sakarsušās drēbes. Pēc tam mainījāmies atpakaļ.
Gāzģeneratora traktora iedarbināšana bija sarežģīta. Vispirms bunkurā tika iebērti un aizdedzināti bērza klucīši. Pēc vajadzīgās temperatūras sasniegšanas ar kurbuli bija jāiedarbina neliels benzīna motoriņš, ar kura palīdzību tad arī dzinējs pārslēdzās uz gāzi. Iedarbinot benzīna motoru, bija ļoti jāuzmanās, lai pats nedabūtu sitienu no iepriekš nezināmā virzienā lidojošā kurbuļa. Reiz, iedarbinot traktoru, es saņēmu stipru sitienu pa roku, kura rezultātā bez ziliem pirkstiem bija arī ādas nobrāzumi. Protams, tādēļ darbu nepārtraucu, bet turpināju strādāt. Sitiens nebija bīstams – ieskrambāts vien.
Man atņēma bisi
Liekas, nākamajā dienā pēc gadījuma, kad saņēmu sitienu pa roku, kaut kas sāka runāt, ka no noliktavas pazudis babīts, ko tolaik vajadzēja bojāto gultņu remontam dažādām mašīnām, kā arī gaterim. Babīts bija pazudis no noliktavas, kuru pārzināja mūsu likteņa biedre Marija Ivanovna Vulfs (tā viņa bija uzrakstījusi krievu valodā uz savas istabiņas durvīm). Sakarā ar šo metāla pazušanu nevarēja saremontēt gateri. Ieradās no rajona mūsu uzņēmuma augstākā priekšniecība. Nezinu, kam par to bija “jāpateicas”, kad pēkšņi mūsu mazajā istabiņā ienāca augstais priekšnieks Čerņikovs un uzņēmuma arodbiedrības priekšnieks Tulūps, ar kuru agrāk kopā strādājām pie gatera un ripzāģa, kā arī kādreiz gājām rubeņu medībās. Bez kāda dokumenta uzrādīšanas viņi istabiņā sāka pārcilāt trūcīgo iedzīvi. Visu pārmeklēja arī pagrabiņā, kas atradās zem grīdas. Prasīja mums, lai atdodot nozagto babītu. Protams, to nebijām ņēmuši, nemaz nebiju redzējis, kāds tas izskatās.
Čerņikovs uzkāpa uz mūsu guļas lāviņām un pārbaudīja, vai nav paslēpts aiz griestu vērbaļķa. Tur biju aizbāzis medību bisi, to priekšnieks tūlīt noņēma un prasīja, vai man ir ieroču turēšanas atļauja. Apmierināti, ka kaut ko nelikumīgu ir atraduši, meklētāji izgāja. Kā pēdējais no istabiņas ārā ejot, darbabiedrs Tulūps paņēma no plauktiņa kastīti, kurā bija vēl drusku medību pulveris. Līdzīga kratīšana tanī pašā dienā tika izdarīta Birznieku ģimenē, jo arī Voldemārs bija palīgs uz traktora. Protams, arī tur neatrada zudušo.
Atņemtā medību bise vairs gan nebija tā, par kuru es iepriekš minēju, jo par to bija uzzinājis viens vietējais latvietis, kurš atnāca un izteica maiņas priekšlikumu. Viņam, lūk, esot divas vienstobrenes – 16. un 20. kalibra. Bet viņš gribot vienu mazāka kalibra, lai sīkajiem medījumiem būtu jātērē mazāk pulvera. Es, protams, to nedomāju darīt, bet, kad viņš solījās vēl pielikt dažādus produktus – sviestu, kartupeļus utt. –, beidzot darījums notika. Savukārt šo bisi atkal drīz samainīju ar vienu traktoristu, kurš dzīvoja 28 kilometru attālā Belajas stacijā. No viņa ieguvu pārtaisītu 28. kalibra karabīni, arī tikai tādēļ, ka klāt deva dažādus produktus. Un tā, lūk, mans trešais tolaik iegādātais ierocis tika atņemts.
Pēc kratīšanas un bises atņemšanas nodomāju, ka varu taču paslimot, jo rokai pirkstiem āda nobrāzta. Tādēļ gāju uz 25 kilometrus attālo Borisovku, kur bija feldšere, kas varēja, ja redz vainu, atbrīvot no darba līdz trīs dienām. Tur ierunājos ar vietējiem latviešiem. Viņi meklēja cilvēkus, kas varētu sapļaut sienu, jo vīrieši spēka gados visi bija iesaukti karā. Tā es nekavējoties izmantoju savu atbrīvošanu no darba slimības dēļ un sāku vietējiem latviešiem pļaut sienu. Protams, tur tiku labi paēdis un arī pietiekami nopelnīju produktus mājās nešanai.
Liekas, ka es divas dienas strādāju ģimenē, kuras uzvārds bija Rolle. Tur bija gados jau paveca māte un viņas meita, kurai vīrs bija frontē, ar bērniņu. Atminējos, ka, būdams vēl Latvijā, lasīju par kādu agronomu Rolli, kurš dzīvoja, neatminos, Zemgalē vai Vidzemē. Tā arī pastāstīju savām darba devējām. Liels bija mans pārsteigums, kad abas sievietes atzina, ka tas ir viņu dēls un brālis, kas 1920. gadā atgriezās Latvijā ar Imantas pulku. Daudzus gadus neko par viņu neesot zinājušas, bet īsi pirms kara sākuši sarakstīties.
Veltīgi stādītie kartupeļi
Pavasarī savas barakas priekšā starp nesen nocirsto simtgadīgo priežu un lapegļu celmiem uzrakām dažus kvadrātmetrus un iestādījām sataupītās kartupeļu miziņas ar dīglīšiem cerībā, ka kaut kas izaugs un nākamajā ziemā nebūs atkal jāpiedzīvo tāds bads.
Maijā un jūnija beigās vēl dažas latviešu ģimenes tika aizvestas uz ziemeļiem, bet 8. augustā arī mūsu ģimenes atlikušo daļu un vēl citas izsūtīto latviešu ģimenes zirgu pajūgos veda atpakaļ uz Kļukvenajas staciju. Pusceļā mežā atpūtinājām zirgus un pārlaidām auksto Sibīrijas nakti. Pārmaiņus drusku pasnaudām. Centāmies neaizmigt, pieskatījām savas pauniņas. Runāja, ka iepriekšējā veduma tautiešiem, kad viņi aizsnaudās, pazuda daži maisi ar drēbēm. Kad apzagtā Bergu ģimene galamērķī devās uz miliciju, tur jau priekšā bija viņu vedējs, kas tūlīt izgāja ārā pa citām durvīm. Palīdzības meklēšana milicijā nekādu labumu nedeva. Mums visiem bija pārliecība, ka Bergu mantu nozušanā bija vainīgs vedējs – vietējais krievs. Par viņu tādas lietas dzirdējām un jutām jau agrāk.
Ceļš uz rietumiem, taču ne uz mājām
Kļukvennajā mūs novietoja nelielā parkā, kur bija daži šķūnīši – atklātas nojumītes. Tur nodzīvojām, ja nemaldos, kādu nedēļu. Dienā staigājām pa tuvāko apkārtni, bet aukstās naktis pavadījām, guļot uz paunām. Vairākas reizes naktīs gājām sasildīties un pasnaust stacijas telpā. Tur nebija neviena sola, tamdēļ visi, kas tur gaidīja vilcienus, sēdēja vai gulēja uz grīdas. Vienreiz dabūju atstāt šīs telpas, kad vēl nebiju ne sasildījies, ne arī nosnaudies. Iemesls tam bija netālu no manis novietojušās divas sievietes, starp kurām bija viens vīrietis. Viņi runāja latviski, bet pēc akcenta varēja zināt, ka tie ir vietējie latvieši. Pēc viņu savstarpējās sarunas un izturēšanās secināju, ka vīrietis ir psihiski slims un sievietes viņu kaut kur vedīs. Vīrietis pievērsa man uzmanību, rādīja ar roku un teica: “Re, kur Staļins!” Jāšaubās, vai es tolaik biju tik līdzīgs Staļinam, bet viena līdzība varēja būt – ūsas, kuras pēc izbraukšanas no Latvijas nebiju griezis. Vīrietis arvien vairāk sāka mani vērot, tāpēc es nolēmu atstāt stacijas uzgaidāmo zāli. Necerēju uz panākumiem, aizejot pie tautiešiem aprunāties. Kas zina, kā slimais būtu reaģējis!
Pie stacijas atradās ēdnīca. Kādu dienu mēs ar Kārli Ozoliņu tur iegājām, apsēdāmies pie galda, un, kā par brīnumu, mūs apkalpoja. Lielākoties ēdāji šajā ēdnīcā bija karavīru formās. Liekas, ka tur papusdienojām reizes trīs vai četras. Kad piekto reizi atkal bijām sēdušies pie galdiņa, apkalpotāja mums uzprasīja karavīru apliecības. Izrādījās, ka te ēst drīkstēja tikai virsnieki un cilvēki, kas bija ar viņiem kopā. Abi ar Kārli izprātojām, ka par to, ka mūs apkalpoja iepriekšējās reizēs, jāpateicas manam apģērbam. Es vēl aizvien biju ģērbies Latvijas aizsarga hroma zābakos, bridža biksēs un armijas formas vasaras mētelī ar lieliem uzplečiem. Droši vien apkalpotājas mani bija noturējušas par kādu armijas vīru, kurš ieradies ar savu paziņu.
Beidzot kādu dienu saņēmām rīkojumu doties uz stacijas peronu. Drīz arī stacijā ienāca vilciens ar pasažieru vagoniem. Ar to tad teicām ardievas dažādos laikos daudzu latviešu tūkstošu – līdumnieku – nolīstajam Sibīrijas plašajam Ujāras rajonam. Vilciens veda mūs uz rietumiem – uz Dzimtenes pusi. Zinājām gan, ka to vēl mums neredzēt, taču ziņas no karalauka iepriecināja. Sevišķi, kad Krasnojarskā satikāmies ar tautiešiem. Tie zināja stāstīt par vācu uzvarām Austrumu frontē. Ja 1942. gada augustā kāds man būtu uzdrošinājies teikt, ka Dzimteni ieraudzīšu tikai pēc 16 gadiem, to cilvēku es nebūtu ņēmis par pilnu.
Badu ciešot, gaidīja kuģi
No vilciena mums lika izkāpt ne pašā Krasnojarskā, bet stacijā “Jeņiseja”, kas atradās šīs pilsētas pievārtē Jeņisejas upes labajā krastā. Apmešanās vieta bija uz bruģēta laukuma stacijas aizmugurē. Visas savas pekeles, kādas mums vai katrai ģimenei bija palikušas, sakrāvām rindā un tā tur zem klajas debess gan dienā, gan naktī pavadījām apmēram divas nedēļas. Netālu bija arī barakas, bet tās jau pilnas ar izsūtītajiem – dažādu tautību pārstāvjiem, galvenokārt no frontes un piefrontes apgabaliem. Daudz Pievolgas vāciešu, kuriem katrai ģimenei bija ļauts ņemt līdzi desmit līdz piecpadsmit maisu graudu. No šiem vāciešiem tikai retais runāja krieviski. Tuvējās barakās dzīvoja daudz grieķu. Arī no tiem nedzirdējām nevienu, kas runā krieviski.
Laikam šie cilvēki bija atvesti jau sen, viņiem bija pavisam bēdīgi ar produktiem. Daudzi mira. Līķus viņi ietina segā, kādi Latvijā bija zirgiem sedzamie deķi. Tādā veidā mirušais tika piesiets pie apmēram trīs metrus garas kārts. Šo nastu divi spēcīgākie vīri ņēma uz pleciem un nesa uz dažus kilometrus attālo kapsētu kalna gravas nogāzē. Reiz bijām aizgājuši līdz kapsētai un tur dabūjām redzēt mums neredzētus skatus. Stāvās kalnu nogāzēs, kur zemes sastāvā bija sadrupušu akmeņu šķembas, izrakt kapu un apbedīt mirušo nebija vienkārša lieta. Lielā slīpuma dēļ vienā bedres galā dziļums jau varēja būt metrs, bet otrā – vēl uz nulli. Tādēļ mēs tur redzējām dažus zārku galus, bet pārsvarā gan mirušo kājas, kuras bija jau zemes virspusē, jo lielā slīpuma dēļ akmens šķembas bija noslīdējušas.
Rītos pie izsūtītajiem ieradās pārstāvji no dažādām rūpnīcām un aicināja braukt pie viņiem pastrādāt. Vienmēr tad prasījām par algu un cik reizes dienā dos ēst. Kas vairāk solīja, pie tā arī braucām. Braukšana bija ar vilcienu, dažreiz pat 15 kilometru. Tā es tiku kokzāģētavā, jaunu rūpnīcu celtniecībā un citur. Divas dienas nostrādāju rūpnīcā, kur kausēja čugunu un atlēja apmēram trīscollīgas granātas. Galvenokārt tur bija nodarbināti cietumnieki – kriminālisti. Darba devējs pamācīja, ka, karstumā strādājot, novilktās žaketes labāk pakārt labi redzamā vietā pie ceha goda dēļa. Tur tās vieglāk uzmanīt, ka nenozog. Tajā rūpnīcā labāk ēdināja. Tur strādājošie grieķi staigāja gar ēdnīcas galdiem, savāca ēdāju atstātās zivju asakas, ko tūlīt apēda.
Sibīrietes bāriens bija pelnīts
Beidzot kādu dienu saņēmām rīkojumu pārvākties ar visām mantām uz apmēram kādu kilometru attālo kuģu piestātni. Kad to bijām izdarījuši, uz kuģīša mūs vēl nelaida, bet visiem vīriem un jaunekļiem lika izkraut no kuģa miltu maisus. Tie bija apmēram septiņdesmit kilogramu smagi, un tos vajadzēja nest uz noliktavu, kas atradās apmēram simt metru no piestātnes. Kad kuģītis no šīs kravas bija atbrīvots, mums ļāva kāpt uz tā klāja. Kuģītis saucās “Vladimirs Majakovskis”, tā sānos atradās dzinēja riteņi.
Vakarā kuģis atgāja no krasta un devās pa Jeņiseju uz leju – uz ziemeļiem. Jau nākamajā dienā “Vladimirs Majakovskis” piestāja pie Sibīrijas Angāras ietekas Jeņisejā. Kuģis no Krasnojarskas bija nogājis apmēram trīssimt kilometru. Šajā pieturā mūs pārsēdināja liellaivā, ko cits kuģis sāka vilkt uz augšu pa skaisto Angāru. Tās krasti pārsteidza ar savu pirmatnējo dabu – augsti kalni, stāvas, kailas klintis, kuru plaisās un nogāzēs īsajā vasarā centās eksistēt dzīvā daba. Pēc vairākām ceļā pavadītām diennaktīm pret straumi vilktā liellaiva beidzot vēlā vakarā piestāja akmeņainā krastā. Tumsā mums lika izkrāmēties, bet liellaivu vilka tālāk.
Nakti pārlaidām turpat krastā. Daži uzkāpām tumsā saskatītajās siena kaudzēs un ierakāmies sienā. Rītā gaismiņai austot, pamodos no skaļas sieviešu bāršanās. Katrs teikums tika pavadīts ar visspēcīgākajiem krievu lamuvārdiem, ar kuriem iepazināmies tikai vēlāk. Iepriekšējā dzīvesvietā taču pārsvarā bija latvieši, galvenokārt vietējie. Gadu tur nodzīvojuši, krieviski runāt nebijām iemācījušies, jo mazākie priekšnieki arī bija latvieši. Izrādās, ka sieviete, kura lamājās, bija šīs kaudzes īpašniece. Nesapratām, ko mēs esam nogrēkojušies. Tikai vēlāk, tajā vietā dzīvojot, sapratām, ka toreizējās sievietes dusmas bija pamatotas. Viņa rīkojās pareizi, dzenot mūs prom no savas drusku sapostītās, ar lielām grūtībām savāktā siena kaudzes.
Turpinājums nākamajā numurā
